Dakteris DENISS VNUKOVS: Latvija mums kļuva par mājām
Rēzeknes slimnīcā strādājošais ukraiņu traumatologs Deniss Vnukovs nāk no Harkivas reģiona, kur notiek Krievijas kara Ukrainā smagās cīņas. Viņš ar sievu un diviem bērniem šoziem bija spiests doties projām no Tišku ciema Harkivas reģionā. Pirmie viņa iespaidi par Rēzekni ir kā par komfortablu un patīkamu pilsētu dzīvošanai. “Klusa, mierīga pilsēta. Mana sieva ir dzimusi līdzīgā Ukrainas pilsētā Balakļijā, kur dzīvoja 26 tūkstoši iedzīvotāju. Balakļiju pagaidām ir okupējusi Krievijas armija, bet es ticu, ka Ukrainas armija to atbrīvos.”
Iepazīstiniet ar sevi! Cik ilgi strādājat kā ārsts?
Esmu atbraucis no Harkivas apgabala, Tišku ciema (atrodas desmit kilometrus no Harkivas), kur uzaugu, kur atrodas manas mājas (paldies Dievam, pagaidām nav sabombardētas). Par traumatologu strādāju jau septiņpadsmit gadus.
Kad atbraucāt uz Latvijā?
Mēs pamodāmies savās mājās Tišku ciemā pirmajā kara dienā pulksten piecos, jo dzirdējām sprādzienus. Ļoti nobijāmies, ar sievu un bērniem ieskrējām pagrabā.
Kad ap pulksten astoņiem iznācām laukā, ieraudzījām, ka mūsu ciemu okupē krievu karavīri, kuri šauj kaut kur, bet nav saprotams, kur un kāpēc. Tāpēc todien nevarēju doties uz darbu Harkivas slimnīcā.
Deviņas dienas pavadījām pagrabā, sākumā nebija elektrības, gāzes un ūdens, tad pieslēdzām ģeneratoru, kurš darbojās, kamēr beidzās benzīns. Palika arvien baisāk un baisāk, visapkārt skanēja sprādzieni, šāvieni, no nejaušiem lādiņiem mira pazīstami cilvēki... Tāpēc ar sievu nolēmām, ka ar abiem bērniem brauksim projām (trešais bērns no pirmās laulības palika Ukrainā). Mums atļāva pamest Ukrainu, šķērsojot tikai Krievijas robežu, nevis dodoties uz attālākām vietām Ukrainā, kur atradās Ukrainas armija. Un mēs devāmies ceļā.
Kā nokļuvāt Rēzeknē?
Ukrainas—Krievijas robežu šķērsojām bez sarežģījumiem un nokļuvām Belgorodā. Tur sagaidījām vecākus. Viņi nevēlējās braukt projām, taču krievu raidītie lādiņi arvien biežāk sāka sprāgt arī viņu mājas pagalmā un dārzā. Vecāki slēpās no vienas mājas otrā, līdz arī devās bēgļu gaitās.
Tā kā mēs nevarējām palikt Krievijā (tā ir smaga un nesaprotama valsts), tad devāmies uz Latviju, jo tā atradās vistuvāk. Braucām ar mašīnām, ceļā pavadījām divas diennaktis. Latvijā iebraucām caur Grebņevas robežkontroles punktu, tur Latvijas robežsargi mūs uzņēma sirsnīgi, viesmīlīgi, ātri, apmēram divās stundās veica kontroli, kamēr Krievijas pusē mašīnu pārbaude ilga gandrīz divpadsmit stundas.
Ieradāmies Latvijā ļoti noguruši. Piezvanījām brīvprātīgajiem, un viņi mūs izmitināja Adamovas skolā un viesu mājā “Vīteri”. Sazinājāmies ar pašvaldību un Rēzeknes slimnīcu, un slimnīcas vadība uzreiz piedāvāja darbu gan man, gan sievai (viņa ir anestezioloģe). Teica, ka slimnīcā ir mediķu deficīts, ka palīdzēs mums ar dzīvokli un citās vajadzībās. Tas bija patīkami.
Vispirms saņēmām ārkārtas situācijas pabalstu, jo bēgļu gaitās devāmies ar mazumiņu, proti, paņēmām siltās drēbes, segu un lāpstu, jo bija auksti un zemi klāja sniegs (lāpsta noderētu, ja mašīna iestigtu sniegā), tāpat mums bija nedaudz pārtikas. Tas arī viss.
Tu jau nezini, ko ņemt, nezini, cik ilgi būsi projām... Šo mediķa kostīmu, arī halātus man jau vēlāk atveda kaimiņi, arī viņi atrada patvērumu šeit.
Latvija mūs uzņēma viesmīlīgi: sagaidīja, izmitināja, paēdināja, apstiprināja mūsu ārstu sertifikātus kā derīgus, iedeva darbu un mūsu bērniem — bērnudārzu. Latvija mums iedeva mājas. Pirms sākām strādāt slimnīcā, mēnesi darbojāmies kā brīvprātīgie un palīdzējām operācijās, mācījāmies, kā strādā Latvijas kolēģi. Bērnudārzā strādā Ukrainas skolotāja, viņa mūsu bērniem (vienam ir 2,6 gadi, otram būs seši gadi) vada nodarbības ukraiņu valodā.
Cik sarežģīta vai raita bija dokumentu kārtošanas gaita?
Rēzeknes slimnīcas administrācija sakārtoja visus dokumentus, savukārt Ukrainas amatpersonas desmit dienās izsniedza apstiprinājumu, ka esam ārsti. Trīs nedēļās bija kārtībā visi dokumenti, arī bankas kartes. Esmu novērojis, ka Latvijā dokumentu kārtošana ir vienkārša un saprotama, Krievijā bija jāpilda garas, garas anketas, kur brauc, kāpēc. Te, Latvijā, dzīvokli saņēmām ļoti ātri, Ukrainā būtu jāpatērē vairāk laika. Latvijā ir padomāts, kā cilvēka dzīvi padarīt ērtāku.
Kā notika iepazīšanās ar Rēzeknes slimnīcas kolektīvu?
Atceros pirmo dienu. Tā nebija darba diena, bet gan iepazīšanās diena. Mūs sagaidīja slimnīcas galvenā ārste Inese Driķe, iepazīstināja ar kolēģiem un pacientu aprūpes pamatprincipiem, parādīja kabinetus, operāciju zāli, kas atbilst visiem Eiropas standartiem (Ukrainā tādas zāles izveidotas galvenokārt privātās klīnikās un medicīnas institūtos). Rēzeknes slimnīcas kolektīvs mūs uzņēma sirsnīgi.
Kas ir jūsu mentors, lielākais palīgs, kad rodas jautājumi slimnīcā?
Lielu atbalstu sniedz Inese Driķe, arī citiem kolēģiem varu lūgt padomu vai palīdzību. Visi ir atsaucīgi, palīdz, dalās pieredzē un zināšanās.
Kas bija grūtākais, sākot darbu Rēzeknes slimnīcā?
Latviešu valoda, tagad gan jau daudz ko uztveru, sāku arī saprast un atbildēt latviski. Arī pārējie darbi sokas labi, pacientus jūtu — palīdz septiņpadsmit gados sakrātā pieredze.
Kādi ir Latvijas pacienti?
Visi Latvijas cilvēki, ne tikai pacienti, ir atvērti, atsaucīgi, lojāli. Saprot krievu valodu. Ja pacients piekrīt, tad runājam krievu valodā. Pats pamazām sāku saprast arī latviešu valodu, daudzi vārdi un termini medicīnā ir ienākuši no latīņu valodas, tāpēc saprotami, lai kādā valodā runātu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada augusta numurā