Draudzība darbavietā? Daļa lasītāju, izlasot šo jautājumu, droši vien būs neizpratnē: sak’ ko vēl jaunu par to var pateikt? Temats ir tikpat sens, cik organizācijas, arī dažādi attiecību stāsti par to, kā kolēģi draudzējas, nereti nodibina pat ciešākas saites par ģimenes saitēm, iemīlas un apprecas, dzirdēti ne reizi vien. Tomēr pasaulē viss mainās, arī attiecības. Kopš parādījušās tādas darba organizācijas formas kā projektu darbs, komandas darbs, matricas tipa darba organizācija, daudzās organizācijās aiz sevis pagātnē atstājot strikti hierarhiski organizētu un autoritatīvu vadību, ir vērts ar svaigu skatu paraudzīties arī uz attiecībām darbā.
“Jaunajam vadītājam ir jāpārorientējas no “kā darīt lietas pareizi” uz “kā izraudzīties un darīt pareizās lietas”“. Personāla vadības pētījumi dažādās pasaules valstīs gadu no gada norāda uz vienu atbildi, un tā ir atbilde uz jautājumu: "Kas un kāds ir tavs tiešais vadītājs?" Nereti darbinieki jūtas nožēlojami - ne tāpēc, ka maza alga, slikti darba apstākļi vai nav iespējas izmantot ikgadējo atvaļinājumu, bet tāpēc, ka nav paveicies ar vadītāju
Kad pacients nāk pie ārsta, viņš negaida tikai zāļu nosaukumu receptē vai medicīnisku iejaukšanos ķermenī. Viņš meklē kaut ko vairāk: cerību, drošību, mierinājumu. Vai ārsts to var dot, ja, strādājot trijos darbos, jūtas kā maratonists, kam par katru cenu jātiek līdz finišam?
Lauku aptieka ir kā miniatūra pasaule, kur farmācijas un ekonomiskās nebūšanas izgaismojas divkāršā palielinājumā. Lauku aptieku farmaceiti līdzīgi kā lauku ārsti ir sava darba entuziasti. Skan neierasti šim laikam, bet tā joprojām ir.
Par izcilo ķirurgu Jāni Jēgermani ir kāds nostāsts – kā viņš apraudzījis slimniekus uzņemšanas nodaļā. Piegājis pie pacienta, kurš sāpēs skaļi kliedzis, pielicis roku pie vēdera un teicis: šis var gaidīt. Piegājis pie otra pacienta, kurš klusiņš: nekavējoties uz galda!
Esat mēģinājuši sevi "iegūglēt" un uzzināt, ko par jums domā jūsu pacienti? Žurnālā The New England Journal of Medicine psihiatre Shaili Jain no Stenforda universitātes apraksta savas atziņas pēc šāda atsauksmju sērfošanas piedzīvojuma. 0,22 sekundēs meklētājprogramma parāda 1540 rezultātus.
Cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas SUSTENTO politikas koordinatore IVETA NEIMANE atbild uz jautājumiem par aktuālākajiem ārstu un pacientu attiecību aspektiem, kas šīs attiecības ietekmē, kā arī par interneta pieaugošo lomu pacientu vidē.
Katrai profesijai savs “kuprītis”. Izvēlētais arods ne tikai attīsta, bet arī deformē personību. Cilvēka ķermeņa dzīles, kas no tabu kļūst par prozaisku darba lauku, garas darba stundas, pastāvīgas stresa situācijas ar izšķirīgu lēmumu pieņemšanu, emocionāli smagas sarunas ar pacientu un viņa tuviniekiem, kā arī exitus letalis ieraksts slimības vēsturē apzīmogo ārsta profesiju. Kā?
Vai ārsti ir rūdīti darbaholiķi, kas arī atvaļinājuma laikā tālruni tur kabatā? Kādi ir zelta likumi attiecībā uz kolēģa pacientiem – piemēram, kā rīkoties, ja atšķiras viedoklis par terapiju specifiskas ārstēšanas gadījumā? Un kā praktiski tiek organizēta darbu deleģēšana ilgākas prombūtnes laikā? Veselības norēķinu centra speciālisti stāsta, ka ir prakses, kur ārsti cits citam maksā par aizvietošanu, taču visbiežāk ģimenes ārsti izvēlas iztikt bez liekām formalitātēm – tā teikt, norēķinās ar darbu (tagad es tev izpalīdzu, pēcāk tu man).
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
