Elektrokonvulsīvā terapija (EKT) ir viena no bioloģiskajām ārstēšanas metodēm psihiatrijā, kuras laikā, izmantojot specializētas aparatūras ģenerētus elektriskus impulsus, pacienta galvas smadzenēs tiek izsaukta ģeneralizēta epileptiska aktivitāte, kas rezultējas ārstnieciskā efektā dažādu psihisku slimību ārstēšanā.
Modificētā elektrokonvulsīvā terapija (MEKT) paredz īslaicīgas vispārējās anestēzijas un miorelaksācijas lietošanu pirms pašas elektriskās stimulācijas, lai palielinātu metodes drošumu un kvalitāti. [1]
Klīniskais gadījums
Sieviete, dzimusi 1961. gadā, VSIA “Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca” (SPNS) stacionēta pirmo reizi. Stacionārā ierodas pati 2021. gada jūlija vidū (ir psihiatra nosūtījums) pēc tam, kad tajā pašā dienā izrakstīta no VISA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (RPNC), kur ārstējusies no 2021. gada jūnija sākuma.
No psihiatra nosūtījuma zināms, ka paciente atkārtoti ārstējusies psihiatriskā stacionārā, saņēmusi plašu un masīvu psihotropo terapiju, bet efekts bijis minimāls.
Saglabājas nomāktība, slikts garastāvoklis, bezcerības izjūta, nepatīkamas fiziskas sajūtas krūtīs, trauksme. Pacientei vērojama izteikta terapeitiska rezistence, tāpēc indicēta MEKT, kuras veikšanai mērķtiecīgi nosūtīta uz SPNS.
Dzīves anamnēze
Jaunākā divu bērnu ģimenē, ir vecāks brālis. Pacientes tēvam, pēc pacientes domām, bijusi depresija, viņš veicis pašnāvību; citādi pacientes ģimenes psihiatriskā un narkoloģiskā anamnēze neapgrūtināta. Par pacientes prenatālo periodu, dzemdībām, agrīno attīstību objektīvu ziņu nav. Augusi pilnā ģimenē, attiecības ģimenē bijušas labas, siltas, mīlošas. Raksturā veidojusies atvērta, komunikabla, kustīga, strādīga, uzņēmīga.
Augusi lauku saimniecībā. Skolu sākusi apmeklēt laicīgi. Mācības padevušās labi un teicami. Pēc pamatskolas mācības turpinājusi vidusskolā, to absolvējusi. Tālāk veiksmīgi ieguvusi medicīnisku izglītību, visu darba mūžu strādājusi apgūtajā profesijā. Arī pašlaik atrodas darba attiecībās. Dzīvo viena. Noliedz, ka dzīves laikā būtu bijusi precējusies, bērnu nav. Tāpat noliedz, ka dzīves laikā būtu bijušas ilgstošas noturīgas attiecības ar kādu partneri.
Pacientei piešķirta 3. invaliditātes grupa psihiskas slimības dēļ. Pārtiek no algas un invaliditātes pensijas. Izvaicāta pastāsta, ka kopš slimošanas sākuma esot mainījusies raksturā, kļuvusi noslēgta, sevī ierāvusies, savrupa.
Dzīves laikā nav regulāri smēķējusi. Alkoholu dzīves laikā regulāri nav lietojusi. Mēdzot iedzert pa glāzei dzirkstošā vīna retās svētku reizēs. Citu apreibinošu vielu lietošanu noliedz.
Dzīves laikā slimojusi ar tireotoksikozi, lietojusi medikamentus, tomēr pēdējos gados vairogdziedzera hormonu līmenis bijis normas robežās arī bez medikamentu lietošanas. Citu smagu vai hronisku slimību esību noliedz. Smagu traumu esību anamnēzē noliedz. Dzīves laikā veikta apendektomija, citas ķirurģiskas operācijas nav pārcietusi. Ikdienā lieto tikai psihotropos medikamentus.
Pirmās sūdzības par psihisko veselību (depresīvā spektra simptomātiku) parādījušās pirms ~ 15 gadiem. Tad arī sākusi apmeklēt ambulatoro psihiatru. Ārstējoties ambulatori, psihiskais stāvoklis bijis svārstīgs: epizodiski uzlabojumi un pasliktinājumi. 2016. gadā pirmo reizi nonākusi psihiatriskā stacionārā (atkārtoti ārstējusies vairākos psihiatriskos stacionāros Latvijā, pēdējo reizi RPNC, diagnoze: rekurenti depresīvi traucējumi, pašreiz vidēji smaga epizode ar somatisko sindromu (F33.11 pēc SSK–10), terapija izrakstoties: Venlafaxin XR 150 mg R, P; Mirtazapin 45 mg V; Levomepromazin 25 mg V; Lorazepam 2,5 mg R, V; Enelbin 100 mg P).
Pēc pirmās stacionārās ārstēšanas reizes jutusies labi apmēram pusotru gadu, pēc tam stāvoklis atkal pasliktinājies un saglabājas stabili slikts, ar uzlabojumiem un pasliktinājumiem visu tālāko ārstēšanas laiku. Pašlaik sūdzības saasinājušās kopš 2021. gada aprīļa. Sūdzas par izteiktu enerģijas trūkumu, interešu zudumu, nespēku, panīkumu, esot sajūta, ka “kājas neturot”. Atzīmē, ka nekas vairs nesagādājot prieku. Nespējot koncentrēties nekādam darbam, tikai ar subjektīvām grūtībām spēj aprūpēt sevi. Izjūt izteiktu drūmumu, iekšēju grūtumu, skumjas.
Garastāvoklis esot nomākts. Sūdzas par “dvēseles sāpēm”, tās esot tuvas fiziskai sāpju un smaguma sajūtai krūtīs. Nevarot paraudāt, trūkstot asaru. Izjūt iekšēju trauksmi, spriedzi, nemieru, kas pastāvīgi, tomēr epizodiski saasinās, kaut panikas intensitāti nesasniedz.
Izvaicāta stāsta, ka visām aprakstītajām sajūtām agrāk bijis diennakts svārstību raksturs, tomēr pašlaik tas izzudis, vienlīdz slikti jūtas visas dienas garumā.
Izjūt vēlmi noslēgties, norobežoties no apkārtējiem. Esot pasliktināta apetīte, ēdot tikai tāpēc, ka organismam tas vitāli nepieciešams. Bez medikamentiem nakts miegs faktiski neesot iespējams. Noliedz, ka dzīvē un arī pašlaik būtu bijušas konkrētas suicidālas domas vai reāli nolūki. Mērķtiecīgi izvaicāta, produktīvas psihopatoloģijas simptomātiku neuzrāda. Tomēr atzīmē, ka prātā esot tikai viena doma, “lai atkal būtu labi”, “kā izveseļoties”. Atzīmē, ka kopumā kļuvusi gausāka (kā fiziski, tā mentāli), minēto jūtot pati, to ievērojuši arī līdzcilvēki. Aktīvi tiecas pēc palīdzības.
Psihiskais stāvoklis pirmās apskates laikā
Apziņa skaidra. Kontakts apmierinošs. Jautājumu būtību izprot, atbild jautājumu griezumā, reizēm gan aptuveni. Orientēta pareizi savā personā, telpā, laikā, situācijā. Izzināma pietiekami.
Ģērbusies personīgajā apģērbā. Ārēji relatīvi kārtīga, akurāta. Sarunas laikā sēž krēslā pretī ārstam, kājas kopā saspiedusi, rokas pie ķermeņa piespiedusi. Sarunā visai gausa, lēnīga, bet vienlaikus trauksmaina, tramīga. Brīžiem saknosās, sagrozās, neveikli žestikulē. Acu kontaktu veido, notur. Mīmika un intonācija vienveidīga, drūma, pauž iekšēju grūtumu, smagumu. Atbild izvērsti, tomēr sarunā kopumā ieņem pasīvu pozīciju. Kopumā ir pieklājīga, korekta.
Garastāvoklis būtiski pazemināts. Emocionālās reakcijas drūmas, pliekanas, deprimētas. Afektīvas svārstības, piesātinātas reakcijas, disforiju nevēro. Trauksmaina, pati uzdod iekšējas trauksmes un spriedzes esību. Astenizēta. Uztveres traucējumu esību noliedz. Murgu idejas, mērķtiecīgi izvaicāta, nepauž. Psihomotorisko automātismu esību neuzdod. Visai hipohondriska. Domāšana viegli palēnināta, noslīdoši iestrēgstoša, brīžiem pretrunīga, tomēr nav neloģiska. Uzmanības apjoms viegli sašaurināts. Kognitīvi mnestiskās spējas šķietami bez klaji redzama vai rupja deficīta. Sarunas laikā suicidāla rakstura domas un nodomus kategoriski noliedz. Kritika apmierinoša. PHQ9 — 25 punkti.
Neiroloģiskais stāvoklis pirmās apskates laikā bez akūtas CNS perēkļa simptomātikas. Somatiskais stāvoklis pirmās apskates laikā: vispārējais stāvoklis relatīvi apmierinošs. Bez akūtas patoloģijas pazīmēm no iekšējo orgānu puses.
Darba diagnoze
Rekurenti depresīvi traucējumi, pašreiz smaga epizode bez psihotiskiem simptomiem. (F33.2 pēc SSK–10). Hroniska, terapeitiski rezistenta apatoadinamiska depresija ar trauksmi. Adaptācijas grūtības. (Z60.3 pēc SSK–10)
Nozīmējumi
Pēc sarunas ar ārstu paciente sniedz savu piekrišanu MEKT veikšanai. Nozīmēti visi nepieciešamie izmeklējumi un konsultācijas pirms MEKT sākšanas. Pēc izmeklējumu (veiktie izmeklējumi un analīzes individuālās normas robežās, izņemot D3 vitamīna līmeni, kas nepietiekams) un konsultantu slēdzienu saņemšanas tiek skatīta ārstu konsilijā, kas apstiprina MEKT izmantošanas nepieciešamību tālākajā ārstēšanā.
Septītajā stacionārās ārstēšanas dienā pacientei sākta MEKT. Kopumā saņēmusi desmit MEKT procedūras: četras labās unilaterālās stimulācijas, ar devu 230,4 mC, pēc tam sešas bilaterālās stimulācijas, ar devu 192,0 mC. Pāreja no viena stimulācijas veida uz otru veikta sakarā ar sākotnēju terapeitiskā efekta trūkumu. Kā anestēzijas līdzeklis visās MEKT procedūrās izmantots Propofolum, kā miorelaksants — Suxamethonii chloridum.
Paralēli MEKT saņēmusi arī medikamentozo terapiju: Caps. Venlafaxini līdz 150 mg R, P, Tab. Clomipramini līdz 50 mg R, V, Tab. Trazodoni līdz 200 g V, Tab. Mirtazpini līdz 45 mg V, Caps. Fluoxetini līdz 40 mg, Tab. Paroxetini līdz 20 mg V, Tab. Buspironi līdz 10 mg × 3, Tab. Olanzapini līdz 10 mg V, Tab. Levomepromazini līdz 50 mg V, Tab. Lorazepami līdz 1 mg R, 2,5 mg V, Tab. Sennae extracti līdz 4 tab. V, Tab. Perinodprili līdz 5 mg R, Tab. Metoprololi 25 mg. Tāpat saņēmusi arī multiprofesionālas komandas rehabilitācijas nodarbību kursu.
Slimības gaita
Terapijas fonā stāvoklis sākotnējā ārstēšanas posmā smags, grūts. Ilgstoši vērojama nemainīga un izteikta depresīvā simptomātika, apatoabuliskā simptomātika, lai gan medikamentozā terapija atkārtoti koriģēta.
Tomēr pēc MEKT stimulācijas veida maiņas pacientes stāvoklis pakāpeniski sāk uzlaboties. Uzlabojas garastāvoklis, aizvien vairāk reducējas enerģijas trūkums, interešu zudums, apatoabuliskā uzvedība.
Mazinās iekšējā smaguma un grūtuma sajūta. Trauksme norimst. Mazinās motoriskais un mentālais gausums. Saglabājas hipohondriskā ievirze. Produktīvu psihopatoloģiju nekonstatē. Uzlabojas naktsmiegs.
Psihiskais stāvoklis izrakstoties
Nodaļā nemanāma, ar uzvedību neizceļas. Režīmu ievēro. Lasa, darbojas ar telefonu, apmeklē rehabilitācijas nodarbības, komunicē ar citām pacientēm, iet kopīgās pastaigās. Ārēji kļuvusi kārtīga, sevi kopj, gaumīgi izmanto kosmētiku. Sarunā kļuvusi brīvāka, aktīvāka, vairs nav lēnīga vai drūma. Mīmika un intonācija atdzīvojas, pat smaidīga, kopumā atbilst runātajam. Acu kontaktu veido. Izturēšanās veidā nedaudz teatrāla.
Ārējā uzvedība kopumā atbilst situācijai. Sūdzības nepauž. Garastāvoklis uzlabojies, līdzsvarojies. Emocionālās reakcijas viegli nivelētas, tomēr nav situācijai neatbilstošas. Afektīvas svārstības, piesātinājumu, disforiju nevēro. Trauksmi neizjūt. Enerģijas un interešu trūkums reducējies, runā par nākotnes plāniem, vēlas atgriezties darbā, optimistiska. Murgu idejas nepauž. Uztveres traucējumus pārliecinoši noliedz. Saglabājas hipohondriska ievirze. Domāšana vidēja tempa, mēdz noslīdēt, iestrēgt, tomēr nav neloģiska. Kognitīvi mnestiskās spējas bez klaji redzama vai rupja deficīta. Suicidālu domu vai nodomu esību kategoriski noliedz. Kritika pietiekama. PHQ9 — 4 punkti.
Iznākums
SPNS kopumā pavadījusi 40 gultasdienas. No stacionāra izrakstīta ar rekomendācijām: turpināt ambulatori ārstēties pie psihiatra un ģimenes ārsta dzīvesvietā. Rekomendētā terapija: Caps. Venlafaxini XR 150 mg R, P, Tab. Paroxetini 20 mg V, Tab. Buspironi 10 mg × 3, Tab. Olanzapini 10 mg V, Tab. Levomepromazini 50 mg V, Tab. Lorazepami 2,5 mg V, Tab. Perinodprili 5 mg R. Kopš izrakstīšanas vairs atkārtoti nav ārstējusies SPNS.
Teorētiskais pārskats
Ieskats vēsturē
Metodes pirmsākumi savā ziņā meklējami jau 16. gs., kad Paracelsus novēro, ka epileptiski krampji ietekmē psihisku slimību gaitu.
18. gs. un 19. gs. vairāki autori apraksta kampara inducētu krampju lēkmju pozitīvo ietekmi uz smagi slimu psihisku slimnieku slimības gaitu. 20. gs. 30. gados Ladislas J. von Meduna, ungāru neirologs, pēc novērojumiem izdara pieņēmumu (kas šobrīd uzskatāms par kļūdainu), ka epilepsijai un šizofrēnijai piemīt bioloģisks antagonisms. 1934. gadā viņš izmantoja pentilēntetrazolu, lai inducētu krampju lēkmi pacientiem ar šizofrēnisku vai afektīvu psihozi.
20. gs. 30. gados Ugo Cerletti, itāļu neiropsihiatrs, un viņa arhivārs Lucio Bini veic pirmos mēģinājumus inducēt krampju lēkmi laboratorijas dzīvniekiem, izmantojot elektrisko strāvu. 1938. gada 11. aprīlī Cerletti un Bini veic pirmo ārstēšanas mēģinājumu ar elektrošoku šizofrēnijas pacientam (13 procedūras, pozitīva stāvokļa dinamika). Tā kā metode izrādās efektīva, elektrošoka terapija tālāk visai strauji izplatās pasaules psihiatrijas praksē: Parīzē pirmoreiz lietota 1939. gadā, ASV 1940. gadā, Austrālijā 1941. gadā, Lielbritānijā 1944. gadā. Modificēto elektrokonvulsīvo terapiju pasaules praksē izmanto no 20. gs. 60. gadiem. [2]
Darbības mehānisms
EKT daudzpusīgi ietekmē centrālo nervu sistēmu. Literatūrā ir dati par vairākiem EKT darbības mehānismiem, kuru rezultātā tiek ietekmēti dažādu psihisko slimību patoģenētiskie procesi, radot klīnisko efektu, tomēr pašlaik nav skaidrs, kurš no šiem mehānismiem un cik lielā mērā saistāms ar pacientu stāvokļa uzlabošanos.
EKT darbības mehānismi visvairāk pētīti tieši depresijas pacientiem, tāpēc tālākā apskata pamatā tieši šis piemērs. [3]
- Mērķtiecīgi veicot magnētiskās rezonanses izmeklējumus, tika konstatēts, ka pēc MEKT procedūru kursa pacientiem vērojams hipokampa un amigdalas tilpuma pieaugums, kas statistiski saistāms ar pacientu stāvokļa uzlabojumu. Tāpat, nosakot smadzeņu izcelsmes neirotrofiskā faktora līmeni pacientiem MEKT kursa laikā, bija vērojams tā pieaugums, salīdzinot ar sākotnējiem rādītājiem. Viss minētais norāda uz MEKT neirotrofisko efektu. [4]
- Funkcionālās MR izmeklējumos konstatēts, ka MEKT ietekmē neirālo savienojamību starp dažādām galvas smadzeņu struktūrām. Apkopojot iegūtos pētījumu rezultātus, MEKT rada funkcionālās savienojamības kritumu noklusējuma režīma tīklā (default mode network), kas depresijas pacientiem izejas stāvoklī, salīdzinot ar kontroles grupu, hiperaktīvs, šādi radot antidepresīvo efektu. [7]
- Kaut paradoksāli, tomēr EKT rada antikonvulsīvu efektu, kas realizējas caur gamma aminosviestskābes (GASS) mehānismu. Pētījumi rāda, ka MEKT paaugstina GASS un glutamāta/glutamīna līmeni dažādās galvas smadzeņu struktūrās. Tam, savukārt, ir teorētiska un statistiska saistība ar antidepresīvo efektu. [8]
- Novērots EKT efekts uz iekaisuma procesiem, par ko liecina IL–6 un TNFα izmaiņas ārstēšanas laikā, tomēr dati par šo mehānismu pašlaik ir pretrunīgi. [9]
- Monoamīnerģisko sistēmu ietvaros EKT ietekmē dopamīna līmeni, kā arī dopamīna receptoru jutību dažādās galvas smadzeņu daļās. EKT izmaina arī dažādu serotonīna receptoru apakšklašu jutību dažādās galvas smadzeņu struktūrās, tomēr dati par šo izmaiņu nozīmību ir pretrunīgi. [10]
Indikācijas
MEKT efektivitāte pierādīta dažādu psihisku slimību ārstēšanā. Reglamentējošas valstiskas institūcijas, kā arī nozares profesionālās apvienības sniegušas rekomendācijas un izstrādājušas indikāciju sarakstu, kad metode būtu lietojama ikdienas praksē.
Saskaņā ar informāciju Latvijas Zāļu valsts aģentūras Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāzē MEKT indicēta šādos gadījumos:
- katatona šizofrēnija, oneiroids stupors,
- hipertoksiska katatona šizofrēnija, katatoni oneirods stupors ar vitālo funkciju kritisku pasliktināšanos,
- hroniska, smaga, pret terapiju rezistenta endogenā (melanholiskā) depresija, īpaši gadījumos, kad pacientam ir neatlaidīgas suicidālas domas un/vai mēģinājumi,
- hroniska depresija ar trauksmi un ažitāciju. [11]
Amerikas Psihiatru asociācija (APA) MEKT primāri, pirms medikamentozās terapijas sākšanas iesaka izmantot gadījumos, ja:
- nepieciešams ātrs stāvokļa uzlabojums psihiskā vai somatiskā stāvokļa smaguma dēļ,
- risks, kas saistīts ar citām konkrētā pacienta ārstēšanas metodēm, pārsniedz risku, kas saistīts ar MEKT,
- ir anamnēzes dati par sliktu atbildreakciju uz medikamentozu terapiju/labu atbildreakciju uz MEKT,
- pats pacients vēlas un dod priekšroku MEKT.
Sekundāri izmantot, ja:
- ir rezistence pret medikamentozo terapiju,
- farmakoterapija ir efektīva, tomēr blaknes ir smagākas par sagaidāmajām no MEKT,
- pasliktinoties pacienta psihiskajam/somatiskajam stāvoklim, rodas situācija, kad stāvolis nekavējoties jāuzlabo.
Pastāvot augšminētajiem nosacījumiem, APA rekomendē MEKT izmantot šādu psihisku slimību ārstēšanā:
- depresīvā spektra traucējumi:
- unipolāra depresīva epizode,
- rekurenti depresīvi traucējumi,
- depresīva epizode bipolāru afektīvu traucējumu ietvaros;
- mānija,
- šizofrēnija:
- gadījumos, kad psihotiskajiem simptomiem ir pēkšņs sākums,
- katatona šizofrēnija,
- šizoafektīvi traucējumi,
- šizofreniformi traucējumi/akūti polimorfi psihotiski traucējumi,
- psihiski traucējumi citu slimību dēļ: sekundāri smagi afektīvi, psihotiski vai katatoni stāvokļi, delīrijs,
- neiroloģiski traucējumi: Parkinosna slimība, malignais neiroleptiskais sindroms, nekontrolējami epileptiski krampji. [12]
Lielbritānijas Nacionālais veselības un aprūpes izcilības institūts izdala šādas indikācijas MEKT izmantošanai:
- īstermiņa un ātram stāvokļa uzlabojumam smagu simptomu gadījumā, ja adekvāti mēģinājumi, lietojot medikamentozu/nemedikamentozu terapiju, bijuši neveiksmīgi un stāvoklis vērtējams kā potenciāli dzīvību apdraudošs, pacientiem ar:
- katatoniju,
- prolongētu smagu maniakālu epizodi;
- elektrokonvulsīvo terapiju var apsvērt smagas, dzīvību apdraudošas depresijas gadījumā, kad nepieciešams ātrs stāvokļa uzlabojums vai kad citas ārstēšanas metodes bijušas neveiksmīgas. [13; 14]
Kontrindikācijas
Pieņemts uzskatīt, ka MEKT faktiski nav absolūtu kontrindikāciju. Izņēmums šajā gadījumā varētu būt uz MEKT reaģējošas slimības trūkums. [15] Tomēr ir vairākas slimības un medicīniski stāvokļi, kuru gadījumā MEKT nav tūlītēji lietojama vai ir kontrindicēta.
- Asinsrites orgānu sistēmas slimības:
- nesens, smags miokarda infarkts (īpaši pirmajās divās nedēļās),
- nekontrolēts augsts arteriālais
- spiediens,
- nekompensētas iedzimtas
- sirdskaites,
- nekontrolēta KSS,
- nestabila stenokardija,
- nekompensēta HSM,
- būtiski, nekontrolēti sirds ritma traucējumi,
- asinsvadu aneirismas stratēģiski svarīgos orgānos.
- Nervu sistēmas slimības:
- paaugstināts intrakraniālais spiediens,
- galvas smadzeņu tilpumprocesi ar masas efektu, onkoloģisks process,
- cerebrālas asiņošanas draudi (galvas smadzeņu asinsvadu slimību vai aneirismas dēļ), nesena asiņošana anamnēzē,
- nesens insults.
- Acu slimības:
- augstas pakāpes miopija (virs 5 dioptrijām),
- glaukoma.
- Elpošanas sistēmas slimības:
- smaga, nekompensēta hroniska obstruktīva plaušu slimība,
- akūta pneimonija,
- florīda plaušu tuberkuloze.
- Infekcijas slimības — akūtas infekcijas slimības.
- Endokrīnās sistēmas slimības: feohromocitoma, nekontrolēts cukura diabēts.
- Akūti, primāri ārstējami medicīniski stāvokļi.
- Citas nekontrolētas
- hroniskas slimības.
- Augsts risks anestēzijai.
- Modificētā EKT ir kontrindicēta šādām pacientu grupām:
- pacientiem, kas jaunāki par 16 gadiem (lai MEKT veiktu 16—18 gadus veciem pacientiem, nepieciešama pacienta vecāku vai likumīgā aizgādņa rakstiska piekrišana);
- pacienta nelīdzestība. [2; 11; 16]
Drošums
Literatūras dati liecina, ka MEKT kopumā vērtējama kā salīdzinoši ļoti droša ārstēšanas metode. Konservatīvas aplēses rāda, ka mirstība saistībā ar MEKT veido 2,1 : 100 000 procedūrām. [17]
Lai kliedētu mītus, jāpiebilst: zinātniski pierādīts, ka MEKT nerada CNS bojājumu. Ikdienas praksē biežākās blaknes pēc procedūras ir galvassāpes un sāpes košļāšanas un ekstremitāšu muskuļos, retāk slikta dūša un vemšana, kas parasti ir pašlimitējošas vai vienkārši koriģējamas.
Saistībā ar anestēziju un miorelaksāciju retumis novērojama prolongēta apnoja un miorelaksācija, pacientam nākot pie samaņas, tomēr arī šīs situācijas analoģiski augšminētajām parasti ir pašlimitējošas vai vienkārši koriģējamas.
Saskaņā ar literatūras datiem, 8—20 % gadījumu sagaidāms postiktāls apjukums, kas arī apstiprinās ikdienas praksē. Apmēram 1 % gadījumu sagaidāmas prolongētas lēkmes, tomēr praksē šādi gadījumi novērojami šķietami retāk, tie biežāk vērojami pirmajā stimulācijas sesijā.
Traumas, lietojot tieši MEKT, vērojamas ļoti reti. [18] Bīstamākās un nopietnākās no sagaidāmajām blaknēm MEKT laikā ir tieši neiroloģiskās un kardioloģiskās blaknes, pēdējās no kurām pēc dažādu literatūras avotu datiem attīstās 7,5 % veselu pacientu un 55 % pacientu ar kardioloģiskām blakusslimībām. Tomēr šeit jāpiebilst, ka tiešām būtiski kardioloģiski notikumi (MI, dzīvību apdraudoši ritma traucējumi, CI) novērojami reti vai ļoti reti. [19]
Tomēr biežākās un pacientiem subjektīvi būtiskākās blakusparādības, veicot MEKT, ir kognitīvie traucējumi, kurus nosacīti varētu iedalīt ne–atmiņas un atmiņas traucējumos. Ne–atmiņas traucējumi, saskaņā ar literatūras datiem, parasti ir transitoriski augstākā līmeņa kognitīvo funkciju darbības traucējumi, kas parasti izzūd nākamajās 15 dienās pēc MEKT pārtraukšanas, vai funkcija uzlabojas virs izejas rādītājiem, mazinoties pamatslimības simptomātikai.
Atmiņas traucējumi nav globāli, neskar nedeklaratīvo atmiņu. Biežāk vērojama anterogrāda amnēzija par neilgu laika posmu pēc stimulācijas, retāk — retrogrāda amnēzija, kas, pārtraucot MEKT procedūras, vismaz daļēji reducējas, tomēr vienam no 200 pacientiem var būt smaga un/vai ilgstoša. [16]
Efektivitāte
MEKT efektivitāte pacientiem ar depresīvā spektra traucējumiem pārliecinoši pierādīta lielā sistemātiskā meta–analīzes pētījumā: īstermiņa ārstēšanas kursā EKT ir efektīvāka par placebo, jo rezultātu Hamiltona depresijas vērtēšanas skalā samazina par 9,7 punktiem (95 % TI 5,7—13,5).
Arī īstermiņa ārstēšanas kursā EKT ir efektīvāka par farmakoterapiju, Hamiltona depresijas vērtēšanas skalas rezultātu samazinot par 5,2 punktiem (95 % TI 1,4—8,9). [20]
Izvērtējot pacientus ar šizofrēniskā spektra traucējumiem, pētījumos konstatēts, ka EKT ir efektīvāka par placebo, EKT + farmakoterapija ir efektīvāka par farmakoterapiju slimības uzliesmojuma kupēšanai, tomēr ilgtermiņā starpība izzūd, EKT + farmakoterapija ir efektīvāka par farmakoterapiju monoterapijā, ārstējot terapeitiski rezistentus šizofrēnijas pacientus, kā arī EKT + klozapīns ir efektīvāki par klozapīnu monoterapijā, ārstējot terapeitiski rezistentus šizofrēnijas pacientus. [21]
