“Vakar bija izsaukums uz ledus halli. Reanimējām 22 gadus vecu puisi. Viņš spēlēja hokeju, kārtējo spēli aizvadījis labi, ne par ko nebija sūdzējies, ne ar ko nav slimojis, bet tad dušā nokrita bezsamaņā – un viss.” “Dalot zāles, atrada, ka viena slimniece neelpo un ķermenis pavisam auksts. Palātas kaimiņienes neko nav manījušas, it kā bija mierīgi gulējusi pa nakti. Viņa bija ļoti jauka sieviete, tikai 58 gadus veca. Pirms trim gadiem bijis infarkts, ārstējās ar stenokardiju, dakteris jau gribēja rakstīt mājās.” Šādi gadījumi diemžēl sastopami klīniskajā praksē – un nebūt ne tik reti. Pašreizējas zināšanas ļauj saskatīt pēkšņas nāves paaugstināta riska pacientus. Pareizai riska novērtēšanai īpaši svarīgi ir atšķirt “snaudošas” bīstamas slimības pazīmes no līdzīgām labdabīgu slimību izpausmēm, ko dažkārt pat uzskata par normas variantu.
Akūti dekompensēta hroniska sirds mazspēja (ADHSM) ir biežākais hospitalizācijas iemesls hroniskas sirds mazspējas (HSM) slimniekiem virs 65 gadu vecuma. HSM ļoti viegli un ātri var akūti dekompensēties. Biežākie dekompensācijas tiešie iemesli ir interkurentās slimības (piemēram, akūta pneimonija), miokarda infarkts, aritmiju epizodes, nekontrolēta arteriālā hipertensija (krīzes), slimnieka līdzestības trūkums attiecībā uz šķidrumu ierobežojumiem, diētu, medikamentiem. Protams, arī fiziskas pārslodzes, pārlieka alkohola lietošana, daži medikamenti, piemēram, nespecifiskie pretiekaisuma preparāti, narkotiskie līdzekļi (kokaīns u.c.).
Kāda ir riska robeža un cena medicīnā? Uzdrīkstēšanās, profesionālais izaicinājums, gadiem rūpīga gatavošanās un prasmereaģēt neordināri? Trīs viedokļi par mācībām “pēc kaujas” un to, ko gaidīt tuvākajā nākotnē. Un, protams, par gandarījumu – līdzīgu amerikāņu filmu izskaņai: “We did it – mēs to paveicām!”
Gan ārsti, gan pacienti labi zina, ka miokarda infarkts (MI) ir dzīvībai bīstama slimība. Lielākoties šī “bēdīgā reputācija” ir saistīta ar slimības akūto periodu. Neapšaubāmi – pirmās stundas kopš MI sākuma ir vissvarīgākās un saistītas ar daudzām nopietnām (t.sk. dzīvību apdraudošām) izpausmēm. Tieši šajās stundās nepieciešams veikt manipulācijas, kas pasargā pacienta dzīvību no briesmām. Nosacīti pie MI akūtā perioda pieskaita arī pirmās 30 dienas pēc akūta notikuma. Bet MI ir diagnoze uz visu mūžu – arī tad, kad tam tiek piešķirts apzīmējums “vecs”.
Pirms 20 gadiem 1990. gada 4. aprīlī Andrejs Ērglis un Andis Dombrovskis Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā veica pirmo angioplastiju Latvijā pacientei ar stabilu stenokardiju un hemodinamiski nozīmīgu stenozi labajā koronārajā artērijā. Šobrīd, kad mūsu valstī veikts jau vairāk nekā 30 000 angioplastiju (skat. 1. attēlu), ne tikai kardiologiem, bet arī ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem praksē arvien biežāk jāsastopas ar pacientiem pēc invazīvām ārstnieciskām procedūrām. Šā raksta mērķis ir iepazīstināt ne tikai ar zinātniskiem pierādījumiem, bet arī ar ikdienas praksē gūto pieredzi pacientu aprūpē pēc angioplastijām.
Hipertensīvā nefroskleroze, labdabīgā nefroskleroze, kā arī nefroangioskleroze Eiropā un ASV apzīmē vienu un to pašu klīnisko stāvokli. 25% slimnieku, kas sasniedz nieru mazspējas beigu stadiju (NMBS), ir hipertensīva nefroskleroze, kas ir otrs nozīmīgākais NMBS iemesls baltajai rasei. Līdz šim uzskatīja, ka ilgstoša, neārstēta arteriālā hipertensija izraisa asinsvadu remodelāciju (bojājumus), kas vēlāk izpaužas mērķa orgānu (smadzeņu, sirds, acu un nieru) bojājumos. Tagad tiek izvirzīta hipotēze, ka nieru bojājumi attīstās tiem slimniekiem, kam jau iepriekš bijuši funkcionāli nieru traucējumi, un hipertensija viena pati nemaz tik bieži neizraisa nieru bojājumus.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Perorālie antikoagulanti klīniskajā praksē zināmi jau sen. Tomēr, lai gan pieredze antikoagulantu lietošanā ir pietiekami liela, tie joprojām nereti sagādā daudz grūtību un neskaidrību, un tieši tāpēc daļa pacientu, kam būtu indicēta antikoagulantu terapija, to nesaņem. Latvijā visbiežāk nozīmētais antikoagulants ir K vitamīna antagonists varfarīns. Raksta mērķis – apkopot un sistematizēt informāciju par varfarīnu, izveidojot lakonisku materiālu par varfarīna terapiju un ar to saistītām problēmām.
Sirds un asinsvadu slimību izplatība Latvijā ir nozīmīga veselības aprūpes problēma, tās ir vadošais nāves iemesls ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā (skat. 1. attēlu). Akūts koronārs sindroms (AKS) ir saistīts ar augstu pacientu mirstību un hospitalizācijas biežumu. Lai mazinātu AKS pacientu mirstību un uzlabotu ārstēšanas kvalitāti visā Latvijas teritorijā, 2001. gadā tika sākta Akūta koronāra sindroma reģistra izveide. AKS reģistra datubāzes veidošanā piedalās arī Jelgavas slimnīca. Rakstā apkopota šīs slimnīcas datu analīze.
Līdzekļi, kas spēj veicināt sirds saraušanās spējas, ir minēti jau vissenākajos medicīnas traktātos. Leģenda vēsta, ka Senajā Ēģiptē, lai risinātu mūžseno tēvu un dēlu problēmu faraona galmā, vecajam faraonam reizi gadā esot bijis jānoskrien noteikts attālums. Ja faraons to nav spējis noskriet laikā, tad tronis bijis jāatdod dēlam vai troņmantniekam. Lai ilgāk saglabātu varu, faraoni esot lietojuši jūras sīpolu, kas satur sirds glikozīdus.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
