PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms

G. Trimda
Lai gan plašsaziņas līdzekļos jēdziens “hiperaktivitāte” parādās aizvien biežāk un profesionāļi iegūst arvien vairāk zināšanu par šo tematu, Latvijā pedagoģiskais darbs ar šiem bērniem nav mērķtiecīgi virzīts uz visu bērnu līdzvērtīgu attīstības nosacījumu veidošanu.

Profesionālajā jomā šīs problēmas ignorēšana var radīt bērnam vispārēju fizisku, emocionālu pārslodzi, nepamatotu vainas apziņu un nepilnvērtīgas, neproduktīvas savstarpējās attiecības. Vispārizglītojošo skolu pedagogi atsakās ar šiem bērniem strādāt, uzskatīdami, ka šiem bērniem vieta palīgskolā. Vecāki nezina, kā rīkoties, ir pārguruši no pārmērīgi aktīvā dzīvesveida, pārmetumiem no tuvāko cilvēku, pedagogu, sabiedrības puses. Vienaudži atsakās sadarboties un draudzēties ar šiem bērniem. Rezultātā šāda situācija ietekmē bērna izturēšanos, attiecību specifiku ar vienaudžiem, sasniegumus skolā, psiholoģisko attīstību kopumā. Bērnu hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumi, kam raksturīga pārlieka aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija, kas neatbilst bērna vecuma psihiskajai attīstībai. Tas ir fizisks nemiers, kas pārsniedz normālu bērna kustīgumu. Šādi bērni nespēj nosēdēt mierīgi pat ne dažas minūtes. Viņi atrodas nepārtrauktā kustībā: skrien, kāpj, lec, rāpo, aiztiek visu, kam tiek klāt. Viņiem pastāvīgi draud briesmas savainoties. Pieaugušie šādus bērnus nedrīkst izlaist no acīm, lai ar bērnu vai citiem nenotiktu kāds nelaimes gadījums. Hiperaktivitāte parasti rodas pirmajos piecos gados. Bērniem ir grūtības koncentrēties, jo viņu uzmanību bieži novērš blakus stimuli, piemēram, troksnis blakus telpā. Nonākuši nepatīkamā saskarsmē ar citiem bērniem vai pieaugušajiem, šie bērni impulsivitātes dēļ bieži izturas agresīvi. Šiem bērniem var palīdzēt, radot organizētu, konsekventu, strukturētu vidi ar prasībām, kas piemērotas viņa spējām.

No vēstures

1845. gadā vācu ārsts Heinrihs Hofmans darbā Nemierīgais Filips poētiskā formā aprakstīja hiperaktīvu bērnu. 1902. gadā žurnālā Lancet publicēta angļu ārsta G. F. Stīla lekcija, kurā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) etioloģijā pieminēti bioloģiski iemesli. Viņš uzskatīja, ka šī patoloģija rodas dzemdību traumas vai iedzimtības dēļ. Viņš arī pirmais atzīmēja, ka ar UDHS biežāk slimo zēni.

Hiperaktīvo bērnu iedalījums

  • Bērni ar minimāliem smadzeņu funkciju traucējumiem. Smadzeņu funkciju traucējumi ar mācīties spējas zudumu vai garīgu aizturi arī var būt hiperaktivitātes cēlonis.
  • Organiski veseli bērni, kas agrāk guvuši pieredzi, ka hiperaktivitāte piesaista viņiem vispārēju ievērību. Šī pieredze nostiprinājusi viņu uzvedības dīvainības. Šiem bērniem šķiet, ka vecāki viņus vairs pietiekami stipri nemīl. Hiperaktivitāte ir zaudētās mīlestības aizstājēja. Tā bērniem dod iespēju nokļūt uzmanības centrā.
  • Alerģiski bērni. Dažādas alerģijas, piemēram, pret kviešiem, pienu, olām, var būt hiperaktivitātes cēlonis. Šiem bērniem var palīdzēt, ja uzturā vairs nelieto alerģijas izraisītāju.
  • Arī bērni, kas saindējušies ar svinu (piemēram, ar etilbenzīnu), var kļūt hiperaktīvi.
  • Bērni ar uzmanības deficītu. Galvenais simptoms ir uzmanības nenoturība jeb uzmanības deficīta sindroms (UDS). Šo slimību sauc arī par hiperkinētisko sindromu. Šajā gadījumā traucēta ne tikai uzmanība, bet arī koncentrēšanās spēja, uztvere, informācijas uzņemšana, atmiņa. UDS ir hiperaktīvā un hipoaktīvā forma.

Uzmanības traucējumi

Uzmanības traucējumus bērniem bieži saista ar hiperaktivitāti un impulsivitāti, lai gan reizēm ir bērni ar uzmanības traucējumiem, kas citādi ir relatīvi mierīgi. Bērns nespēj noturēt uzmanību, lai veiktu kādu specifisku uzdevumu. Tajā pašā laikā viņa uzmanību drīzāk saista blakus stimuli, piemēram, troksnis vai gaisma blakus telpā. Šiem bērniem ir grūti pašiem organizēt savu darbību. Bērnam, kas vienlaikus cieš no hiperaktivitātes un impulsivitātes, ir grūti nosēdēt vai būt mierīgam. Uzmanības traucējumi parasti rodas pirms septiņu gadu vecuma.

Bioloģiskie cēloņi

Neiroloģiskie traucējumi

Hiperaktīviem bērniem trūkst ķīmisko vielu, lai informāciju no smadzeņu stumbra nosūtītu uz citām smadzeņu daļām. Vielmaiņa noris lēnāk. Vielmaiņas traucējumi lokalizēti galvas smadzeņu pieres daivā, kur tiek nodrošināta uzmanības funkciju sekmīga izpilde. Smadzenīšu disfunkcijas dēļ rodas pārmērīgi aktīvas kustības. Zemgarozas limbisko zonu traucējumu dēļ rodas pārmērīgas emocionālās reakcijas.

Ģenētiskie faktori

Iedzimtība ir viens no galvenajiem hiperaktīvas uzvedības cēloņiem. 5. un 11. hromosomas defekti, īpaši dopamīna D4 (DR D4) un dopamīna pārneses (DAT1) gēnam, kas rada traucējumus dopamīnerģiskajā sistēmā.

Uztura ietekme

Visbiežāk bērni reaģē uz krāsvielām un konservantiem (79%), govs pienu (64%), šokolādi (59%), vīnogām un kviešiem (abi 49%), citrusaugļiem (45%), sieru (40%), olām (39%), zemesriekstiem (32%).

Alerģija

Daudziem bērniem ar hiperaktivitāti ir alerģija pret uzturu.

Komplikācijas prenatālajā periodā un dzemdību laikā, traumas un slimības agrīnā bērnībā

Hiperaktīvu uzvedību pirmsskolas vecumā veicina mātes alkoholisms prenatālajā periodā. Arī mātes smēķēšana var izraisīt bērna hiperaktivitāti.

Kaitīgu ķīmisku vielu un alergēnu ietekme

Ķīmiskas vielas nelabvēlīgi ietekmē bērna nervu sistēmu. Svins ietekmē bērna smadzeņu attīstību, tāpēc bērns var kļūt neuzmanīgs un nemierīgs.

Ģimenes vide

Ģimenes vide nereti veicina hiperaktivitātes sekundāro pazīmju (agresivitāte, antisociāla uzvedība, zema pašapziņa u.c.) attīstību. Pozitīva vecāku attieksme pret hiperaktīvo bērnu veicina prosociālas uzvedības veidošanos.

Stresa situācijas izraisīti psihiski pārdzīvojumi

Hiperaktīvu uzvedību var izraisīt psihiski pārdzīvojumi, ģimenes attiecību iziršana un citi stresa izsaucēji.

Zaudētās vecāku mīlestības aizstājēja

Hiperaktivitāte var būt zaudētās vecāku mīlestības aizstājēja, kas sniedz bērnam iespēju nokļūt uzmanības centrā.

Televīzijas negatīvā ietekme

Arī televīzija var negatīvi ietekmēt pirmsskolas vecuma bērnu uzmanības attīstību, materiāla pasniegšanas veids programmās ir pārāk ātrs un neatbilst pirmsskolas vecuma bērnu uztverei, nav piemērots viņu uzmanības apjomam.

UDHS izpausmes pa vecumgrupām

  • Līdz 7 gadu vecumam - tikai UDS + hiperaktivitāte.
  • Līdz 11 gadu vecumam - destruktīva uzvedība, mācīšanās grūtības, vājas sociālās iemaņas.
  • Līdz 13 gadu vecumam - pieaug opozicionāri izaicinoša uzvedība (skolas kavēšana, alkohola, narkotiku lietošana, naidīga uzvedība).

50-80% gadījumu UDHS turpinās arī pusaudžu vecumā, 30-70% turpinās pieaugušajiem un aptuveni 30% pusaudžu UDHS spontāni pāriet.

30% pievienojas citi traucējumi, UDHS kombinējas ar:

  • tikiem (gan vokāliem, gan motoriem) - 50%;
  • galvassāpēm (parasti monotonām, spiedošām, galvenokārt deniņu un pakauša daļā, rodas vakaros pēc skolas) - 52%;
  • agresivitāti, antisociāliem traucējumiem - 2-6%;
  • trauksmi, t.s. skolas fobiju - 53%;
  • depresīva spektra traucējumiem - 16-26%;
  • disleksiju (lasīšanas traucējumiem) - 21,3%;
  • disgrāfiju (rakstīšanas traucējumiem) - 30,4%;
  • diskalkuliju (rēķināšanas traucējumiem) - 20,2%;
  • enurēzi - 26%;
  • nakts staigāšanu jeb somnabulismu - 9%;
  • nakts šausmām - 18%;
  • valodas raustīšanu (logoneirozi) - 11%;
  • atkarību izraisošu vielu lietošanu - 25-75%.

Diagnostiskie kritēriji

  • A. Uzmanības traucējumi: uzmanība nenoturīga, neuzmanības kļūdas, grūtības koncentrēt uzmanību mācībās vai rotaļās, šķiet, ka bērns nedzird, ko viņam saka, bieži nav dzirdējis norādījumus, lūgumus pildīt mājas darbus, sakārtot darbavietu, istabu, grūtības, organizējot savu darbību, nespēj sākt skolas uzdevumus vai veikt mājas darbus, bieži zaudē mācību piederumus, rotaļlietas u.c., ārēji kairinātāji novērš bērna uzmanību, ir izklaidīgs un aizmāršīgs.
  • B. Hiperaktivitāte: nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā, stundas laikā staigā pa klasi, bieži skraida un lēkā nepiemērotā situācijā, bieži šūpojas un trokšņo nepiemērotā situācijā, pārmērīgi daudz runā, nepārtraukta kustību aktivitāte, ko nemazina ne aizrādījumi, ne sodi.
  • C. Impulsivitāte: bieži atbild, pirms jautājums ir uzdots, nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta stundās, bieži pārtrauc un iejaucas citu darbā, stundas laikā bez nepieciešamības sāk skaļi runāt.

UDHS pamatojumam nepieciešams:

  • vismaz 6 simptomi no A grupas;
  • vismaz 3 simptomi no B grupas;
  • vismaz 1 simptoms no C grupas.

Jādiferencē no: pēctraumas encefalopātijas, neirotiskiem traucējumiem, tireotoksikozes, neiroinfekcijām, autisma, šizofrēnijas bērnu tipa.

Uzmanības deficīta sindroms (UDS)

Uzmanības un hiperaktivitātes traucējumi bieži kombinējas ar opozicionāru un agresīvu uzvedību, grūtībām mācībās. Vairākumā gadījumu ir arī sociālās uzvedības traucējumi, bailes un nomākts garastāvoklis. Zīdaiņiem vērojamas negatīvas temperamenta pazīmes, piemēram, miega, ēšanas traucējumi, negatīvas bērna un vecāku savstarpējās attiecības. Droši klasificēt to par hiperkinētisko sindromu iespējams tikai trešajā mūža gadā. Bērnudārzā šie bērni izceļas ar motorisku hiperaktivitāti un sliktu sociālo adaptāciju. Skolas vecumā vājinātā uzmanība un kognitīva impulsivitāte izraisa vājas sekmes, palikšanu uz otru gadu un izslēgšanu no skolas. Turpmākā norise kļūst nelabvēlīga, ja līdztekus ir agresivitāte, likumpārkāpumi un asociāla uzvedība. Pusaudžiem pakāpeniski mazinās motoriskā hiperaktivitāte, toties uzmanības traucējumi un impulsivitāte saglabājas. Pacienta liktenis atkarīgs no savlaicīgas diagnozes noteikšanas un ilgus gadus konsekventi īstenotas multimodālās terapijas.

Epidemioloģija

1998. gadā darba grupa Vācijā konstatēja, ka hiperkinētisko simptomu (nemiers, uzmanības traucējumi, impulsivitāte) biežums vecāku vērtējumā 4-10 gadus veciem bērniem ir 3-10%. Zēniem traucējumi ir biežāk nekā meitenēm. Zēnu un meiteņu attiecība epidemioloģiskos pētījumos ir 4 : 1, bet klīniskos pētījumos 9 : 1. 65% UDS gadījumu kombinējas ar citām bērnu slimībām; 30-50% ir uzvedības traucējumi, 20-25% fobijas, 10-25% - grūtības mācībās, bet tikai 30% pacientu. Pusaudžiem bieži ir atkarība no narkotikām.

Uzmanības deficīta sindroma klīniskais raksturojums

Īss uzmanības laikposms ar nepietiekamu koncentrēšanās spēju

Cilvēki ar UDS nemitīgi vēro apkārtni. Viņi mana visu, kas apkārt notiek, un fiksē visas pārmaiņas, tāpēc ar viņiem grūti sarunāties, piemēram, kad ieslēgts televizors. Šāda tipa cilvēkiem daži uzdevumi jau pēc pāris sekundēm ir apnikuši, toties citi var saistīt uzmanību stundām, dienām vai pat mēnešiem. Cilvēki ar UDS bieži vien ir ļoti norūpējušies par savu neatkarību un nevar ciest, ka viņus kāds pamāca. Viņiem ir grūtības ar audiālas un verbālas informācijas pārstrādi. Piemēram, bērns ar UDS dzird teiktos vārdus, bet viņam neveidojas priekšstats par svarīgo, kas jāatceras.

Impulsivitāte: šādi bērni parasti neievēro noteikumus, vienmēr dara pretēji, skaļi klaigā, ja kas neizdodas. Skolā šādi bērni dažkārt pasaka atbildi, nepadomājot, vai tā ir pareiza. Viņi raksta, kas ienāk prātā. Hiperaktivitātes un impulsivitātes dēļ bieži notiek nelaimes. Šādu bērnu izturēšanās ir neaprēķināma un neparedzama.

Uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti

Bērni jau kopš zīdaiņu vecuma ir hiperkinētiski, ja viņiem trūkst kavējošo starpniekvielu. Arī motoriskais nemiers vairo starpniekvielu daudzumu. Šiem bērniem bieži ir miega traucējumi vai arī tik dziļš miegs, ka viņus grūti pamodināt. Šie bērni parasti diezgan agri sāk staigāt, viņiem ir slikts rokraksts. Pirmajos divos mācību gados viņu sekmes ir apmierinošas, bet vēlāk aizvien pasliktinās. Gandrīz visiem bērniem ar UDS ir grūtības veikt mājas uzdevumus. Viņi atrod dažādus iemeslus un atrunas - vai nu vajag uz tualeti, vai jāpadzeras, vai jāaizskrien pie drauga. Darbs, kas normāli ilgtu pusstundu, aizņem vairākas stundas. Vecāki kļūst nervozi, sāk kliegt, bērni raudāt. Paviršības dēļ šie bērni pārlieku daudz kļūdās. Bērna rokraksts vienu dienu ir glīts un kārtīgs, citu reizi pavisam nožēlojams. Neviens darbs netiek pabeigts līdz galam, bet, ja tiek, tad nevīžīgi. Bērni un pieaugušie ar UDS bieži ir hroniski neorganizēti.

Kad šie bērni pieaug, viņi kļūst daudz mierīgāki, varētu šķist, ka viņi atveseļojušies no UDS. Taču tā nav. Viņu nemiers tiek pārnests uz iekšieni. Daudzi pieaugušie ar UDS stāsta, ka jūtot iekšēju spriedzi un nemieru, viņiem bieži liekoties, ka varētu pārsprāgt.

Uzmanības deficīta sindroma hipoaktīvā forma

Uzmanības deficīta sindroma hipoaktīvā forma pārsvarā ir meitenēm. Hipoaktīviem bērniem ar UDS izturēšanās novirzes pamanāmas grūtāk. Pie speciālistiem šie bērni nokļūst tikai tad, ja skolā kļūst nesekmīgi, tas parasti notiek pirmajās klasēs. Bērni ar UDS, kuriem nav hiperaktivitātes, lielākoties ir mierīgi, nepiedalās pulciņu nodarbībās, šķiet aizsapņojušies, izklaidīgi, pasīvi, ātri nogurst un mēdz ilgāk vilcināties nekā hiperaktīvie. Dažreiz viņus uzskata par flegmatiskiem. Viņu iekšējais nemiers izpaužas sīkās kustībās. Viņi līdzīgi hiperaktīvajiem var grauzt nagus, izkost apģērbā caurumus, stundām niekoties ar saviem matiem un knaibīt ādas izcilnīšus. Vismazākā iemesla dēļ viņi izplūst asarās un parasti ir bailīgāki nekā hiperaktīvie. Tiklīdz kaut kas neveicas, viņi iesākto pamet, kļūst rezignēti.

Hipoaktīviem bērniem var būt visi UDS simptomi, izņemot hiperaktivitāti. Viņi vienmēr ir impulsīvi, tikai reizēm nostājas opozīcijā un spēj agresīvi reaģēt, kas apkārtējiem šķiet īpaši nepatīkami, jo no šiem bērniem to negaida.

Uzbudinājums, aizkaitinājums, izkropļota laika izjūta, ja bērnam ir neinteresanta nodarbība, viņš jūt nepanesamu garlaicību, bet, ja nodarbība ir interesanta, viņš laiku izjūt kā īsāku nekā īstenībā. Šie bērni neprot atteikties, viņi viegli iekarst vai kļūst nemierīgi. Viņi pakļauti straujai garastāvokļa maiņai, ātri apvainojas, sāk lamāties, ir ļoti uztverīgi pret kritiku, bet paši kritizē pamatīgi, ātri sāk raudāt, neprot zaudēt.

Emocionālās sfēras regulācijas mazspēja - šie bērni noliedz grūtības, nespēj iejusties citos, viņiem ir nepareiza attieksme pret realitāti, viņi nespēj reāli vērtēt, viegli kļūst nedroši, nepacietīgi, vīlušies. Gadījumos, kad citi rīkojas ļoti uzmanīgi un meklē diplomātisku pieeju, UDS slimnieks ķeras tieši pie lietas un nespēj saprast, kāpēc viņa izteicieni tiek uztverti kā nekaunīgi un apvainojoši. Viņš vienmēr grib atrasties centrā un pieprasa pieaugušo uzmanību. Šādiem bērniem reti ir draugi. Vecākiem šādi bērni uzliek smagu nastu. Draugi un radi vecākiem iesaka bērnu kārtīgi nopērt, ko viņi bieži vien arī dara.

Uztveres un koordinācijas mazspēja - šie bērni parasti ir neveikli, visu izmet no rokām, nolej garām. Viņu kustības ir lempīgas, stāja saspringta. Bieži ir arī runas traucējumi. Taču ir arī bērni, kas apmierinoši veic rokdarbus, ir labi sportisti, riteņbraucēji.

Sociālās uzvedības traucējumi - bērni ar UDS neatzīst un neievēro sabiedrībā pieņemtos noteikumus un ierobežojumus. Beigās hiperkinētiskais bērns tiek izstumts. Sabiedrība necieš šo traucētāju. Izstumšana no biedru pulka UDS slimniekam ir nepanesams pārdzīvojums. Skolas laiks bērniem ar UDS ir ļoti grūts. Līdzaudži šos bērnus izsmej un nepieņem rotaļās, bet patiesībā šo bērnu inteliģences līmenis ir ļoti augsts. Jo vairāk šie bērni tiek izstumti no sabiedrības, jo vairāk viņi mēģina iegūt biedru atzinību. Dažkārt šie bērni pat sāk zagt, lai apdāvinātu biedrus un nopirktu viņu mīlestību. Visbiežāk viņi kļūst par savrupniekiem.

Agresivitāte - šis simptoms raksturīgs kā hiperaktīviem, tā hipoaktīviem bērniem. Ja bērns ar UDS nokļūst stresa situācijā, kad būtu nepieciešams daudz starpniekvielu (mediatoru), bet to producēšana nav iespējama, rodas informācijas blokāde. Tāpēc bērnam ir ļoti niecīga frustrācijas panesība.

UDS bez hiperaktivitātes

  • Šķiet, ka bērns ir atvērts visam, viņš daudz ko pamana, domas lēkā, lai visu uztvertu.
  • Viņš tikai neilgi var noturēt uzmanību.
  • Viņam ir grūti organizēt ikdienas darbus.
  • Kairinājumi ātri novērš viņa uzmanību.
  • Viņš daudz ko aizmirst un pazaudē. Rodas iespaids, ka viņš īsti nemaz neklausās.
  • Bērnam strauji mainās noskaņojums; ir slikta frustrācijas panesība; ja viņu kritizē, viņš drīz vien ieslēdzas sevī vai pretojas.
  • Citu uzmanību nereti panāk, nepārtraukti traucējot.
  • Viņam ir slikts rokraksts, viņš lēni lasa.
  • Ar bērnu viss kaut kas atgadās, viņš bieži iekļūst nelaimes gadījumos.
  • Bērns domā, ka pats visā vainīgs - atšķirībā no hiperaktīvā tipa, kas vainu meklē citos. Tas rada mazvērtību. Bērns cenšas panākt, lai citi velta viņam uzmanību, rādīdams, cik nepieciešama ir viņu līdzjūtība.
  • Vienlaikus šie bērni ir šarmanti, pretimnākoši, pieklājīgi, sociāli noskaņoti, intuīcijas un kreativitātes pārpilni.

UDS ar hiperaktivitāti

  • Bērnam ir neuzmanības kļūdas.
  • Viņam ir grūti ilgāku laiku noturēt uzmanību.
  • Runājoties ar bērnu, šķiet, ka viņš ir neuzmanīgs un izklaidīgs.
  • Viņš nepabeidz uzdevumus.
  • Ir aizmāršīgs.
  • Nepārtraukti kustas, ir nemierīgs.
  • Raksturīga ārkārtīgi liela ziņkārība, gatavība riskēt.
  • Daudz runā, pārtrauc citus, viņam ir grūti sagaidīt, kad pienāks viņa kārta.

Uztvere un runa

Hiperkinētiskiem bērniem ir kā uzmanības traucējumi, tā ierobežota uztveres spēja. Šie bērni pavirši skatās un klausās, tāpēc saņem mazāk informācijas par apkārtni. Viņiem bieži ir runas un valodas traucējumi. Viņi nepareizi veido skaņas, kļūdaini runā, norauj teikumu beigas, ar grūtībām atrod vajadzīgos vārdus. Bērna balss ir augsta, skaļa, bieži griezīga. Jau zīdaiņi un mazbērni bieži, skaļi, griezīgi kliedz, iespējams, lai veicinātu starpniekvielu producēšanu.

Slapināšana

Bērniem ar UDS tā ir bieži un saistīta ar traucēto starpniekvielu funkciju. Pēc dažu nedēļu terapijas ar ritalīnu slapināšana izzūd.

Asociāla uzvedība

Bērni bieži melo, zog. Kad kļūst vecāki, rodas slimīga tieksme pēc nikotīna, alkohola. Viņiem ir tieksme ievainot sevi. Zagšana un dedzināšana acīmredzot rada starpniekvielu pieaugumu smadzenēs.

Diagnostika un raksturīgākās pazīmes

  • Bieži nespēj veltīt uzmanību detaļām vai pieļauj paviršības mācībās un darbā.
  • Bieži ir grūti noturēt uzmanību.
  • Bieži neklausās sacītajā.
  • Bieži neseko norādījumiem un nevar pabeigt uzdoto (tas nav pretējas darbības veids vai nespēja saprast norādījumus).
  • Bieži ir grūtības organizēt savu darbību.
  • Bieži izvairās vai jūt nepatiku pret pienākumiem, kas prasa garīgu piepūli.
  • Bieži zaudē lietas (darbarīkus vai rotaļlietas, zīmuļus, grāmatas).
  • Ir viegli novērst uzmanību ar ārējiem stimuliem.
  • Bieži ir aizmāršīgi.

UDS pirmais paveids bērnam ir tad, ja viņam izpaužas vismaz seši neuzmanības simptomi vismaz pusgadu tādā pakāpē, kas nav raksturīga bērna attīstības līmenim.

Mācīšanās traucējumi

Bērniem ar mācīšanās traucējumiem grūtības parasti rodas vienā vai vairākās no četrām pamata sfērām, kas nosaka informācijas netraucētu apstrādi: uzmanība, vizuālā uztvere, valodas signālu apstrāde un muskuļu koordinācija. Pat niecīgas nepilnības var radīt mācīšanās un saskarsmes grūtības. Bērnam ir mazināta spēja saklausīt, domāt, lasīt, runāt, rakstīt, ievērot pareizrakstību vai veikt matemātiskus aprēķinus. Bērns var būt apdāvināts, taču sekmes skolā ir viduvējas pamatprasmju apgrūtinātas apguves dēļ. Traucējumi iespaido bērna uzvedību mājās, attiecības ģimenē un ārpus tās.

Ikvienam pieaugušajam, kam ir bērni ar mācīšanās traucējumiem, jāsaprot trīs lietas:

  • bērniem ar mācīšanās traucējumiem grūtības bieži vien rodas nevis vienā, bet vairākās sfērās;
  • mācīšanās traucējumi neizgaist, kad bērns vienu vai divas dienas nav bijis skolā;
  • mācīšanās traucējumi var radīt emocionālas sekas.

Hiperkinētisko bērnu/bērnu ar UDS veiksmīgas ārstēšanas procesā jārīkojas kompleksi.

Mācību darba plānošana

Tā kā vairākumu bērnu sāk ārstēt par vēlu, viņiem jau ir izveidojušās daudzas novirzes kā skolas gaitās, tā attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem. Lai bērnam palīdzētu un atkal integrētu viņu ģimenē, jāizmanto izturēšanās terapija, psihoterapija, kustību terapija, speciālās pedagoģijas metodes, daudzkārt arī ģimenes terapija.

Var rasties nepieciešamība mainīt klasi vai skolu, lai bērnam dotu iespēju sākt jaunu dzīvi, ja iepriekšējā klasē viņš ticis atstumts. Arī ciešskāvienu terapija ir svarīga, lai vecākiem rastos iespēja atjaunot zudušo vai iedragāto mīlestību pret bērnu.

Medikamentozā terapija

Bērniem lieto metilfenidātu (rifalīnu, medikinetu), kas ir psihostimulators, netiešs dop-amīna antagonists un ķīmiski radniecīgs dopamīnam un noradrenalīnam. Ārstēšanai ar ritalīnu jābūt ilgstošai, to nedrīkst pārtraukt nedēļas beigās un brīvlaikā. Diennaktī ieteicamas 4-5 pietiekami lielas devas. Jācenšas atrast devu, kas likvidētu starpniekvielu deficītu. Pēc nepārtrauktas terapijas caurmērā trīs gados 75-80% gadījumu uzlabojas uzmanība un mazinās uzvedības traucējumi.

Vairākos plašos pētījumos pierādīts, ka ar ritalīnu ārstētie bērni ļoti reti vēlāk dzīvē jūt slimīgu tieksmi pēc medikamenta, kamēr neārstētie bērni 30-40% gadījumu vēlāk kļūst atkarīgi no alkohola, trankvilizatoriem vai nonāk kriminālā vidē. Tā kā UDS skar 5-10% iedzīvotāju, no kuriem ap 40% kļūst atkarīgi no narkotiskām vielām vai veic noziegumus, var droši apgalvot, ka mūsu psihiatriskās klīnikas, narkoloģiskās iestādes un cietumi ir pilni ar UDS slimniekiem.

Stimulējošo zāļu blaknes un aprūpe

Centrālās nervu sistēmas stimulatori palīdz 70-75% bērnu; tos lieto bērniem pēc 7 gadu vecuma. Šie preparāti mazina motorisko aktivitāti, paildzina uzmanību un koncentrēšanos, uzlabojot bērna spēju mācīties. Biežāk lietotais medikaments ir metilfenidāts (ritalīns). Biežākās blaknes:

  • bezmiegs, ja deva bijusi pārāk liela vai medikaments dots pārāk vēlu vakarā,
  • anoreksija un pārejoša augšanas palēnināšanās,
  • paātrināts pulss un elpošana, nervozitāte, slikta dūša, sāpes kuņģī,
  • daudzu pretkrampju līdzekļu un triciklisko antidepresantu blaknes.

Stimulējošās zāles neizraisa eiforiju un pieradumu. Jālieto pirms brokastīm un pusdienām. Jāseko, lai bērns arī skolā un brīvdienās saņemtu medikamentu. Parasti neordinē bērniem līdz sešu gadu vecumam. Sāk ar mazu devu, to pakāpeniski palielinot līdz optimālai. Jāvērtē bērna atbildes reakcija uz stimulējošo terapijas līdzekli.

Bez ritalīna palīdz arī selektīvais noradrenalīna presinaptiskais inhibitors - atomoksetīns (strattera), īpaši efektīvs, ja UDHS kombinējas ar neirozēm, depresiju, tikiem, enurēzi; vēl lietojami:

  • nootropie līdzekļi - nootropils, korteksīns, pantogāms;
  • neiroleptiskie līdzekļi - buronils, truksāls;
  • antikonvulsanti - depakine chrono.

Speciāla mācību procesa organizēšanas stratēģija

Vizuālās uztveres deficīts - izmantojiet verbālo informāciju, ierakstus u.c.

Audiālās uztveres deficīts - izmantojiet rakstveida materiālus, taustāmus mācību līdzekļus.

Integratīvs deficīts - izmantojiet vairāku maņu orgānu pieeju, piemēram, norādījumu teikšanas laikā tos arī uzrakstiet.

Motorisks/ekspresīvs deficīts - uzdevumu sadaliet vairākās daļās un tās paskaidrojiet; dodiet bērnam papildlaiku to izpildei; ļaujiet bērnam uzdevumu uzrak-stīt. Ļoti izklaidīgam bērnam nodrošiniet piemērotu vidi; klasē sēdiniet pirmajā solā, tālāk no logiem un durvīm.

Vecāku izglītošana

Vislielākā nozīme iedzimtās hiperaktivitātes seku novēršanā ir vecāku un skolotāju mērķtiecīgai sadarbībai. Ieteikumi vecākiem:

  • pieņemiet savu bērnu tādu, kāds viņš ir;
  • izvairieties salīdzināt savu bērnu ar citiem, palīdziet savam bērnam salīdzināt pašam sevi ar paša sniegumu pagātnē;
  • rosiniet bērnu darboties arī jomās, kas viņam šķiet sarežģītas;
  • palīdziet viņam tikt galā ar grūtībām;
  • iemāciet bērnam tikt galā ar dusmām;
  • kopā ar bērnu veidojiet aizliegumu sarakstu un kontrolējiet, kā bērns to ievēro;
  • vairāk esiet kopā ar bērnu, iedziļinieties bērna problēmās, kopā spēlējieties, atklāti runājieties ar bērnu;
  • paudiet mīlestību un veidojiet fizisku un emocionālu saskarsmi;
  • ļaujiet bērnam aktīvi darboties (pašrealizēties) un interesējieties par bērna aktivitātēm;
  • iedrošiniet bērnu;
  • nemaksājiet bērnam par labu uzvedību;
  • fiziski nesodiet bērnu;
  • esiet labas uzvedības paraugs.

Un vēl daži ieteikumi...

  • Slavēt bērnu, kad viņš to pelnījis, jo UDHS bērni ignorē aizrādījumus un aizliegumus, bet ir jūtīgi pat pret mazāko uzslavu.
  • Izvairīties no fiziska soda, jo attiecības ar bērnu jāveido savstarpējā uzticībā, nevis bailēs.
  • Nepavēlēt, bet lūgt (nevis lūgties).
  • Uzklausīt, ko saka bērns.
  • Nebūt pārāk prasīgam, bet neatbrīvot arī no pienākumiem.
  • Jābūt konkrētam dienas režīmam: spēlēšanās, pastaigas, mācības, nemainīgs gulētiešanas laiks.
  • Labi, ja bērna istabā būtu "sporta stūrītis" ar hantelēm, espanderiem.
  • Ja niķojas, atstāt istabā vienu (ja vien tas nav bīstami bērna veselībai).
  • Aeroba slodze (skriešana utt.), kas palielina asinsrites, elpošanas sistēmas izturību.
  • Anaeroba slodze (svaru cilāšana), kas palielina muskuļu masu.
  • Fiziskas slodzes rezultātā izdalās endorfīni, kas labvēlīgi ietekmē garastāvokli, kā arī iztukšojas kateholamīnu depo.
  • Neder tādas aktivitātes, kas izraisa spēcīgas emocijas, piemēram, sacensības.
  • Vislabākā ir aerobā slodze (garas pastaigas, peldēšana, slēpošana, braukšana ar velosipēdu).

Pedagoģiskā darba īpatnības

Mācību procesa organizācija: darbības veida maiņa samērota ar bērna koncentrēšanās spējām. Realizēt bērna vajadzību pēc kustībām, piemēram, lūgt viņam noslaucīt tāfeli, izdalīt grāmatas, burtnīcas. Izpildīt relaksācijas vingrinājumus. Norādījumiem jābūt īsiem, konkrētiem. Par konkrētā posma beigām labāk lai paziņo, piemēram, modinātājpulkstenis, nevis pieaugušais - tā mazināsies dusmas pret pieaugušo. Uzvedības noteikumi jānolasa pašam skaļi. Jāuzslavē tūlīt, neatliekot uz vēlāku laiku. Ja bērns neklausa, automātiski ar vieniem un tiem pašiem vārdiem neitrālā tonī jāatkārto. Kārtīguma kritēriju samazināšana palīdzēs radīt iespaidu par veiksmi, tāpēc būs lielāka motivācija mācīties.  Jāmāca izrādīt dusmas pieņemamā veidā. Jāmāca konstruktīvi veidi, kā risināt konfliktus. Jāveicina paškontroles iemaņas. Klasē vēlams sēdēt priekšējās rindās. Nepieciešamas aktīvās atpūtas pauzes ar viegliem fiziskiem vingrinājumiem un atslābināšanos. Klasē jābūt iespējami mazāk lietām, kas novērš uzmanību (kartes, stendi). Jādarbojas ar bērnu no rītiem, nevis vakaros. Ja niķojas, jāuzdod negaidīti jautājumi. Jāreaģē bērnam negaidītā veidā.

Psihoterapija

  • Smilšu terapija - veido pats savu pasauli miniatūrā. Bērns nodibina saikni ar neapzinātām vēlmēm; tas mazina sasprindzinājumu. Pirms terapijas figūras var būt gan sakārtotas, gan arī saliktas haotiski.
  • Mākslas terapija - izmanto zīmuļus, krāsas, krāsainus papīrus, līmi, plastilīnu. Caur zīmējumu, spēli vai pasaku tiek "izlaistas" sociāli nepieņemamas negatīvās emocijas.
  • Mūzikas terapija - parasti kombinē ar citiem veidiem. Bērni saņem kartītes ar dažādiem emociju attēliem un pēc skaņdarba tās parāda.
  • Naratīvā psihoterapija - bērnam pašam jāizdomā stāsts. Tas atspoguļo bērna iekšējos konfliktus un aizsargmehānismus.
  • Biheiviorālā terapija, kad uzvedība tiek atalgota, piemēram, ar kafejnīcas apmeklējumu, TV skatīšanos, kabatas naudu.
  • Geštaltterapija - lomu spēles, kad var "izspēlēt" negatīvās emocijas, just to raksturu un pēcāk atrast uzvedības pieņemamākos konstruktīvos veidus.
  • Ģimenes psihoterapija - aicināt vecākus izvairīties no galējībām: atļaut bērnam darīt pilnīgi visu vai pavisam atstāt bez uzraudzības.

Autogēnais treniņš

  • Šulca metode (4-9 gadus veciem bērniem):
  • saspiest citronu un nomest zemē,
  • izstiepties kā kaķim, paceļot rokas virs galvas,
  • ievilkt galvu kā bruņurupucim, kad draud briesmas,
  • košļāt lielu košļājamo gumiju, atslābināt žokli, izspiest gumiju starp zobiem,
  • iedomāties, ka uz deguna uzsēdusies muša - saspringt un atslābināties,
  • vēders - iedomāties, ka guļ pļavā, bet pēkšņi parādās zilonēns, kas tūlīt kāps virsū,
  • iedomāties, ka vajag izlīst pa šauru caurumu sētā un ievilkt vēderu,
  • iedomāties, ka stāv uz grimstošām, irdenām smiltīm, censties kāju pirkstus iespiest zemē, atslābināties.
  • Aļeksejeva metode (8-12 gadus veciem bērniem) - periodiski sasprindzināt un atslābināt sejas, kakla, roku, vidukļa, kāju muskuļus.

Kopsavilkums

  • Uzmanības traucējumi un hiperaktivitāte ir nespēja koncentrēties kāda uzdevuma veikšanai, pārlieks kustīgums un impulsivitāte. Tā bieži kombinējas ar opozicionāru un agresīvu uzvedību, grūtībām mācīties. Vairākumā gadījumu ir arī sociālās uzvedības traucējumi, bailes un depresīvs garastāvoklis.
  • Zīdaiņiem vērojamas negatīvas temperamenta pazīmes, piemēram, miega, ēšanas traucējumi, negatīvas bērna un vecāku savstarpējās attiecības.
  • Droši klasificēt to par hiperkinētisko sindromu iespējams tikai trešajā dzīves gadā. Bērnudārzā šie bērni izceļas ar motorisku hiperaktivitāti un sliktu sociālās adaptēšanās spēju.
  • Vājinātā uzmanība un kognitīvā impulsivitāte skolas gados izraisa vājas sekmes, palikšanu uz otru gadu un izslēgšanu no skolas. Turpmākā gaita kļūst nelabvēlīga, ja līdztekus ir agresivitāte, likumpārkāpumi un asociāla uzvedība.
  • Pusaudžiem pakāpeniski mazinās motoriskā hiperaktivitāte, toties uzmanības traucējumi un impulsivitāte saglabājas.
  • Pacienta liktenis atkarīgs no savlaicīgas diagnozes noteikšanas un konsekventas multimodālās terapijas daudzu gadu garumā. Tā kā vairākumu bērnu sāk ārstēt par vēlu, viņiem jau izveidojušās daudzas novirzes.
  • Lai bērnam palīdzētu atbrīvoties no kļūmēm un atkal integrētu ģimenē, jāizmanto izturēšanās terapija, psihoterapija, kustību terapija, speciālās pedagoģijas metodes, daudzkārt arī visas ģimenes terapija.