Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
Augstskolā esam mācījušies medicīnu no anatomijas līdz slima cilvēka funkcionēšanai un slimību ārstēšanai, taču prasmi komunicēt lielākā daļa no mums apguvuši paši — vērojot pieredzējušus kolēģus, eksperimentējot. Daudzviet pasaulē ģimenes ārsts ir vienīgais tiešās pieejamības speciālists, un tieši saziņas prasmes tiek sauktas par galveno efektīva ģimenes ārsta darba stūrakmeni — tas izteikti tiek uzsvērts rezidentūras laikā. [1—4]
Covid-19 pandēmijā strauju popularitāti ieguva ārsta un pacienta konsultācijas ar videokonferenču platformu starpniecību. Lai gan attālinātām konsultācijām ir ierobežojumi, tām ir arī pozitīva ietekme, būtiski izmainot gan pacienta lomu, gan arī pašu ārstnieciskās tikšanās struktūru.
Saziņa starp ārstu un pacientu spēlē nozīmīgu lomu ārstēšanas procesā, veicinot izpratni par problēmu, līdzestību terapijai un apmierinātību ar saņemto pakalpojumu. Lai novērtētu, kā specifiska apmācība ietekmē kardiologu prasmes komunicēt ar pacientu, tika veikts pētījums ASV.
Psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, saka: ārstam varētu būt grūti saprast, kāpēc pacients rīkojas tā vai citādi, bet pat vissmagākās diagnozes gadījumā būtu jādod autonomija — pacientam pašam pieņemt lēmumu.
Uroloģes, onkoloģes, ķīmijterapeites, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārstes DZINTRAS LITAVNIECES 40 gadus ilgā ārstes pieredze ļauj racionāli vērtēt, kā runāt ar smago diagnožu pacientiem un viņu piederīgajiem gan brīžos, kad ļaundabīgais audzējs ir diagnosticēts un jāsāk atbilstoša terapija, gan arī tad, kad ir skaidrs, ka atveseļošanās vairs nav iespējama.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Vai profesijas statuss, amats uzliek pienākumu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt sociālajos tīklos? Kā izmantojam šķietamo brīvību, ko sniedz sociālie tīkli? Vai sociālie tīkli maina mūsu domāšanu un uzvedību? Atbild ARTŪRS MEDNIS, New Black dibinātājs un vadītājs, jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists.
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Starptautiskās publikācijas ziņo, ka Covid–19 laikā pieaug neiecietība, emocionāla (mutiska) vardarbība, stigmatizācija, kas vērsta pret medicīnas darbiniekiem. To labi var redzēt arī sociālajos tīklos: sabiedrība sadalījusies divās frontēs. Vieni pauž atbalstu mediķiem, citi — agresivitāti. Saruna ar profesori ANDU ROŽUKALNI, RSU Komunikācijas fakultātes dekāni, Komunikācijas studiju katedras vadītāju.
Kāpēc šis jautājums ir tik būtisks? Tas ir kā ceļazīme, ka slimības iznākums pacientam būs potenciāli labāks un dzīves kvalitāte augstāka. Un ārsta loma tajā ir ļoti nozīmīga.
Mācoties medicīnu, jāapgūst tik daudz zinību, ka šķiet — pārzinām katru cilvēka kvadrātcentimetru! Taču fonā vienmēr ir saruna — kā otrā plāna spēlētāja, kaut patiesībā tā ir galvenā varone. Paula Stradiņa KUS Internās medicīnas klīnikas vadītājs VALDIS PĪRĀGS saka: galvenais ir iemācīties saklausīt, ko pacients saka, un no tā saprast, kā viņš jūtas. Kā sarunāties efektīvi, kā mazāk vilties?
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
Insulīna rezistence bieži attīstās, vēl pirms hiperglikēmija kļūst klīniski nozīmīga. Tā ir saistīta ar nopietnām hroniskām slimībām — kā aptaukošanās, 2. tipa cukura diabēts un kardiovaskulārās slimības, kuru prevalence pasaulē pieaug. Šobrīd aprēķināts, ka insulīna rezistence sastopama katram ceturtajam vai piektajam cilvēkam pasaulē.
Ķīmij- un staru terapija nereti attīsta ādas bojājumus, kā dēļ nepieciešams pārtraukt vai atlikt terapijas procesu. Augstas devas D vitamīns uzrādījis ātru imūnmodulējošu efektu eksperimentālos pētījumos un nelielu grupu pētījumos ar cilvēkiem, bet līdz šim maz pētīts onkoloģijas pacientiem. Šajā pētījumā izvērtēts augstu devu D vitamīna klīniskais efekts, drošuma profils un ādas uzlabojuma laika periods pacientiem ar ķīmijterapijas izraisītu eritēmu (TEC) vai akūtu staru terapijas dermatītu (ARD).
Depresija nav tikai ķermeņa slimība vai afektīvo vai kognitīvo struktūru patoloģisks stāvoklis; tā ir nereducējams esamības veids. No fenomenoloģiskā viedokļa – materiālā pasaule, citi un es kopā veido savstarpēji saistītu kontinuumu. [28]
Jau vairāk nekā piecus gadus nozīmīgu atbalstu Stradiņa slimnīcas Paliatīvās aprūpes centrā pacientiem un viņu tuviniekiem nodrošina organizācija Hospiss LV un tās brīvprātīgajie. Līdzās sarunām un vienkāršai klātbūtnei organizācija. Divus gadus reizi mēnesī, pateicoties organizācijas ziedotāju atbalstam, pacientus apciemo īpaši apmācīti terapijas suņi.
Magnijs ir nozīmīga minerālviela ar daudzveidīgu iedarbību. Daļa no tās radītajiem efektiem jau ir pierādīta, daļa vēl tikai tiek pētīta. Tas piedalās vairāk nekā 300 enzimātiskās reakcijās mūsu ķermenī, kas saistītas ar enerģijas ražošanu, muskuļu kontrakcijām un nervu funkciju. Ņemot vērā tā nozīmīgos bioloģiskos efektus, interese par magnija lietošanu ikdienā sabiedrības vidū pieaug.
