Ir pagājuši sešdesmit gadi, kopš tika izgudrots pirmais manekens — Leardal slavenā Anniņa. Rotaļlietu ražotājs Asmund Leardel to radīja kopā ar diviem anesteziologiem Dr. Bjorn Lind un Dr. Peter Safar. Kardiopulmonālās reanimācijas prasmes uz manekena kopš tā izgudrošanas apguvuši vairāk nekā 500 miljoni mediķu, bet mulāžu un simulāciju attīstība piedzīvojusi milzu lēcienu. Kāda ir moderno simulāciju šodiena? Un ko var Latvija?
Tas nebija nemaz tik sen, kad ārsti mācījās pēc principa “see one, do one”* — tika iemesti praktiskajā medicīna un nekas cits neatlika kā mācīties no kolēģiem, uz pacientiem, maziem soļiem. Mūsdienās ne izglītība, ne iemaņu uzturēšana nav iedomājama bez medicīnas simulācijām: no mulāžām, kas kustas, runā, imitē skaņas, krāsas, ķermeņa šķidrumus, līdz simulācijām uz dzīviem audiem un virtuālajai realitātei. Simulāciju būtība un mērķis ir vienkāršs — samazināt medicīnas kļūdu skaitu. PVO ziņo, ka medicīnas kļūdu dēļ ik gadu mirst 2,4 miljoni cilvēku. No tām ir cietis katrs desmitais pacients. Ik gadu 43 miljonos gadījumu ir apdraudēts pacientu drošums.
Simulācijas in situ
Ar Dr. Jevgēniju Kravčuku tiekamies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā. Nupat beigušies viņa vadītie kursi, kuros kolēģi izspēlējuši Dr. Kravčuka radītos scenārijus, izmantojot mulāžas, bet telpā, kurā ikdienā strādā. Viņš paņem rokās mazu video kameru, ar kuru nupat uzfilmējis kursantu darbošanos. Dalībnieki aktīvi apspriež taktiku, ko darīt ar “cietušo”, kurš sašauts un atvests uz NMP centru. “Šodien es viņus nedaudz izaicināju — iedevu vēl otru pacientu. Zīdaini, kurš arī cietis apšaudē un kuru atved pēc trim minūtēm. Kad es kā instruktors vadu scenāriju, varu to gan vienkāršot, gan padarīt sarežģītāku, skatoties, kāda ir komandas dalībnieku kompetence. Esmu klāt, filmēju un kā instruktors vadu situāciju.”
Simulācijas in situ — integrētas reālā klīniskā vidē — Dr. Kravčuks noskatījis Bernes universitātes slimnīcā Inselspital. “Klīnikā, kurā notiek aktīvs darbs, noteiktās dienās tajās pašās telpās, kur strādā ar pacientiem, tiek novadītas simulācijas. Komanda darbojas reālajā vidē, dara to, ko ikdienā. Tikai pacienta vietā ir manekens, kam pieslēgts mikrofons, un blakus telpā atrodas instruktors, kurš var atbildēt un vadīt situāciju. Tas viss tiek nofilmēts un pēc tam pārrunāts iztaujāšanā. Šī pieeja man ļoti iepatikās, un šobrīd to pašu īstenoju Neatliekamās medicīnas centrā traumu kursā. Kad analizējam nofilmēto materiālu, labi var redzēt kļūdas un savu rīcību, jo ikdienā tomēr nesanāk paskatīties uz sevi no malas. Varu apstādināt nofilmēto epizodi, izskaidrot, kā vajadzēja rīkoties. Tas paliek atmiņā un palīdzēs nākamajā reizē nepieļaut tās pašas kļūdas. Redzu, ka ārsti, māsas, ārstu palīgi tādu mācību veidu akceptē,” stāsta Dr. Kravčuks.
Viņš ir arī pasniedzējs RSU Medicīnas izglītības un tehnoloģiju centra Klīnisko prasmju un medicīnas tehnoloģiju katedrā. Viņa novērojumi: studentiem patīk strādā ar simulācijām. “Mulāžas ļauj just reālo situāciju: ievietojot intravenozo katetru, parādās asinis, jā, imitētas, bet sajūtas rodas. Sajūtas, ka dari pa īstam. Kad tas notiks dzīvē, būs mazāk stresa, manipulāciju varēs veikt precīzāk un efektīvāk. Būs mazāks risks kļūdīties, kas arī ir galvenā simulāciju jēga.”
“Aktieri”, reāla vide un konsultants virtuālās realitātes simulācijās
Bernē Dr. Kravčuks redzējis arī izspēlētas situācijas, kurās iesaistīti “aktieri”. Tā tiek simulētas, piemēram, sarunas ar pacienta tuviniekiem. “Atved smagu pacientu, ierodas viņa tēvs un prasa informāciju — tēvs kļūst vai nu ļoti agresīvs, vai raudulīgs, personālam jāprot attiecīgi reaģēt un komunicēt.” Viņš pats arī iejuties “aktiera” lomā, organizējot traumu kursu vasaras skolā. “Biju nogrimēts un tēloju pacientu. Interesanta pieredze, jo vienlaikus biju arī instruktors un zinu, kā pareizi jāreaģē uz ārstu darbībām.”
Dr. Kravčuks stāsta, ka Lielbritānijā NMP ārstiem ir interesants kurss Attack, kas īsteno simulācijas dažādās reālās vidēs. “Brigādei, piemēram, izsaukums uz naktsklubu. Skan skaļa mūzika, dejo cilvēki, pie bāra letes guļ cietušais. Dalībniekiem jāiet cauri deju zālei, jāveic darbības reālā vidē. Vai pacients jānones no devītā stāva. Kā viņu evakuēt? Vai mācības nakts stundās — arī tā ir reāla situācija.”
Viņš stāsta par pētījumu: neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā 70 % kļūdu rodas komunikācijas dēļ. “Medicīnas simulāciju mērķis ir ne tikai apgūst klīniskās prasmes, bet arī darbu komandā, komunikācijas prasmes.” Dr. Kravčukam ir vēl kāda interesanta pieredze — viņš bijis konsultants uzņēmuma Exonicus Inc. veidotā virtuālās realitātes traumu simulatora projektā. “Šodien sagatavot traumu mulāžu ar visām brūcēm, imobilizāciju, lai izskatītos reālistiski, man izdevās minūtēs piecpadsmit. Virtuālajā realitātē tas ir viens klikšķis.”
Simulācijas un to robežas
Simulācijas in situ, virtuālās realitātes simulācijas — katrai savas priekšrocības: “Virtuālās realitātes simulatori ir labi, lai mācītos lēmumu pieņemšanu, taktikas gaitu. Sagatavoties var ātri, jāpieslēdzas kā datorspēlei, var ģenerēt daudzus scenārijus. Taču iztrūkst fiziskās sajūtas. Neatliekamā situācijā dzīvē tomēr jāspēj fiziski veikt endotraheālā intubācija. Ar rokām jāpaņem caurulīte, jāzina, kur to ievietot. Vai jāpārvieto smags pacients. Virtuālajā realitātē tas ir tikai fakts, kas notiek. Savukārt simulācijām in situ galvenais mīnuss ir laika resurss. Nav vienkārši izbrīvēt ikdienas ritmā noslogotu telpu, instruktoram vajag laiku, lai sagatavotu mulāžu noteiktam scenārijam. Vēl viens mīnus ir izmaksas, bet ar māksliniecisku pieeju daudz ko var izdarīt arī vienkāršāk. Savā kursā izmantoju vienkāršas mulāžas, pievienoju uzrakstus “brūce”, “nobrāzums”. Ja ir asiņojoša brūce ar krāsu, protams, interesantāk, bet, ja mācām attieksmi, lēmumu pieņemšanu, procesu vadīšanu, tad tam nav tik lielas nozīmes.”
Jebkura simulācija vienmēr būs standartizēta, tajā ir ielikts uzdevums, mērķis. Reālajā dzīvē tā nav, pacients ir individuāls. “Pēc scenārija varam izspēlēt, ka pacients būs agresīvs vai mierīgs, bet apskates laikā viņš var reaģēt dažādi. Ir komandas biedri, ar kuriem jāsadarbojas: scenārijā viņiem ir noteikts uzdevums, bet dzīvē mēs nezinām, kāda kolēģim bija dežūra, cik liels nogurums, kāds iepriekšējais pacients, kāda kompetence. Dzīvē spēlē cilvēciskais faktors, kas standartizētā scenārijā daļēji tiek izslēgts.”
* Ko redzi, to dari
Foto: RSU PUBLICITĀTES FOTO
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada marta numurā
