PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Attiecības, pacienti, ētika

Sociālo tīklu burbulī

Tur var uzzināt un ieraudzīt... to, ka Vidzemes slimnīcā ir Džeimsa Bonda birojs (007 plāksnīte uz kabineta durvīm - pasmaidiet!). Apskatīties foto, ar kādu instrumentu ķirurgs var ietaupīt valstij pāris simtus latu. Var nodot sveicienus "kurmīšiem", kas dežurē brīvdienās. Var uzzināt, ka jauna latviešu daktere Lielbritānijā ir aizgulējusies, vilcienā ēd brokastu siermaizi un lasa British Medical Journal rakstu par MMC vakcīnu un viltotiem pētījumiem. Vai uzzināt, ka "ar rukšu gripu ir baigās hipoksēmiskās respiratorās mazspējas un ļoti jauniem cilvēkiem". Var atrast saiti uz Preobreženska monologu Bulgakova Suņa sirdī, kas atbild, kur tad patiesībā slēpjas "rozruha".

D. Ričika

Dakter, tev arī ir tiesības!

Pacientu tiesības parasti uzšķiļ dzirksteli: kuram ir tiesības un kuram pienākumi?! “Ja nezina likumus, tad šķiet, ka tiesības ir pacientam, bet ārstam – tikai pienākumi. Nezināmais rada neizpratni, šķietamu apdraudējumu. Ja ārsts orientējas savās tiesībās – zina, ko drīkst darīt un ko ne –, tā ir milzīga priekšrocība. Tādā veidā viņš var sevi pasargāt no juridiska rakstura problēmām,” uzsver RONALDS ROŽKALNS, ārsts un zvērināts advokāts.

D. Ričika, G. Skrebele, I. Vainovska

2010. gads Latvijas veselības aprūpē. Skaitļi, fakti, tendences

2010. gadam vajadzētu būt atskaites punktam, kad esam guvuši vismaz pāris krīzes mācību. Vai tā ir? Daži ekonomikas eksperti krata ar pirkstu: īstas strukturālās reformas veselības nozarē nav notikušas, neesošā plānveida palīdzība patiesībā tiek sniegta, tikai pacienti tiek formēti citādi, citi pretī – ūja, slimnīcu, gultu skaits samazināts, ierēdņu rindas izretinātas. Daudz vērtīgākas gan šķiet personiskās mācības, ko piedzīvojam mēs katrs. Jo mācīties var divos veidos. Gan no pozitīvā: kā darīt? Gan no negatīvā: kā nedarīt? Tā nu dažiem šis laiks licis kļūt par daudzu darbavietu čempioniem (saskaitījām ārstus pat ar piecām darbvietām, neskaitot lektora darbu!), daži izlēmuši krīzi pārlaist mierīgākos ūdeņos ārpus Latvijas, bet cits atgriežas mājās tieši tagad un ir gatavs mazām profesionālām uzvarām. Doctus piedāvā atskatīties uz aizejošo gadu: ticējumi, kas piepildījušies, lielākā vilšanās, prieks un tendences, kurp ejam.

D. Ričika

Kā pavēstīt sliktas ziņas?

Acu kontakts ar pacientu vienā līmenī, klusa, piemērota vieta (nedarīt to pa tālruni vai garāmskrienot slimnīcas gaitenī), sēdēt pietiekami tuvu, nedramatizēt situāciju, savaldīt savas emocijas un neapspiest pacienta emocijas, nerunāt aplinkus, bet būt tiešam, stāstīt visu, neatstājot vietu neuzdotiem jautājumiem, pārliecināties, ka pacients saprot stāstīto, uzskicēt shematiski, iezīmēt pieturas punktus nākotnei – šie ir daži knifi, kā pasniegt sliktas ziņas. Tās ne vienmēr nozīmē fatālu diagnozi, tās var būt arī komplikācijas un diagnoze, kas ievērojami pazeminās pacienta dzīves kvalitāti. Ja pasaulē šīs iemaņas trenē īpašos apmācību kursos, uzrunātie ārsti teic, ka tos apguvuši personiskā pieredzē.

G. Skrebele, I. Vainovska, M. Zvaigzne

Akūtā stunda ģimenes ārsta praksē

Ikvienam ģimenes ārstam, kuru algo valsts, ir noteikts, ka jābūt pacientu pieņemšanai arī bez iepriekšēja pieraksta – katru dienu ne mazāk par vienu stundu. Arī īpašas telefon­stundas ir viens no ģimenes ārstu pieejamības risinājumiem, tiesa, ne obligāts – un nav dzirdēts, ka ārsti tādas būtu ieviesuši; pacienti zvana tad, kad viņiem šķiet – jāsauc palīgā dakteris. No vienas puses, akūtā stunda pacientam dod drošības izjūtu, ka ārsts būs sasniedzams. No otras puses, akūts gadījums notiek x stundā, kad to neplāno, nevis no pulksten astoņiem līdz deviņiem. Kā ģimenes ārsti organizē akūtās stundas, kāds ir to vidējais pacients un vai ārstam ir jā(pār)audzina pacienti, kas akūtajā stundā garāmejot ienāk pēc receptes vai nosūtījuma pie speciālista?

M. Zvaigzne, I. Baranovska, G. Gauja