Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
1. Kas ir antidepresanti un kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem?
Antidepresanti ir medikamenti, kas paredzēti trauksmes traucējumu, obsesīvu traucējumu, dažādu veidu un ģenēzes depresīvu (akūtu, hronisku, recidivējošu) traucējumu ārstēšanai, kā arī dažādu sāpju sindromu (lietojot ārpus lietošanas instrukcijā norādītājām indikācijām), miega traucējumu gadījumā. Citas indikācijas būtu ārpus manas kompetences robežām un profesionālu un ētisku apsvērumu dēļ es tās šeit neuzskaitīšu. Pamatā antidepresantu darbības pamatā ir neiromediatoru serotonīna, noradrenalīna, dopamīna koncentrācijas palielināšana un darbības potenciāla veicināšana starpneironu telpā.
2. Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess?
Antidepresanti nerada atkarību, no tiem nerodas tieksme tos lietot vairāk, lielākās devās, neveidojas pierašana, bet to darbības specifiskums izpaužas ar to, ka pēkšņa šo medikamentu pārtraukšana var radīt paradoksālu efektu un atgriezt atpakaļ līdz tam koriģētos simptomus.
Tā nav abstinence, kaut arī to dažreiz tā kļūdaini uztver.
Antidepresanti ietekmē un modulē smadzeņu darbību — līdzīgi kā luksofors uz ceļa, norādot, kurā virzienā un kad drīkst braukt vai kad jāapstājas. Iedomājieties, ja no ielām pēkšņi pazustu luksofori! Kāds haoss valdītu! Būtu no jauna jāmācās ceļu satiksmes noteikumi. Līdzīgi ir ar smadzenēm.
3. Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas?
Ir medikamenti, kam ir no devas atkarīgs efekts, kā vienu no populārākajiem var minēt venlafaksīnu, kuram ir duāla iedarbība uz serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes receptoriem. Mazās devās tas vairāk darbojas uz serotonīnu (tātad nomierinoši, stabilizējoši), lielākās devās vairāk potencē noradrenalīna receptorus (tātad aktivējoši). Lielākās devās stimulējoši darbojas arī fluoksetīns, lielākās devās tas pozitīvi iedarbojas uz obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, uzmācībām. Vēl no devas atkarīgs ir vortioksetīns, kas mazās devās var būt nomierinošs, neradot sedatīvo efektu. Lielākās devās, antidepresīvajai funkcijai paralēli potencējot arī kognitīvo, jutīgākiem pacientiem var pastiprināt trauksmes simptomātiku. Pārsvarā gan pacienti terapeitiskas devas panes labi.
Tādi medikamenti kā fluvoksamīns un trazodons sedatīvi iedarbojas jau mazās devās, bet, devu palielinot, sedatīvais efekts nepastiprinās, toties klāt nāk papildu prettrauksmes, garastāvokli stabilizējošs efekts un antidepresīva darbība, kas nebūtu izteikta, lietojot mazas devas.
Escitaloprāms būtu rekomendējams kā pirmās izvēles medikaments, ja pacientam ir depresija ar astēniju un apātiju, jo tam biežāk novērota stimulējoša darbība.
Citaloprāmam līdzīgi kā paroksetīnam ir vairāk sedatīva un prettrauksmes darbība, tāpēc tie būtu rekomendējami lietot uz vakaru, bet, protams, katrs gadījums jāizvērtē individuāli.
Efekts no mirtazapīna ir izolēti sedējošs, tāpēc šis medikaments lielākoties labi iedarbojas uz miega traucējumiem jau no pirmās lietošanas reizes.
Toties velbutrīns darbojas tīri kā aktivējošs medikaments, iedarbojoties uz noradrenalīna un dopamīna atpakaļsaistes receptoriem. Lai gan šis antidepresants ir aktivējošs, to paradoksālā kārtā var lietot arī trauksmes ārstēšanai (noteikti nav pirmā izvēle), tādējādi sabalansējot dopamīna koncentrāciju intracelulāri un ekstracelulāri, potenciāli limitējot spontānas paroksismālas trauksmes izpausmes.
4. Kā pareizi sākt antidepresantu lietošanu? Kas jāņem vērā pacientam pirmo nedēļu laikā?
Pēc visām rekomendācijām antidepresanti būtu jāsāk lietot pakāpeniski. Personiski neesmu tablešu knibināšanas fans, bet, ja ir ērti dalāma tablete, rekomendēšu sākt ar pusi tabletes. Esmu ļoti pateicīgs farmācijas industrijai, ka sākts ražot mazāku devu tabletes bez liekas nepieciešamības tās dalīt.
Svarīgākā un kritiskākā ir pirmā antidepresantu lietošanas nedēļa, kamēr antidepresantu bioloģiski aktīvās vielas koncentrācija sasniedz stabilu līmeni (runa ir par neironu sinapsēm smadzenēs, bet tas ietver arī citus serotonīna receptorus ķermenī, piemēram, asinsvadus, zarnu traktu).
Tāpēc svarīgi motivēt pacientu nemest plinti krūmos un, ja parādās blaknes, pirmo nedēļu censties tās izturēt.
Lielākoties tie ir funkcionāli kuņģa—zarnu trakta traucējumi, pulsa, asinsspiediena labilitāte, apetītes izmaiņas, parejoši miega traucējumi, reibonis un īslaicīga trauksmes simptomu paasināšanās, pavājinātas koncentrēšanās spējas. Praksē esmu novērojis, ka lielākoties šie simptomi pāriet nedēļas laikā (kā ar nazi) un pacientam pēkšņi vairs nav līdzšinējo sūdzību.
5. Ja antidepresanta lietošana jāatceļ — kā to darīt vispareizāk?
Parasti antidepresantu lietošanas ilgums ir 3—6 mēneši un izriet no simptomu smaguma pakāpes, izpausmes ilguma un līdzšinējās ārstēšanas taktikas. Tomēr pacients ir jābrīdina par iespējamu medikamenta lietošanu ilgstoši vai sezonāli, proti, samērīgi simptomus provocējošiem faktoriem.
Ja stabilas remisijas vai efekta trūkuma dēļ medikamentu nepieciešams atcelt, tad līdzīgi kā ar uzsākšanu tas jādara pakāpeniski vidēji divās nedēļās. Kā izņēmumi jāmin venlafaksīns un paroksetīns, kuri ir īpaši greizsirdīgi un no kuriem jāatradinās ļoti pakāpeniski — mēnesi vai pat divus (šeit tablešu knibināšana var noderēt). Cita opcija, lai mazinātu risku atcelšanas sindromam, ir pakāpeniski pāriet uz cita veida antidepresantu, piemēram, fluoksetīnu, kas ir konkrētā devā un kam ir ilgāks pusizvades periods.
6. Vai ir nefarmakoloģiskas metodes, ar kurām augmentēt antidepresantu efektu?
Augmentācija ir svarīga, ja ir piemeklēts antidepresants vai to kombinācija, uz kuru konkrētā terapeitiskā devā pacients reaģē bez papildu blaknēm, bet efekts ir nepietiekams un riski, palielinot devu, neatsvērs ieguvumus. Šajā gadījumā svarīgi apsvērt citas metodes, kas palīdz mazināt depresīvos simptomus, netieši potencējot antidepresantu darbību, piemēram, gaismas terapija. Kā populārākās un reizē pretrunīgi vērtētākās metodes (vismaz Latvijā) būtu elektrokonvulsīvā terapija un transkraniālā magnētiskā stimulācija.
