PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Attiecības, pacienti, ētika

Kā pavēstīt sliktas ziņas?

Acu kontakts ar pacientu vienā līmenī, klusa, piemērota vieta (nedarīt to pa tālruni vai garāmskrienot slimnīcas gaitenī), sēdēt pietiekami tuvu, nedramatizēt situāciju, savaldīt savas emocijas un neapspiest pacienta emocijas, nerunāt aplinkus, bet būt tiešam, stāstīt visu, neatstājot vietu neuzdotiem jautājumiem, pārliecināties, ka pacients saprot stāstīto, uzskicēt shematiski, iezīmēt pieturas punktus nākotnei – šie ir daži knifi, kā pasniegt sliktas ziņas. Tās ne vienmēr nozīmē fatālu diagnozi, tās var būt arī komplikācijas un diagnoze, kas ievērojami pazeminās pacienta dzīves kvalitāti. Ja pasaulē šīs iemaņas trenē īpašos apmācību kursos, uzrunātie ārsti teic, ka tos apguvuši personiskā pieredzē.

G. Skrebele, I. Vainovska, M. Zvaigzne
Akūtā stunda ģimenes ārsta praksē

Ikvienam ģimenes ārstam, kuru algo valsts, ir noteikts, ka jābūt pacientu pieņemšanai arī bez iepriekšēja pieraksta – katru dienu ne mazāk par vienu stundu. Arī īpašas telefon­stundas ir viens no ģimenes ārstu pieejamības risinājumiem, tiesa, ne obligāts – un nav dzirdēts, ka ārsti tādas būtu ieviesuši; pacienti zvana tad, kad viņiem šķiet – jāsauc palīgā dakteris. No vienas puses, akūtā stunda pacientam dod drošības izjūtu, ka ārsts būs sasniedzams. No otras puses, akūts gadījums notiek x stundā, kad to neplāno, nevis no pulksten astoņiem līdz deviņiem. Kā ģimenes ārsti organizē akūtās stundas, kāds ir to vidējais pacients un vai ārstam ir jā(pār)audzina pacienti, kas akūtajā stundā garāmejot ienāk pēc receptes vai nosūtījuma pie speciālista?

M. Zvaigzne, I. Baranovska, G. Gauja
Koleģialitātes dilemmas. Par aizvainojumu, prasmi sadarboties, cieņu un skabargu cita acī

Reiz kāds kolēģis profesora Kristapa Rudzīša klātbūtnē ne visai taktiski mēģināja izcelt savu pārākumu, uz ko profesors ironiski aizrādīja: "Francijas karaļa galmā visiem bija jāzina jēdziens laesio Maiestalis [karaļa aizvainošana]." Tāpat viņš kolēģu diskusijā allaž ievēroja romiešu principa - argumentum ad rem un nekad neķērās pie argumentum ad hominem. Kritizē lietu, nevis cilvēku! Un mēdza puspajokam atgādināt kolēģiem, ka vadītāja galvenais uzdevums ir nevis vadīt, bet netraucēt citiem normāli strādāt. Viņš bija no tiem, no kuriem var mācīties koleģialitāti un toleranci. Vai šodien mēs to varam mācīties cits no cita? Piedāvājam septiņas diskutablas situācijas, ar kurām sastopoties ikdienas kolēģu attiecībās, nereti rodas mulsums. Situāciju komentāros - gan savstarpējo attiecību, cilvēka uzvedības pazinēja skatījums, gan vienkārši dzīvesgudra pieredze.  

I. Vainovska, D. Ričika
Četras voluntiera nedēļas Par medicīnas studentu apmaiņas programmu SCOPE

Savulaik students Ilmārs Lazovskis profesora Kristapa Rudzīša terapijas lekcijā bija pierakstījis profesora teikto: “Ko nozīmē studēt medicīnas fakultātē? Tas nozīmē izmantot iespēju mācīties [facultas latīniski – iespēja].” Viedi vārdi! Iespēju mācīties noteikti izmanto tie studenti, kas piedalās starptautiskajā apmaiņas programmā SCOPE.

D. Ričika
Invia est in medicina via sine lingua Latina. Latīņu valodas lietojums medicīnas un farmācijas terminoloģijā

Medicīnas terminoloģijā latīņu un latinizēti grieķu nosaukumi turpina pastāvēt, un tam ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, vēsturiskā nepārtrauktība divarpus tūkstošu gadu garumā, ko nodrošina sengrieķu un latīņu kā mirušu valodu nemainība. Otrkārt, universālisms - profesionāļi to var saprast un lietot visā pasaulē. Treškārt, ērtas jaunu terminu veidošanas iespējas uz antīko valodu sakņu bāzes; korektu salikteņu veidošanai īpaši noderīga ir grieķu valoda. Mūsdienu zinātnieki darinājuši veiksmīgus atvasinājumus nephrectomia, ophthalmoscopia un erythrocytus. Īpašs ir jautājums par to, vai latīņu valodai ir nozīme kā tādai, ko saprot ārsti, bet nesaprot pacienti. Kopš seniem laikiem valda uzskats, ka pacientu interesēs ne vienmēr ir saprast medicīnas valodu. Jau Plīnijs Vecākais norādīja uz plašos iedzīvotāju slāņos nesaprotamās grieķu valodas pozitīvo lomu: minus credunt, quae ad salutem suam pertinent, si intelligunt (ticība saprotamiem atzinumiem par savu veselību ir mazāka). [1]  

A. Mazlovskis, D. Ričika
Gadījums, kas sniedz cerību un gandarījumu

Viņš būtu varējis nomirt vairākas reizes, ja ne virkne labvēlīgu apstākļu, kas radīja to trauslo pārliecību – izdosies. Ja Dievs stāv tik tuvu no paša sākuma, ir jāizdodas. Taču rezultāts pārspēja gaidīto. Šis klīniskais gadījums rāda ne tikai laimīgu apstākļu sakritību un spīdošu mediķu profesionalitāti vien. Tas uzdod arī jautājumu: ko darīt, lai šādu gadījumu būtu vairāk?

I. Vainovska
Jārēķinās, ka ne ar ko nevari rēķināties. Nerakstītas likumsakarības no ārstu dežūrām

Savulaik žurnālam Doctus bērnu otorinolaringologs profesors Jānis Sokolovs trāpīgi atzīmēja, ka visas nepatikšanas sākas piektdienas pēcpusdienā. Kad visi sāk atslābināties. Kad kolēģis attālā Latvijas malā ir izdomājis, ka izejamās dienās labāk nepaturēt pie sevis šaubīgu saslimušo. Vai arī - vecāki redz, ka bērnam nepavisam nav labi, bet priekšā sestdiena un svētdiena. Viņi, saprotams, kļūst nervozi un beidzot sāk meklēt medicīnisku palīdzību. Ārstu dežūras ir īpatnējs organisms - te darbojas noteiktas likumsakarības, kas vienkārši jāņem vērā. Vienlaikus dežūras ir arī pamatīgs pieredzes un gandarījuma avots.  

G. Gauja
Trīs pieredzes stāsti: kad dzīve apmet kūleni

Mācos tā saucamajā pārkvalifikācijas programmā par Eiropas naudu. Kur tad ir šis finansējums, ja grāmatas joprojām irtipogrāfijā, taču 30. janvārī jau būs eksāmeni?! Te ir tāds miers! Ārsts nav noskrējies, nekavē, kā pierasts slimnīcā, kur ārsts jāgaida pusstundu, jo viņš ir operācijā. Pietrūkst, protams, iespēju realizēt darbu līdz galam Slimnīcas reorganizācija rosināja veidot arī dienas stacionāru, lai mazajiem pacientiem nodrošinātu labāku palīdzību

L. Landmane, D. Ričika, S. Kleinberga