Covid-19 pandēmijā strauju popularitāti ieguva ārsta un pacienta konsultācijas ar videokonferenču platformu starpniecību. Lai gan attālinātām konsultācijām ir ierobežojumi, tām ir arī pozitīva ietekme, būtiski izmainot gan pacienta lomu, gan arī pašu ārstnieciskās tikšanās struktūru.
Saziņa starp ārstu un pacientu spēlē nozīmīgu lomu ārstēšanas procesā, veicinot izpratni par problēmu, līdzestību terapijai un apmierinātību ar saņemto pakalpojumu. Lai novērtētu, kā specifiska apmācība ietekmē kardiologu prasmes komunicēt ar pacientu, tika veikts pētījums ASV.
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Vai profesijas statuss, amats uzliek pienākumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izmantojam šķietamo brīvību, ko sniedz sociālie tīkli? Vai sociālie tīkli maina mūsu domāšanu un uzvedību? Atbild ARTŪRS MEDNIS, New Black dibinātājs un vadītājs, jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists.
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Starptautiskās publikācijas ziņo, ka Covid–19 laikā pieaug neiecietība, emocionāla (mutiska) vardarbība, stigmatizācija, kas vērsta pret medicīnas darbiniekiem. To labi var redzēt arī sociālajos tīklos: sabiedrība sadalījusies divās frontēs. Vieni pauž atbalstu mediķiem, citi — agresivitāti. Saruna ar profesori ANDU ROŽUKALNI, RSU Komunikācijas fakultātes dekāni, Komunikācijas studiju katedras vadītāju.
Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi… Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu.
Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.
Tā kā darba mūža garums arvien pagarinās, tad jārēķinās, ka dzīves laikā vajadzēs apgūt divas, pat trīs profesijas vai specializēties vairākās šaurākās nišās, jo mainās gan darba tirgus, gan intereses. Bet var arī tā, kā to dara Dr. DAINIS KALNAČS — strādāt divās profesijās vienlaikus. Viņš ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts RAKUS stacionārā Biķernieki un Rīgas 1. slimnīcā un šogad debitēja savā pirmajā lielajā lomā Latvijas Nacionālajā operā. Izaicinoši? Jā! Bet arī interesanti!
Nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) ir akūts, sporādisks vai rekurents apakšējo (nekomplicēts cistīts) un/vai augšējo (nekomplicēts pielonefrīts) urīnceļu iekaisums — veselām sievietēm pirms menopauzes, bez grūtniecības. [1; 2] Katra otrā pasaules sieviete pieredz tipiskos urīnceļu infekcijas simptomus, to pierāda arī statistikas dati, kas atspoguļoti infografikā. Eiropā izstrādātas vadlīnijas urīnceļu infekciju pārvaldībai, pēc tām strādā arī speciālisti Latvijā. Par praktisku pieeju nekomplicētas urīnceļu infekcijas pārvaldībā sievietēm Latvijas apstākļos lūdzam skaidrojumu uroloģei Dr. med. Zanei Pilsētniecei.
Gestācijas diabēts līdz šim saistīts ar dažādu hronisku slimību risku un attīstību. Tomēr, tikai daži līdz šim veiktie pētījumi analizējuši, vai pastāv kādi nozīmīgi paaugstinātas mirstības riski pacientiem ar gestācijas diabētu ilgtermiņā.
Lielas darba slodzes izraisītās arodslimības veido 30—60 % no visām ar darbu saistītajām slimībām. Arodmedicīnā jēdziens “pārslodze” apzīmē visa organisma fizisku pārslodzi, atsevišķu orgānu pārslodzi un psihoemocionālu pārslodzi. [1—3]
Taukos šķīstošajiem vitamīniem D, E, A un K ir neapstrīdama nozīme dažādos fizioloģiskos procesos: imūnsistēmas regulācijā, redzes, kaulu, ādas veselības nodrošināšanā. Klasiskā izpratnē šo vitamīnu uzņemšana uzturā saistīta ar vairāku patoloģiju profilaksi, piemēram, nakts aklumu (A vitamīns), osteomalāciju (D vitamīns), oksidatīvo stresu (E vitamīns) un asiņošanu (K vitamīns). Pēdējos gados iegūtie pierādījumi uzrāda vēl citus potenciālus klīniskos ieguvumus no vitamīniem, kā arī riskus to deficīta gadījumā.
