Zāļu ekonomiska izvēle: kā un kāpēc?

Viens no instrumentiem, kā motivēt ārstus un farmaceitus ekonomiski izvēlēties zāles, ir saskaņota, patentbrīvo jeb ģenērisko medikamentu atbalstoša valsts politika, taču vēl pirms šīs politikas veidošanas jāveido izpratne par patentbrīvajām zālēm. Un ar to ir, kā ir: ģimenes ārsti ar pacientu zāļu ekonomisko izvēli apspriež tikai trešdaļā gadījumu, liecina pērn veikta Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) aptauja. Savukārt saskaņā ar Veselības ekonomikas centra informāciju 11% gadījumu ārsts, izrakstot recepti par kompensējamiem medikamentiem, norāda, ka izrakstītās zāles aizvietot nevar, visos pārējos gadījumos pacients varētu iegādāties arī lētākas līdzvērtīgas zāles. Tomēr tikai 1,4% gadījumu pacientam lētākas zāles aptiekā tiek izsniegtas.

Patentbrīvie medikamenti ir oriģinālo medikamentu analogi, kas tirgū var parādīties, tiklīdz beidzies patents oriģinālajiem preparātiem (20 gadi). Šie medikamenti satur to pašu aktīvo vielu tādā pašā devā un to terapeitiskais efekts ir līdzvērtīgs oriģinālajiem medikamentiem. Kā norāda Elke Grotena, Eiropas Patentbrīvo medikamentu asociācijas farmācijas politikas veidotāja, kad patents vairs nav spēkā, medikamenta cena samazinās par 30-90%. Tādējādi tiek atbrīvots finansējums jaunu medikamentu izstrādes finansēšanai. Viņa stāsta, ka patentbrīvie medikamenti ir viens no konkurētspējīgākajiem sektoriem Eiropā: Eiropas Savienības valstīs tie sniedz 30 miljardu ietaupījumu un veido gandrīz 50% no medikamentu daudzuma, bet tikai 18% no izmaksām.

Informāciju uz paplātes?

Dr. Sarmīte Veide, LĢĀA prezidente: Jūs visi zināt kompensējamo zāļu saraksta grāmatiņu. Ļoti pozitīvi, ka tajā ir iegūta ailīte, kurā vispārējā nosaukuma preparātam pretī ir oriģinālo un ģenērisko zāļu nosaukumi ar summu, kas pacientam jāpiemaksā latos, ne tikai procentuālā kompensācijas summa. Tas būtu ārstu pienākums parādīt šo informāciju pacientam un kopīgi izvēlēties konkrētu medikamentu.

Būtu ļoti labi, ja informāciju par jaunākajām zālēm saņemtu ne tikai no farmācijas firmām, bet arī no valsts institūcijām.

Juris Bundulis, Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks: Mums ir gan ministrijas mājas lapa, gan Medikamentu informācijas centrs; informācija ir pieejama gan elektroniski, gan tiek izdoti kompensējamo zāļu reģistri. Ja ir priekšlikumi par to, kas esošajā informācijā nav ērti vai trūkst, rakstiet: gribu tā! Esmu bijis ģimenes ārstu praksēs, kur ārstam datorā ir visa informācija par zāļu cenām.

Doc. Gustavs Latkovskis, kardiologs: Man ne vienmēr ir informācija, cik kurš medikaments maksā. Ja aptaujātu savus kolēģus, tad diez vai viņi zinātu, cik maksā viens vai otrs atorvastatīns vai amlodipīns. Vai jūs tiešām gribat, lai speciālists gan izmeklē pacientu, gan skaidro par dzīvesveidu un medikamentiem, gan vēl meklē informāciju internetā? Tas ir absurds! Neiespējami! Mans priekšlikums: kad tiek sastādīti kompensējamo zāļu saraksti, tad saīsinātu variantu - to, kas attiecas uz konkrēto jomu - piedāvājiet speciālistiem.

Sigita Čulkstena, Dzirciema aptiekas vadītāja: Nav problēmu ar kompensējamo zāļu saraksta grāmatām, visas aptiekas tās pērk.

Doc. G. Latkovskis: Bet kāpēc man tā ir jāpērk? Ja valsts uzskata: tas, ka zinu šo informāciju, varētu būt izmaksu efektīvi, nodrošiniet, lai tieku pie šīs grāmatiņas par velti.

Daina Biseniece, Veselības inspekcijas zāļu uzraudzības nodaļas vadītāja: Ja runājam par naudas trūkumu valstī, tad nevar prasīt, lai speciālistam visu uz paplātes pasniedzam un viņam nekādi nav jāpiepūlas.

Starp efektivitāti un cenu

Mag. pharm. Artūrs Belēvičs, Internacionālā Saules aptieka: Ja ārsts izraksta konkrētu medikamentu un farmaceits mēģina ieteikt citu, tas mulsina pacientu... Droši vien ārstam nevajag iedziļināties, kurš medikaments katru mēnesi ir kļuvis par references zālēm, bet, ja vēlamies, lai pacients iegādājas lētākās līdzvērtīgās zāles, nevajadzētu rakstīt konkrētu zīmolu, bet starptautisko nepatentēto nosaukumu.

Doc. G. Latkovksis: Bieži vien jau pacients aptiekā saņem ne to lētāko. Ja zinātu, ka regula - aptiekāram jāpiedāvā pacientam lētākais - darbojas, tad tā varētu darīt. Bet vai darbojas?

Mag. pharm. A. Belēvičs: Ir svarīgi radīt apstākļus, lai farmaceitiem, kas ir komersanti, būtu izdevīgi izsniegt lētākos līdzvērtīgos medikamentus.

D. Biseniece: Lētākiem medikamentiem jānosaka lielāku piecenojumu!

Līga Krīgere, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente: Lūk, kāda nesena situācija. Vienā no Cēsu rajona aptiekām pacients regulāri nācis pēc kompensējamā medikamenta, kuram ir 100% atlaide. Taču firmas pārstāvis ir pārliecinājis ārstu mainīt šīs zāles uz cita ražotāja līdzvērtīgu medikamentu, kas ir par Ls 1,20 dārgāks. Pacients ar recepti aiziet uz aptieku. Kad farmaceits saka: būs jāpiemaksā, jo ārsts receptē ir norādījis, ka zāles nedrīkst aizvietot, pacients paziņo, ka nepirks šīs zāles un dodas prom no aptiekas. Farmaceits aiztur pacientu un sazinās pa tālruni ar ārstu, kurš atļauj apmainīt pret lētākām zālēm. Pacients laimīgs! Taču pēc pāris dienām pie farmaceita iegriežas firmas pārstāvis, kura zāles tika izrakstītas, un draud ar sūdzību inspekcijai, jo farmaceits nav ievērojis noteikumus un izsniedzis zāles, kuras receptē norādīts, ka nedrīkst aizvietot.

Valentīna Berga, Veselības inspekcijas vadītāja vietniece kontroles jautājumos: Kur ir sāpe? Pārstāvis ir izklāstījis ārstam visu, tai skaitā to, ka būs arī ceļojums. Ko var pateikt ministrija vai inspekcija? Mēs taču nevaram piedāvāt ceļojumu!

G. Latkovksis: Gribētu likt darvas pilienu medus mucā un paskaidrot, kāpēc speciālisti šad un tad atķeksē, ka neatļauj aizvietot orģinālpreparātu ar lētākām alternatīvām. Kā es izvēlos zāles? Pēc efektivitātes, nevis cenas. Ja varu mērīt efektivitāti, piemēram, holesterīna līmeni, INR, tad varu paļauties arī uz alternatīvu. Ja efektivitāti nav iespējams monitorēt, īpaši, kad pazemināta efektivitāte var draudēt ar fatālām komplikācijām, būtu vēlami papildu pētījumi, kas apliecinātu patentbrīvo medikamentu līdzvērtīgās īpašības. Zinām, ka oriģinālo medikamentu reģistrācijai ir daudz noteikumu gan no drošības, gan efektivitātes viedokļa, multicentru randomizētos pētījumos tiek iesaistīti desmitiem tūkstoši pacientu. Turpretī patentbrīvajiem medikamentiem viens no noteikumiem ir bioekvivalences pētījums, kuram izvēlas ne mazāk kā 12 indivīdus. Tas mani nepārliecina.

L. Krīgere: Jūs stāstāt par bažām, vai ģenēriskās zāles iedarbosies. Bet vai jums nav bažas, ka pacients jūsu izrakstīto dārgo medikamentu nenopirks, jo nav par ko? No farmaceitu viedokļa primārais ir ārsts. Viņš izraksta receptes, tāpēc tieši ārstam būtu pacientam jāizstāsta par ekonomisku zāļu izvēli. Turklāt ārstam ar farmaceitu aktīvi jāsadarbojas, nevis jāuzskata vienam otru par konkurentu.

S. Veide: Nereti redzu, ka speciālista izrakstītie pieci oriģinālie preparāti tiešām ir dārgi. Pacients ir dilemmas priekšā: speciālists ir izrakstījis, tātad tieši tas jālieto. Ko darīt? Speciālisti, ja jums vienalga, ko izrakstīt, rakstiet vispārējo zāļu nosaukumu, mēs ar pacientu vienosimies par lētāko variantu.

Agita Lazdiņa, Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas valdes locekle: Speciālista viedoklis labi parāda un pierāda viņu izolētību no informācijas. To labi raksturo arī amlodipīna piemērs. Speciālisti, nezinot cenas atšķirību - to, ka pacients piemaksāja līdz pat astoņiem latiem -, turpināja izrakstīt zīmolu, kuru pazīst, kuram uzticas. Lai gan tirgū bija septiņi patentbrīvie medikamenti, divu gadu laikā tie kopā nespēja sasniegt apgrozījumu iepakojumos, ko turpināja uzturēt viens pats oriģinālprodukts.

Bioekvivalences pētījums tikai šķietami izskatās nepietiekams, jo ietver nelielu cilvēku skaitu. Taču tas ir standartizēts mērs, kas pierāda, ka zāļu biopieejamība (ātrums un daudzums, kādā aktīvā viela uzsūcas no preparāta un nokļūst darbības vietā) pēc zāļu ievadīšanas organismā tādā pašā devā ir tik līdzīga, ka nodrošina būtībā tādu pašu efektu. Bioekvivalences pētījumu izmanto arī oriģinālo medikamentu kompānijas, salīdzinot partijas, kas tiek izlaistas ražošanā (industrial batch) ar partijām, kuras tika izmantotas pētījumos (Bio-batch).

J. Bundulis: Kad farmaceiti un ārsti mācoties pirmo reizi uzzina par patentbrīvajām zālēm, kad gūst pārliecību, ka var aizvietot? Cik bieži cienījami profesori, lasot lekcijas studentiem, topošajiem spīdekļiem, lieto medikamentu starptautiskos nepatentētos nosaukumus, un cik bieži - oriģinālo zāļu nosaukumus? Esmu bijis auditorijās, kur mediķiem uzskates materiāli ir ilustrēti ar oriģinālo zāļu nosaukumiem. Es nekritizēju, tikai mūsu zināšanas par lietām sākas apmācības procesā.

Foto: Inese Austruma