Latvijas Kardioloģijas centrā 2007. gadā izveidots pulmonālās arteriālās hipertensijas reģistrs. No 2007. gada Latvijā pieejama pulmonālās arteriālās hipertensijas patoģenētiska terapija ar fosfodiesterāzes inhibitoriem un endotelīna receptoru antagonistiem. Pulmonāla hipertensija, kas radusies saistībā ar sirds kreisās puses patoloģiju, plaušu saslimšanām, hronisku PATE vai citiem iemesliem, ārstējama simptomātiski un nav pieskaitāma pulmonālas arteriālas hipertensijas slimību grupai.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Arteriālā hipertensija līdz ar koronāro sirds slimību ir biežākā sirds-asinsvadu slimība. Arteriālās hipertensijasizplatība progresīvi palielinās, cilvēkiem novecojot. Izplatība pasaules iedzīvotāju vidū ir aptuveni 25%, bet vecumā no 50 līdz 65 gadiem tā jau pārsniedz 50%, bet pēc 65 gadu vecuma sasniedz 65%. Framinghemas pētījumā hipertensija pēc 55 gadu vecuma attīstījās 90% pacientu, kuriem līdz tam asinsspiediens bija normāls.
Sirds un asinsvadu saslimšanas ir visizplatītākais nāves cēlonis vīriešiem līdz 65 gadu vecumam (38% ASV) un otrais izplatītākais sievietēm. Arī mūsu valstī šī patoloģija ir pirmajā vietā gan saslimstības, gan mirstības ziņā. Viens no galvenajiem Latvijas kardiologu mērķiem ir panākt šīs nelabvēlīgās epidemioloģiskās situācijas uzlabošanos. Lai sasniegtu mērķi – samazināt KVS saslimstību un mirstību –, jāapvieno visu speciālistu pūles. Šoreiz kardiologu un mutes dobuma speciālistu skatījums šajā virzienā.
Arteriālā hipertensija, nozīmīgākais kardiovaskulārais riska faktors, ir aptuveni 20% planētas iedzīvotāju. Ilgstoši bija pieņemts uzskatīt, ka 90% gadījumu veido primārā arteriālā hipertensija, sekundārajām arteriālajām hipertensijām (galvenokārt renovaskulārajām, renālajām un endokrīnajām) atvēlot tikai aptuveni 10%.
Populārākie renīna-angiotensīna sistēmas (RAS) efekti ir tieša ietekme uz sirds mazspējas, koronārās sirds slimības, insulta, hipertensīva un diabētiska nieru bojājuma attīstību. RAS inhibitori šodien ir visvairāk pārdotie un veiksmīgāk lietotie medikamenti pasaulē. Tomēr pēdējo gadu atklājumi pavēruši negaidīti kompleksu un daudzkrāsainu skatu uz šo sistēmu arī ārpus kardioloģijas nozares robežām. Ir noskaidrots, ka RAS ietekmei ir pakļauts daudz vairāk fizioloģisko funkciju, nekā tika uzskatīts iepriekš (tāpat ir skaidrs, ka šajā spēlē vēl daudz nezināmo). Jaunā paplašinātā RAS koncepcija ietver gan endokrīnas un parakrīnas, gan intrakrīnas funkcijas, un RAS inhibīcijai jeb bloķēšanai nākotnē teorētiski būtu jākļūst arvien orgān- un slimībspecifiskākai.
Amerikas Sirds asociācija izveidoja Go Red for women kustību, kas popularizē sievietes sirds veselību visā pasaulē. Kustības mērķis - līdz 2010. gadam samazināt sievietes koronāro slimību risku par 25%. Šobrīd Go Red darbojas ASV, Austrālijā, Somijā, Itālijā, Jamaikā, Singapūrā, Dienvidāfrikā, Zviedrijā. Latvijas Kardiologu biedrības iedvesmota, pievienojusies arī mūsu valsts. Sievietes sirds veselība ir šā brīža aktualitāte kardioloģijā Latvijā. Raksta mērķis - kliedēt mītu par kardiovaskulāro saslimšanu "vīriešu dabu", atgādināt riska faktorus, kas abiem dzimumiem ir vienādi, kā šos riska faktorus novērst, mainot savu domāšanu un dzīves stilu.
Nesens problēmgadījums paziņu vidū un iepriekšēja prakse, konsultējot grūtnieces, veicināja šā raksta tapšanu. Praksē novērotas gan ideāli veselas grūtnieces un spirgti jaundzimušie, gan grūtnieces ar nelielu, it kā “nevainīgu” hipertensiju, gan retu reizi arī eklampsija ar nāves draudiem mātei un bērnam.
Hipertensija ir ļoti nopietns sirds-asinsvadu un nieru slimību riska faktors – šim apgalvojumam piekritīs jebkurš ārsts. Zinātniskajā periodikā samērā bieži ir sastopams jēdziens “rezistentā hipertensija”, tāpēc pasaules literatūras rubrikā ieskats ASV Sirds asociācijas 2008. gada zinātniskajās nostādnēs rezistentās hipertensijas (RH) jautājumos, kā arī atbilžu meklējumi uz jautājumiem: kāpēc Latvijā nav hipertensijas speciālistu, kā atšķirt īstu RH no šķietamas, vai pastāv “baltā halāta hipertensija”, kāda ir saikne starp RH un kardiometabolo risku, kā bērna attīstība ietekmē hipertensiju turpmākajā dzīvē. Šoreiz bez problēmas detalizētām cēloņsakarībām un mikroskopiskas analīzes, paskatoties uz to no “helikoptera skatpunkta”.
Retorisks jautājums: vai Latvijas pacienti ar augstu kardiovaskulāro risku ir pelnījuši mūsdienīgu, pierādījumos un mūsdienu tehnoloģijās balstītu ārstēšanu un tādas iespējas, ko var piedāvāt mūsdienu Latvijas kardioloģijas sasniegumi? Rakstā sniegta izsmeļoša informācija – ar stratēģisku ilgtermiņa skatījumu uz riska pacientu aprūpi un atbildi par īslaicīgu varbūtēju ieguvumu maldīgumu.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
