Stabila stenokardija ir bieža slimība, no kuras cieš 10-15% sieviešu un 10-20% vīriešu vecumā no 65 līdz 74 gadiem, proti, apmēram 20 000-40 000 pacientu no miljona iedzīvotāju lielākajā daļā Eiropas valstu. Tā kā ģimenes ārsta praksē var būt daudz pacientu ar stenokardiju, sniedzam ieskatu jaunākajos pētījumos par stenokardijas ārstēšanu un pārvaldību.
Pirmā veiksmīgā plaušu transplantācija pasaulē tika veikta 1981. gadā ASV, kad Stenforda Universitātes ārsts Bruce Reitz veica sirds-plaušu transplantāciju sievietei ar idiopātisku pulmonālu hipertensiju. Toronto 1983. gadā notika pirmā sekmīgā vienpusējā plaušu transplantācija, bet 1986. gadā - pirmā abpusējā plaušu transplantācija.
Hipertensija ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām ambulatorās aprūpes ārstu praksē. Augsts asinsspiediens ir neatkarīgs riska faktors nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem (insults, miokarda infarkts, pēkšņa nāve u.c.). Tas attiecas uz visu vecumu un abu dzimumu indivīdiem, līdz ar to pazemināt paaugstinātu asinsspiedienu ir ļoti būtiski.
Sen ir zināms, ka statīni pazemina holesterīnu un nesen tika atklāts, ka tie samazina arī dziļo vēnu trombozes risku veseliem, ne ķirurģiskiem pacientiem. Tikko ikgadējā Amerikas Ortopēdu ķirurgu akadēmijas kongresā tika prezentēts, ka statīni, ja tos lieto kopā ar konvenciālo antitrombotisko terapiju, samazina venozu trombembolisku notikumu risku pēc pilnīgas locītavas aizvietošanas operācijas.
Metāla stenta implantācija aterosklerotiski sašaurinātā asinsvada segmentā kopā ar modernu farmakoloģisku terapiju ir koronāro artēriju slimības mūsdienīgas ārstēšanas pamats. Vācu kardiologs Andreas Gruentzig 1977. gada septembrī pirmo reizi veica koronāro balonangioplastiju, kas bija revolucionārs notikums: koronārā revaskularizācija cilvēkam pirmo reizi tika veikta bez ķirurģiskas operācijas un mākslīgās asinsrites.
Kardiovaskulārā slimība (KVS) asinsvadu sieniņas aterosklerozes un trombozes dēļ ir iemesls priekšlaicīgai saslimstībai un nāvei. KVS iemesli ir daudzfaktoru. Risku nosaka gan modificējami (smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, mazkustīgums, nepareizs uzturs, cukura diabēts, lieks svars, dislipidēmija), gan nemodificējami (vecums, dzimums) riska faktori.
Sirds mazspēja (SM) ir patofizioloģisks stāvoklis, kad sirds funkcijas traucējumi izraisa sirds nespēju sūknēt asinis audu metabolisma vajadzībām. Tā skar apmēram 2% iedzīvotāju, un tās izplatība pieaug līdz ar iedzīvotāju vecumu (no aptuveni 1% 40 gadus vecu iedzīvotāju populācijā līdz 10% iedzīvotāju grupā pēc 75 gadu vecuma). Sirds mazspēja ir visbiežākais hospitalizācijas iemesls pacientiem pēc 65 gadu vecuma. [1]
Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Hroniska trombemboliska plaušu hipertensija (HTEPH) ir plaušu hipertensijas forma. Tā rodas, kad trombi aizsprosto plaušu artēriju zarus un vidējais spiediens plaušu artērijā paaugstinās virs 25 mmHg. HTEPH sastop samērā reti. Tomēr tās īstā sastopamība ir un svārstās no 8 līdz 40 gadījumiem uz miljonu iedzīvotāju. [1] Labā kambara mazspēja ir pacienta nāves iemesls šīs slimības gadījumā. Pacientiem, kam vidējais spiediens plaušu artērijā pārsniedz 50 mm/Hg, 3 gadu mirstība ir 90%. Tomēr šī slimība ir potenciāli ārstējama.
Raksta uzdevums ir paraudzīties uz ātriju fibrilācijas pacienta ārstēšanas niansēm no reālās prakses ārsta - ģimenes ārsta, internista - skatpunkta. Mums pretim sēž (vai guļ...) tas reālais pacients ar visām savām klīniskajām problēmām, anamnēzi un arī, ko liegties, nereti dzīves peripetijām.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
