Pierādījumi vai intuīcija?

Ārstam ikdienā jāpieņem neskaitāmi daudz lēmumu. To, kāda vieta lēmumu pieņemšanas procesā ir intuīcijai, nojausmai, ilūzijām par kaut ko un vēl citiem faktoriem, skaidro Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas profesors IVARS AUSTERS.

                           Jo mazāk mākslas, jo labāk

Ārsta profesija ir ļoti reglamentēta. Ārsts, lemjot par pacienta veselību, ņem vērā dažādus zinātniskus algoritmus, taču vecākās paaudzes dakteri saka: tomēr vajadzīgs čujs, ņuhs un poņa. Kā cilvēks pieņem lēmumu un kāda šajā procesā nozīme ir čujam un ņuham? “Šis mehānisms pētniekus interesējis jau sen, bet pirmie, kas tam pievērsās, bija praktizējošie klīnicisti. Viens no viņiem bija klīniskais psihologs Pols Mīls (Paul Meehl), kurš aktīvi darbojās zinātnes laukā. Viņš nonāca pie secinājumiem, ko var izklāstīt dažos teikumos un kas ir kontraintuitīvi, tātad pretrunā intuīcijai,” ieintriģē Ivars Austers. “Mēdz teikt, ka medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla. Tad, lūk, Mīla secinājums — jo medicīnā mazāk mākslas, jo labāk.”

Viņš pētījumus pamatā veicis divās populācijās — ārstu un klīnisko psihologu vidē, kur diagnozes noteikšana pacientam ir ļoti svarīga. “Mīla pētījumu tradīciju parasti dēvē par klīnisko pretmetā aktuāro secinājumu tradīcijai. Klīniskais secinājums visu informāciju apvieno un analizē “galvā”,” uzsver prof. Austers un turpinot pievēršas apdrošināšanas jomā populāras profesijas skaidrojumam. “Apdrošināšanā aktuārs ir finanšu profesionālis, kas apkopo, analizē un interpretē datus un nosaka finanšu riskus. Viņa galvenais uzdevums ir salikt kopā divu veidu informāciju: par to, kurš apdrošina sevi, īpašumu vai ko citu, un iespējamos riskus. Kad savākts pietiekami daudz datu, var veidot mehānisku modeli jeb formulu lēmumu pieņemšanai. Tas var būt vienādojums, bet tikpat labi — tabula vai grafiks.”

Tiklīdz iegūta šī formula, var salīdzināt formulas spēju prognozēt to, kas notiks ar cilvēku. “Klīniskā secinājuma pamatā ir pieredze un intuīcija,” paskaidro Ivars Austers. “Izrādās, ārsti tikai retu reizi spēj būt tikpat precīzi savā prognozē, kā to spēj izdarīt formula. Vairākumā gadījumu prognozes precizitāte ir mazāka.”

Skaidrojums tam vienkāršs — visi esam tikai cilvēki. “Mīls pētījumos konstatēja divas tipiskas kļūdas, ko pieļāva ārsti. Vairākiem ārstiem iedodot viena pacienta slimības vēsturi, katrs tajā saskatīja kaut ko atšķirīgu. Tas nav nekas briesmīgs, jo varam pieņemt, ka ir labi un ne tik labi diagnostiķi. Lielāka ir problēma, ja vienam un tam pašam ārstam ar pāris nedēļu intervālu iedodot vienu un to pašu slimības vēsturi, viņš katru reizi nosaka citu diagnozi. Tāpēc turēšanās pie formulas jeb diagnozes prognozēšanas klasiskās metodes ir labāka izvēle nekā intuīcija jeb čujs, ņuhs un poņa. Jo tā ir precīza tehnoloģija.”

Ivars Austers pieļauj — daudziem ārstiem varētu būt kaitinoši, ka pieredzējušiem mediķiem, nosakot diagnozi, jāievēro tā pati formula, kas iesācējiem. “Nostrādātajiem gadiem šajā gadījumā nav izšķirīgas nozīmes. Jā, tie ļauj izstrādāt precīzāku diagnosticēšanas metodi formulas nozīmē, bet ne vairāk.”

Intuitīvā domāšana versus kritiskā domāšana

Ārsti reizēm saka: dažos gadījumos šķiet, ka no augšas kāds suflē priekšā... Kas ir tas, kurš suflē? “Pirmais, kas nāk prātā: ja ārsts ko tādu pieredz, par to labāk nestāstīt psihiatram. Bet, ja nopietni, mēs nevaram pārbaudīt katra atsevišķa gadījuma objektīvo precizitāti — vai, teiksim, ārsts domājis pareizi vai nepareizi. Tieši tāpēc jālieto zināšanas, kas ir pārbaudītas kontrolētā vidē, šajā gadījumā ar iespējām iegūt zināšanas par secinājumu pareizību. Var izdomāt stāstu par to, kā kaut kas ir noticis, bet laba stāsta funkcijas nav atklāt likumsakarības. Likumsakarības parasti ir kailas un vienkāršas, bez stāsta.”

Cilvēkam raksturīgas divas domāšanas sistēmas: viena ir ātra, automātiska jeb intuitīva un tajā nav jāiegulda daudz enerģijas, otra — intensīva, secīga un loģiska. “Ja saprotam, ka domājam ātri, intuitīvi un virspusēji, nav nekādu problēmu. Taču profesionālā darbā bieži rodas situācijas, kad, paši nemanot, pamatīgo un loģisko domāšanu aizstājam ar virspusējo. Jo tā ir ātrāk, lēmumu iespējams pieņemt zibenīgi. Bet intuitīvā domāšana ir diezgan tālu no kritiskās domāšanas.”

Lai teikto ilustrētu, Ivars Austers min piemēru. Kad vēlā novakarē vientulīgā vietā nāk pretim cilvēks, mūs lielākoties pārņem bailes, jo intuīcija signalizē, ka pretimnācējs var uzbrukt, nodarīt pāri. “Tādos gadījumos nedomājam, bet reaģējam automātiski. Un daudzās situācijās automātiskais jeb intuitīvais spriešanas modelis var būt noderīgs, proti, cilvēks var kaut ko iemācīties. Tāpēc negribu apgalvot, ka ārsta profesijā intuīcijai nav absolūti nekādas nozīmes. Bet, pieņemot lēmumu, ir svarīgi intuīcijai neatstāt pārāk daudz vietas.”

Vai, pieņemot lēmumus, intuīcija var būt riskants instruments? “Kad tu pusautomātiski zini, jūti pareizo atbildi, saka — tā ir intuīcija. Nevari pamatot, kāpēc tas ir vienādi vai otrādi, bet tev tā šķiet. Taču, kā jau pieminēju iepriekš, intuīcija var pievilt. Mūsu dzīve uzbūvēta tā, ka, izdarot ātrus secinājumus, nedabūjam atgriezenisko saiti — vai lēmums bija pareizs vai nepareizs.”

Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Uzvārdi ar vēsturi un stāstu

    Viņi visi ir pacientu ļoti cienīti un mīlēti ārsti, kas savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas. Dakteru ikdiena nav iedomājama bez jokiem. Šoreiz — par stāstiem, kas radušies saistībā ar uzvārdiem. Lasīt visu

  • Tēva pēdās. VALDIS MIGLĀNS, otorinolaringologs

    Dr. VALDIS MIGLĀNS ir pieredzējis otorinolaringologs ar vairāk nekā 30 darba gadu stāžu. Lielāko daļu no tiem viņš nostrādājis  Paula Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, kur īpaši pievērsies deguna blakusdobumu slimībām, kļūdams par atzītu speciālistu šajā jomā. Bet nu jau kādu laiku viņš strādā privātā klīnikā Headline. Kaut darba vide un slodze atšķiras, galvenais vienojošais elements privātai un valsts ārstniecības iestādei ir nemainīgs — pacients. Lasīt visu

  • Lēnām, lēnām. Divas volontēšanas nedēļas Tanzānijā

     “Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju Lasīt visu