Kopš 1977. gada, kad A. Gruntzigs izdarīja pirmo angioplastiju, perkutānā koronārā intervence ir piedzīvojusi ļoti strauju attīstību. Pēdējos gados šo procedūru skaits Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs sasniedzis 2 000 gadījumu uz vienu miljonu iedzīvotāju gadā. Šobrīd, kad pilnveidojušās tehnoloģijas un uzkrājusies ārstu pieredze, intrahospitālo komplikāciju īpatsvars ir zemāks par 1% (1. tabula). Tomēr restenoze – ārstētā segmenta atkalsašaurināšanās vairāk par 50% – saglabā lielu klīnisku un ekonomisku nozīmi.
Ateroskleroze ir globālas izplatības organisma patoloģija. Aterosklerotiskas izcelsmes artēriju stenozes un oklūzijas mūsu valstī sastopamas ap 80% slimnieku ar sirds-asinsvadu sistēmas patoloģiju. Lielākoties tie ir vīrieši, vecāki par 50 gadiem. Aterotrombotiskas komplikācijas ir iemesls pusei no visiem nāves cēloņiem. Trīs gadu laikā no 12,5% ar perifēro aterosklerozi mirušiem slimniekiem 70% nāves cēlonis bija tieši sirds-asinsvadu sistēmas patoloģija. [1]
Kompensatoro mehānismu ieslēgšanās miokarda infarkta akūtajā fāzē ļauj mobilizēt organisma sistēmas akūtas sirds mazspējas apstākļos, saglabāt homeostāzi un izdzīvot. Turpretī hroniska angiotensīna-aldosterona un simpātiskās nervu sistēmas aktivācija, kas seko akūtai infarkta fāzei, ir graujoša, jo izraisa asinsrites sistēmas remodelāciju ar sekojošu progresējošu hronisku sirds mazspēju. Mūsdienīga ārstēšana ievērojami samazina mirstību no miokarda infarkta, taču izdzīvojušie papildina hroniskas sirds mazspējas slimnieku rindas. Kādas iespējas sniedz modernais farmakoloģisko līdzekļu klāsts šīs nepatīkamās tendences ietekmēšanai?
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors gan jauniem, gan gados vecākiem pacientiem. Kāda vecuma pacienti būtu uzskatāmi par vecākā gadagājuma cilvēkiem? Būtībā nav vienota vecuma, kurā pacients kļūst par gados vecāku, kaut gan 60 gadu vecums ir vadlīnijās biežāk lietotais vidēja un lielāka vecuma pacientu diferencēšanai. Global Risk Assessment Scoring Chart (balstotoies uz Framingham pētījuma datiem) parāda, ka vecumam kā koronārās sirds slimības riska faktoram ir nozīme ik pēc katriem pieciem dzīves gadiem [1]. Arteriālā hipertensija ir galvenais nāves cēlonis cilvēkiem vecumā virs 75 gadiem [2].
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
