Mēs esam tas, ko jūtam?
Reizēm pacients no šķietami bezcerīgas situācijas izķepurojas, bet citam rutīnas situācijā rodas komplikācijas — kāpēc tā? Vai mēs esam tas, ko domājam? Vai jūtam? Kādas ir cilvēka iekšējās rezerves, spēks?
Reizēm pacients no šķietami bezcerīgas situācijas izķepurojas, bet citam rutīnas situācijā rodas komplikācijas — kāpēc tā? Vai mēs esam tas, ko domājam? Vai jūtam? Kādas ir cilvēka iekšējās rezerves, spēks?
Mēs esam steidzīga sabiedrība: brokastīs dzeram šķīstošo kafiju, izmantojam ātros kredītus, izmēģinām attiecības un nepiepūloties ātri šķiramies, ar draugiem komunicējam caur datora ekrānu un bērniem matemātikas uzdevumus skaidrojam pa tālruni, sēžot pie auto stūres. Medicīna nav izņēmums.
Būt labākajam, izcīnīt savu vietu, ja vajag, ar zobiem un nagiem — šī ir XXI gadsimta iezīme. Nav cerību, ka tā ies mazumā. Drīzāk pretēji. Medicīna šajā ziņā nav izņēmums. Kā konkurenci, paaudžu maiņu izjūt jaunie un pieredzējušie mediķi?
Pacients izvēlas savu ārstu. Bet vai taisnība pretējam apgalvojumam: ārsts veido savu pacientu loku? Kā personība ar savu temperamentu, raksturu, izturēšanos pievelk konkrētus pacientus, piemēram, lietišķākus, tādus, kam netīk izplūst garās sarunās vai — gluži pretēji — kas bez sausas anamnēzes un sprieduma vēlas sirsnīgu uzmundrinājumu.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Daži placebo efektu uzskata par unikālu cilvēka psiholoģisko spēju, citi — par ilūziju. Vai ticība zāļu iedarbībai reizēm patiesi spēj paveikt lielākus brīnumus nekā pašas zāles? Pētījumi apliecina, ka ik trešajam pacientam — jā. Placebo var atraisīt neapjaustus organisma spēkus, iekšējos resursus, kas palīdz izveseļoties.
Nesen kādā sarīkojumā sarunājos ar sievieti vidējos gados, kas izteica visai kategorisku un savā ziņā negaidītu spriedumu par ārstiem: «Viņi visi ir apsēsti ar narcisisma kompleksu! Tas sākas jau ģimenē un skolā — ar izredzētības iepotēšanu, ar teicamnieka sindromu!»
Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļās valda citas likumsakarības nekā "parastās" nodaļās. Uzrunātie ārsti saka: nepārtraukti jārēķinās ar to, ka ne ar ko nevar rēķināties. Visgrūtāk strādāt pēc brīvdienām un svētku dienām, kad vieni ir cietušies un ātro palīdzību nav saukuši, citi - tā pamatīgāk uzdzīvojuši... Taču arī pārējā laikā maiņa paiet kā lielā vāveres ritenī. Vismaz Rīgas lielajās slimnīcās. Ja rīta pusē vēl iznāk laiks iedzert kādu tasīti kafijas, tad no pusdienlaika līdz vieniem diviem naktī jāstrādā bez atelpas.
“Kad emocijas aizēno koncentrēšanās spēju, cilvēkam zūd tā prāta darbības īpatnība, ko zinātnieki dēvē par “aktīvo atmiņu””.
Šā gada maijā Latvijas Farmaceitu biedrība (LFB) sāka Eiropas Sociālā fonda projekta* īstenošanu. Ar šo projektu LFB saistās divi mērķi: pirmkārt, būtisku problēmu risināšana farmācijas nozarē, proti, jānovērš aptieku farmaceitu niecīgā aktivitāte politisku lēmumu pieņemšanā un līdz ar to arī farmaceitiskās aprūpes attīstībā; otrkārt, jāveicina farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu efektivitāte un kvalitāte – gan ar profesionāļu aktīvu iesaisti procesos, gan ar svarīgu dokumentu (arī farmaceitiskās aprūpes standartu) izstrādi.