Šogad jūnijs ir ārstu kongresa mēnesis – pagājuši divdesmit gadi, kopš Pirmajā latviešu ārstu kongresā pulcējās ap sešiem tūkstošiem ārstu. Mums patīk nostalģiski atcerēties cerību pilnās izjūtas – celsim jaunu valsti, jaunu medicīnu, un katrs bija gatavs ko darīt lietas labā. To, kāda ir šī uzceltā valsts un tās medicīna, tagad ar rūgtuma garšu apspriež ikkatrs – nepiepildītie mērķi, sūrā ikdiena, birokrātija, neuzticēšanās, necieņa citam pret citu, hroniskais naudas trūkums. Ne bez katra paša atbildības esam šodienas rūgtajā punktā. Tāpēc Doctus izvēlējās diskutēt par ārstu sabiedrisko aktivitāti laikā, kad krīze – dižķibele pārņēmusi ne tikai medicīnu, bet valsti kopumā.
Diskusijas dalībnieki
Prof. Valdis Keris, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs, neiroķirurgs, neirologs, darbojies Ārstu biedrībā viceprezidenta amatā
Dr. Sarmīte Veide, ģimenes ārste, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente
Dr. Ivars Krastiņš, anesteziologs, Liepājas reģionālās slimnīcas izglītības un zinātnes virsārsts, Latvijas Ārstu biedrības dibinātājs
Dr. Astra Bērziņa, Jelgavas pilsētas slimnīcas neiroloģe, Latvijas Ārstu biedrības biedre, organizējusi ārstu basketbola komandu
Dr. Linda Piekuse, RSU rezidente ģenētikā, bijusi studentu zinātniskās biedrības vadītāja, 2006. gadā ieguvusi titulu Latvijas gada studente
Ieva Biķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Latvijas Pediatru asociācijā
Anda Valtere, Diāna Ričika, Liesma Baltā, Doctus redakcijas pārstāve
Ārstu kuluāru sarunās sprēgā neapmierinātība ar sistēmu, apmaksu utt., taču vai katrs ir pietiekami darījis, lai situācija būtu citāda?
V. Keris: Tad, kad prasi no sabiedrības, kāpēc man nav, tad pirmais jautājums, kas jāuzdod, - ko esmu darījis, lai man būtu. Kad satieku kolēģus, īpaši tos, kas ir labos amatos un uzdod neērtos jautājumus - ko dara arodbiedrība, kā jūs tās un tās nejēdzības pieļaujat -, tad saku: mēs būsim tad un tad pie Ministru kabineta, nāksit? Atbild: vai, ziniet, man tajā laikā ir konsultācija! Man ir pacienti! Te arī atbilde uz to, kāpēc šobrīd nav ne mediķiem, ne pacientiem.
I. Biķe (pa labi): ”Pārskatot presi, redzam, ka negācijas par mediķiem un veselības aprūpi tiek kultivētas. Faktiski par ārstu tiesībām nerunā neviens. Labās ziņas žurnālistus neinteresē.” L. Piekuse: ”Cīņa un pastāvēšana par savu viedokli nenotiek. Vieg
A. Bērziņa: Līdz krīzei bija iestājusies ārkārtīgi liela pašapmierinātība, daudzi gaidīja, lai visu noliek priekšā - kā padomju laikos. Esmu mēģinājusi darboties, bet man kā vienkāršam ārstam neko uzsākt nav iespējams. Sazvanīju un pieteicos uz konsultāciju par Eiropas naudu, jau nedēļu gaidu, kad kāds atzvanīs un varbūt vēl pēc nedēļas pieņems... Birokrātiskais aparāts ir ļoti audzis. Tāpēc daudzi tikai stāv un gaida, kad visu noliks priekšā...
I. Krastiņš: Esmu kā Marta Krustiņsone ārstiem, kuru vajadzīgajā brīdī izvelk no arhīviem, noslauka putekļus, uzliek uz tribīnes pateikt kādu runu brīdī, kad desmit vai divdesmit gadi pagājuši. Pēc tam atkal iebāž atpakaļ vēstures arhīvā, un tur arī sēžu - savu nu būtu izdarījis.
Mums neizdevās izveidot normālu valsti. Dzīvojam sabiedrībā, kur Valsts ieņēmumu dienests sūta savus darbiniekus pie mazā komersanta nevis ar nolūku palīdzēt, bet ar mērķi uzlikt sodu. Valsts iestādes ir naidīgi noskaņotas pret pilsoni. Te arī visas problēmas ārstu un ministrijas attiecībās. Mēs neticam tam, ko dara ministrija, un ministrijai būtu vislabāk strādāt, ja tādu ārstu nebūtu, tad būtu super - neviens netraucētu, nerunātu muļķības, nesniegtu intervijas utt. No šā viedokļa krī ze ir laba situācija, kad pasludināt: valsts morāli ir bankrotējusi; tad visu noārdīt un mēģināt izveidot kaut ko sakarīgu.
A. Bērziņa: ”Līdz krīzei bija iestājusies ārkārtīgi liela pašapmierinātība, daudzi gaidīja, lai visu noliek priekšā – kā padomju laikos. Esmu mēģinājusi darboties, bet man kā vienkāršam ārstam neko uzsākt nav iespējams.”
Reizumis aktivitātes ir, bet pietrūkst kritiskās ma sas. Virkne ārstu atsākās ru nāt, jo baidās, - nē, mēs neiesim, nerunāsim.
L. Piekuse: Diemžēl klausījos, un man sametās kauns, ka arī es tikai sēžu un gaidu, pat neskatos, kas notiek. Šķiet, ka viens pats neko nevari. Bet nevari arī teikt, ka ir slikti, jo pats neesi gatavs neko darīt.
S. Veide: Ģimenes ārsts pagastā redz tikai savu darbu, viņš ir noslogots no rīta līdz vakaram. Viņš arī baidās, ka tik neatnāk kontrole un nenoņem....
I. Krastiņš. Un atnāks! Ir zināms, ka atnāks!
S. Veide: Rezultātā neviens nerunā, tikai baidās. Katrs cīnās, ir noslogots ar darbu, konkurenci, ierāvies sevī - ka tikai varētu izdzīvot. Mēs Latvijas Ģimenes ārstu asociācijā mēģinām solidarizēties, stāstām ģimenes ārstiem, ka tikai kopā problēmas varam atrisināt. Un tiešām, kad esam vienoti kādā jautājumā, nostājamies ministrijā pretim ierēdņiem, tad ministrs saka - nevarot izbīdīt savas idejas. Tas ir veids, kā varam ko panākt kopējai lietai.
I. Krastiņš: No tā, ka balsojām par Latvijas neatkarību, šobrīd ieguvums ir tikai viens - mums ir iespēja sakravāt čemodānu un braukt projām bez partkoma atļaujas. Pārējais drīzāk jāraksta stabiņā ar mīnus zīmi. Un jaunie brauc. Un brauks vēl vairāk. Paklausieties, ko saka skolēni un jaunieši!
V. Keris: “Padomājiet, kas notiek, ja patiešām TUR [varas gaiteņos] savācas vairums tādu, kas neprot. Tad nav, kā saka Fredis un Ufo: labi vien ir, ka neprot.”
Vai jaunie ārsti tiešām kravā koferus?
L. Piekuse: Viena daļa ir aizbraukusi uzreiz pēc beigšanas, taču galvenokārt nevis uz klīnikām, bet mācīties doktorantūrā - aiziet akadēmiskā, zinātniskā vidē, izmantojot ERASMUS iespējas. Es vēl čemodānu nekrāmēju, gaidu, kas būs tālāk.
Varbūt situācija nav tik slikta, ja reiz ārsts nav gatavs celties un kaut ko darīt?
I. Krastiņš: Problēma ir citur. Manas paaudzes un nedaudz jaunāki ārsti ir iemācīti pārdzīvot jebkādas krīzes. Kam tikai pēdējos trīsdesmit gados neesam gājuši cauri! Mēs izdzīvosim jebkuros apstākļos!
A. Bērziņa: Man šķiet, neaktivitāte saistīta ar apziņu, ka esam bārenīšu tauta, pārbijušies.
I. Krastiņš: Mēs jebkura Eiropas Savienības pensionēta ierēdnīša ar zināmu kognitīvo deficītu priekšā klanāmies līdz grīdai un nevaram pateikt: nē, jums nav taisnība. Daudzus gadus esam redzējuši, kā strādā Eiropā. Neesam taču dumjāki! Mēs neesam maza, zaglīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd sēnes! Ja vidusmēra vācietim mājās izdeg spuldzīte - tā ir problēma, ko viņš nemāk atrisināt. Mēs to mākam, esam spējīgi adaptēties dažādās situācijās. Arī medicīnā varam izārstēt ar metodēm, ar kādām Eiropas klīnikās nevar un nemāk ārstēt. Bet mums pietrūkst pašcieņas, ne mēs cienām valsti, ne cits citu, ne uz ielas, ne sabiedriskajā vidē. Mežonīgais Šķēles kunga kapitālisms jaucas kopā ar padomju mantojumu, kur indivīds nebija nekas. Necieņa citam pret citu ir šā laikmeta pazīme, tā ir ne tikai ārstu, bet visas sabiedrības slimība, kas jāizslimo.
Vai tā ir ilūzija, utopija, ka ārsti var būt vienots spē ks, kas spēj ietekmēt sistēmu un mainīt lietas?
I. Krastiņš: Protams, ārsts to nevar izgrozīt.
S. Veide: ”Tiešām, kad esam vienoti kādā jautājumā, nostājamies ministrijā pretim ierēdņiem, tad ministrs saka, ka nevar izbīdīt savas idejas. Tas ir veids, kā varam ko panākt.”
V. Keris: Es teiktu optimistiskāk! Ir vairāki piemēri, kad ar darīšanu var panākt ļoti daudz. Piemēram, primārās aprūpes modelis, kuru veidojām, kad biju Ārstu biedrībā. Kad Ārstu biedrība un ģimenes ārsti nebaidījās ministrijai spēcīgi oponēt, deva skaidrus priekšlikumus, kā veidot algoritmus, punktu sistēmu, tad beidzot arī sanāca primārās aprūpes sistēma, ko tagad Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda eksperti ir atzinīgi novērtējuši. Paši ar savu darbu mēs to modeli uztaisījām, ministrija... labi, ja netraucēja.
S. Veide: Notiek tad, kad pienes gatavu.
V. Keris: Ja jaunie ārsti savā laikā nebūtu sākuši kustināt to, ka pēc universitātes beigšanas drīkst ne tikai staigāt pakaļ skolotājam, bet darīt virkni konkrētu lietu, ja nebūtu bijušas konferences, diskusijas, pašu rakstītie projekti Ministru kabineta noteikumiem, tad šogad noteikti nebūtu pieņemti šie noteikumi, kas beidzot pasaka: jā, arī jaunajam ārstam pēc universitātes beigšanas ir zināma kompetence.
Uzskaitījumu varētu turpināt. Tas liecina, ka rezultāts ir, ja vien grib darīt, spēj atrast domubiedrus un visu veic pietiekami enerģiski un kompetenti! Bet tie, kas nedara, meklē ieganstus bezdarbībai, kritizē, žēlojas, neko nesasniedz. Un tiem, kas ir apmierināti ar situāciju, nav motivācijas kaut kur iesaistīties.
I. Krastiņš: “No Ārstu biedrības čiks vien sanācis. Es kā vienkāršs lauku ārsts pilnīgi nejūtu biedrības atbalstu, man ir pilnīgi vienalga, vai tur Rīgā kaut kādi kungi reizi pāris nedēļās sanāk vai nesanāk.”
Ko jūt pediatru asociācijā - apmierinātie vai neapmierinātie, kuri ir lielākā daļa?
I. Biķe: Mēs esam identificējuši finansējuma problēmas. Mazās slimnīcas tiks slēgtas, finansējuma nogriešanas apmērs ir pāri kritiskajai robežai, tas tiešām mazinās iespēju saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. Arī paši ārsti nav vienoti, lai aizstāvētu savas tiesības un censtos mainīt situāciju pozitīvā virzienā, un jaunie ārsti brauc projām. Pārskatot presi, redzam, ka negācijas par mediķiem un veselības aprūpi tiek kultivētas. Presē visādos mērogos sludina pacientu tiesības. Faktiski par ārstu tiesībām nerunā neviens. Labās ziņas žurnālistus neinteresē.
A. Bērziņa: Vai jūs esat kādreiz redzējuši lietu, kas beigtos ar to, ka pacientam jābūt ieinteresētam savā veselībā? Ķirurgs var izoperēt asinsvadus, ieteikt nesmēķēt, bet pacients aiziet aiz slimnīcas stūra un uzvelk dūmu, pēc nedēļas iet sūdzēties par ārstu. Bet pretī presē visu laiku - ķersim kukuļņēmējus ārstus. Acīmredzot kāds ir ieinteresēts izvirzīt priekšplānā pilnīgi citas problēmas.
S. Veide: Bet varbūt ir ieinteresēti mūs, ārstus, šķelt, jo pa vienam nekādas aktivitātes nesanāk. Bet kā mums būt vienotiem? Tad tiešām jābūt spēcīgai ārstu biedrības organizācijai, lai nav tā, ka cīnās katrs par sevi - viena, otra, trešā asociācija.
I. Krastiņš: Par Ārstu biedrību. Man bija tas gods būt tās pirmajam prezidentam. Tos laikus atpakaļ neatgriezt, tāpat kā nevar atjaunot Latvijas Tautas fronti - nu nesanāks tur nekas. Lai kolēģi piedod man skarbus vārdus, bet no Ārstu biedrības čiks vien sanācis. Biedrību pie dzīvības uztur tikai divas lietas. Viena - sertifikācija, otra - Pētera Apiņa starpdisciplinārās konferences. Vairāk absolūti nekā tur nav! Es kā vienkāršs lauku ārsts, kas strādā Liepājā, pilnīgi nejūtu biedrības atbalstu, man ir pilnīgi vienalga, vai tur Rīgā kaut kādi kungi reizi pāris nedēļās sanāk vai nesanāk, vai ko viņi dara. Sākotnējā ideja bija, ka Ārstu biedrība aizstāv ārstu intereses, ministrija aizstāv pacientu intereses, lai dialoga veidā mēs pie kaut kā nonāktu.
No ārstu interešu aizstāvības arī nekas nesanāca, to drīzāk tagad dara profesora Kera vadītā organizācija. Un dara diezgan jūtami. Jautājums, vai vajadzēja veidot divas organizācijas. Bet acīmredzot tā pirmā netika ar šo lomu galā, tāpēc radās otra.
Kas var vienot cilvēkus? Ideja - šobrīd es to neredzu. Organizācija, kas šo ideju pārstāv. Un spēcīgas personības.
Varbūt no jaunās paaudzes varam sagaidīt spožus līderus, organizācijas dibināšanu un progresīvas idejas? Vai tomēr arī jaunā paaudze nogaida un saka: lūdzu, pienesiet uz paplātes?
L. Piekuse: Man pat bail atbildēt.
I. Krastiņš: Atbildiet, vienalga būs slikti.
L. Piekuse: Man šķiet, ka drīzāk ir attieksme - pagaidīsim, kamēr pienesīs. Varbūt es maldos. Cīņa un pastāvēšana par savu viedokli nenotiek. Vieglāk aizbraukt.
Nav ideju, nav līdera, nav organizācijas, kas spēj ārstus vienot. Uz Veselības ministriju pārstāvēt savas intereses iet katra asociācija atsevišķi. Labais Daugavas krasts konkurē ar kreiso...
I. Krastiņš: Nekas nav vienkāršāk kā izmest domu - viena no trim Rīgas slimnīcām ir lieka. Super - vecais "skaldi un valdi" princips.
I. Biķe: Vai vispār ir ideja, kur šo harismātisko līderi atrast?
I. Krastiņš: Sākam no otra gala - kāda ir ideja?
Gribat ideju? Lūk - ir dzirdēts ierosinājums par ārstu ziedojumiem nopirkt Ārstu biedrības māju, kas šobrīd ir valsts īpašums, un celt ap šo ārstu māju pārējo ārstu cunftes ideju.
I. Krastiņš: Varbūt Ārstu biedrības māju pārcelt uz jaunuzcelto Ludzas slimnīcu?! Bet man ir jautājums - vai kāds sēdēs cietumā par Ludzas slimnīcu? Mūsu veselības aprūpei ir Eiropas Savienībā viens no vismazākajiem finansējumiem no kopprodukta, bet viena mums zināma partija Ludzā uzbliež , atvainojos par vulgaritāti, slimnīcu, kurā nav kam ārstēties, nav kas ārstē un neviens nezina, kas un kā tos parādus atdos. Tā ir noziedzīga trūcīgo līdzekļu šķērdēšana. Rēzekne, Daugavpils ir Latgales centri, nē, mēs būvējam Ludzā, 28 kilometrus no Rēzeknes. Un ir plāni vēl!
V. Keris: Un četras koncertzāles būvēsim.
I. Krastiņš: Ministrija tikai runā par reformām. Nekādu reformu nav, ir tikai ilūzija, šķietamība. Mēs tagad duļķojam ūdeni un sakām - jūlijā sāksies, gaidiet, būs. Tas ir ciniski.
V. Keris: Gribētu teikt - mēs tagad maksājam par savu attieksmi pret sabiedrisko aktivitāti. Arī par iešanu politikā. Ui, viņš ir labs profesionālis, lai labāk politikā, sabiedriskajās aktivitātēs iet tie, kas neprot. Padomājiet, kas notiek, ka patiešām TUR savācas vairums tādu, kas neprot. Tad nav, kā saka Fredis un Ufo: labi vien ir, ka neprot.
Palasīju, ko pirms gadiem pieciem sešiem pašreizējais Valsts prezidents teicis par politiķu attieksmi pret veselības aprūpi. Viņš skaidri definējis, ka problēmas rodas, jo politiķiem pietrūkst gribas pieņemt lēmumus par pienācīgas uzmanības veltīšanu veselības aprūpei un trūkst arī spējas uzņemties par to po litisku atbildību. Tagad, kad viņam ir sviras, ka pacitāte, šie teksti neskan.
I. Krastiņš: Ja paskatīsimies statistiski, mums tikai vēl vajadzētu kādu ginekologu par ministru prezidentu, tad mēs būtu ieņēmuši visas vietas, ko var ieņemt. Faktiski par ārstu sabiedriskās aktivitātes trū kumu nevar žēloties. Jautājums - kāda no tā ir jēga?! Varbūt labāk tomēr būtu, ja katrs mēģinātu darīt savu darbu, nevis ārsti mēģinātu dejot baletu vai baletdejotājs izgriezt apendicītu.
V. Keris: Valdība divdesmit gadu pret veselības aprūpi ir izturējusies nekrietni un pavirši, un tā arī turpināsies, kamēr pašreizējā līderu plejāde būs pie varas. Ja situācija ir tāda, brīdī, kad abas valsts pirmās amatpersonas ir mediķi, tad vietā ir hamletiskais komentārs par karaļvalsti, trūdēšanu un trunēšanu. Mēs vienmēr ticam jaunajiem varoņiem, taču ne jau uzreiz viņi paliek par martām krustiņsonēm.
Vai ir priekšlikumi situācijas risinājumam?
A. Bērziņa: Tīri statistiski būtu interesanti, piemēram, lielākās slimnīcas aptaujāt, kurš ārsts būtu gatavs piedalīties un pastāstīt savas idejas.
V. Keris: Divi vienkārši jautājumi: kas tevi neapmierina un ko pats esi gatavs darīt?
I. Krastiņš: Ar sabiedriskajām aptaujām ir interesanti. Ir tāda mājaslapa patiesi.lv. Tur kādas aptaujas rezultāti vēstīja, ka 95% Latvijas iedzīvotāji gribētu, lai ministru prezidents ir Aivars Lembergs. Izrādījās, ka rezultāti balstīti uz jautājumu: vai gribētu, lai Latvijas ministru prezidents ir Aivars Lembergs vai gļotainais zirnekļēdājs no Saturna ar uzvārdu tāds un tāds. Jautājumus var formulēt dažādi.
Un ja nu mēs slimnīcu aptaujā konstatētu bēdīgus faktus?
V. Keris: Tad nekā, ja nu esam tādi, kas neko nekā...
A. Bērziņa: Man šķiet, tik traki nebūs.
I. Krastiņš: Viena lieta, ko mēs katrs varam darīt - jūnijā aiziet uz attiecīgo vēlēšanu iecirkni un padomāt, par ko ir vērts balsot un par ko ne. Tas būs pirmais solis pareizajā virzienā. Un tieši to pašu varētu atkārtot pēc gada rudenī, kad būs Saeimas vēlēšanas.
V. Keris: Pilnīgi piekrītu.
L. Baltā: Mēs nākam no postpadomju iekārtas, kur sabiedriski aktīvi cilvēki nebija vajadzīgi. No teorijas viedokļa raugoties, demokrātiska valsts sākas no nevalstiskajām organizācijām, kur cilvēki apvienojas kādam mērķim. Organizācija var būt no diviem trim cilvēkiem. Mēs apvienojamies, lai kaut ko izdarītu.
V. Keris: Ļoti labs priekšlikums. Katram neapmierinātajam iestāties vismaz vienā nevalstiskajā organizācijā un tur aktīvi strādāt, lai padarītu dzīvi labāku. Ja nevar atrast kaut vienu, kas viņu apmierina, jānodibina sava.
I. Krastiņš: Varu atbalstīt.
S. Veide: Domāju, mums, mediķiem, vajadzētu parādīt sabiedrībai medicīnas problēmas un to risinājumus. Ja sabiedrība saprastu, ka, atrisinot ārstu problēmas, uzlabosies veselības aprūpe, tā varētu izdarīt lielāku spiedienu uz politiķiem, lai kaut kas mainītos.
A. Bērziņa: Mums visiem jāmācās sadarboties, veidot komandu un kritiku netvert tik ļoti sāpīgi, jo tā ir veids, kā mums augt.
I. Krastiņš: Divi priekšlikumi mums tomēr bija - darboties sabiedriski aktīvi un sestais jūnijs.
Paldies Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas darbiniekiem un personīgi Ventai Kocerei par atsaucību diskusijas organizēšanā
Foto : Andris Gauja
