21. gadsimtu var raksturot kā ļoti strauju mūžīgas kustības laiku. Pieaug prasības gan mājās, gan pašam pret sevi, gan darba vidē, un cieš veselība. Un te var atdurties pret sen zināmu patiesību — neviens nav neaizstājams. Bet atgūt veselību ne vienmēr iespējams.
Arodslimību raksturojums darbiniekiem ar augstāku vai zemāku pozīciju darba pienākumu izpildē
AVOTS: van der Molen HF, de Vries S, Sluiter JK. Occupational Diseases among Workers in Lower and Higher Socioeconomic Positions. International Journal Of Environmental Research And Public Health, 2018; 15(12).
Demogrāfisko izmaiņu dēļ pasaulē pieaug vidējais strādājošā vecums, tātad arī darbinieka blakusslimību skaits, sarūk fiziskās izturības līmenis, riska faktori darbā summējas un veicina ar darbu saistītu slimību pieaugumu.
Pastāv hipotēze, ka darbinieks ar augstāku un darbinieks ar zemāku amata pozīciju cieš no atšķirīgām arodslimībām, tomēr pārsvarā arodslimības attīstās darbiniekiem ar zemāku amatu. Pētījuma mērķis bija noskaidrot atšķirības darbinieku grupās, arodslimību izplatības biežumu un atstātās sekas.
Metodes
Pētījumā arodslimniekus no Nīderlandes Arodslimību centra iedalīja augstāka vai zemāka amata grupā. Pie augstākajiem amatiem tika iedalīti intelektuāla darba veicēji un/vai vadošie darbinieki (ISCO–08 grupas 11—14, 21—26), bet pie zemākajiem — profesijas, kur nepieciešama pamatizglītība, iekārtu operatori, montieri (ISCO–8 grupas 81—83, 91—96).
Arodslimību grupu iedalījumā šiem darbiniekiem konstatēja septiņas populārākās, kam noteica sastopamības rādītājus: trokšņa izraisīts dzirdes zudums, nespecifiskas sāpes muguras lejasdaļā, atkārtotas pārslodzes izraisīti augšējās ekstremitātes bojājumi, ceļgala un gūžas artrozes, izdegšanas sindroms/stress, kontaktdermatīts, astma/HOPS.
Rezultāti
No 2010. gada līdz 2016. gadam tika ziņots par 13 917 jauniem arodslimniekiem, no tiem zemākā amatā strādājošie bija 8145 (82 % vīriešu). Trokšņa izraisīts dzirdes zudums un balsta—kustību aparāta slimības ⅔ gadījumu bija zemāko amatu strādnieku arodslimības. Augstāku amatu pildītājiem biežākā arodslimība — izdegšanas sindroms (60 %), kam novēroja pieaugošu aktualitāti (6 %; 95 % TI 3—8 %).
Nespēja kādu laiku veikt darba pienākumus dažādiem arodslimību veidiem atšķīrās. Reti (2—3 % gadījumu) to novēroja trokšņa radīta dzirdes zuduma arodslimniekiem (p = 0,177). Vislielākais pagaidu darbspēju zudums konstatēts izdegšanas sindromam — 94 % (p = 0,382)! Vispaliekošākās sekas uz darbspēju zudumu uzrādīja kontaktdermatīts, artrozes, astma/HOPS (13—23 % arodslimnieku). Kopumā arodslimības 2,7 reizes biežāk konstatēja zemākā amatā strādājošajiem.
Dr. J. Reste: “Līdzīgas tendences vērojamas arī Latvijā: arodslimības galvenokārt reģistrē vienkāršu profesiju darbiniekiem, jo viņu darba uzdevumi pārsvarā saistīti ar nemehanizētu fiziski smagu darbu un fizisku pārslodzi, kas izraisa muskuļu un skeleta sistēmas slimības. Šīs slimības ir ļoti sāpīgas, traucē darba izpildi un samērā bieži beidzas ar darbnespēju. Savukārt augstāka ranga profesiju darbs galvenokārt saistīts ar lielu atbildību, komunicēšanu ar ļoti daudziem cilvēkiem, nepietiekamu atpūtu, jo nepārtraukti jāiesaistās procesa vadībā. Par izdegšanas sindromu mūsdienās Latvijā sāk aktīvi diskutēt, šī ir diezgan aktuāla problēma. Daudzi cilvēki no tā cieš un pat ir spiesti pamest darbu. Tomēr visbiežāk darbinieki diemžēl izvēlas nemeklēt speciālistu palīdzību, tāpēc reģistrēto izdegšanas sindroma gadījumu skaits ir ļoti neliels.”
Darba statusa izmaiņas pēc nosūtīšanas uz arodslimību klīniku
AVOTS: Beyan AC, Demiral Y, Cimrin A. Employment status changes of workers after referral to an occupational disease clinic. Journal Of Occupational Health, 2018; 60(6): 494–501.
Pētījuma mērķis bija novērtēt nodarbinātības statusu pēc arodslimības diagnozes noteikšanas.
Metodes
Šķērsgriezuma pētījumā dalību sāka 204 gadījumi, pabeidza 198 (97 %). Datus, kas nepieciešami pētījumam, ieguva no pacientu kartītēm, intervijām klātienē vai telefoniski.
Rezultāti
No 198 dalībniekiem 170 bija vīrieši (85,9 %), arodslimība tika apstiprināta 146 (73,7 %). Biežākās arodslimības: astma/HOPS, silikoze vai cita pneimokonioze, mugurkaula diska trūce, intoksikācija. Savu tā brīža darbu pametuši 106 no visiem pētījuma dalībniekiem (53,5 %), 89 no tiem — arodslimnieki. No arodslimniekiem, kas pametuši darbu, 39 sākuši darbu jaunā vietā, 50 ir bezdarbnieka statusā. Tajā pašā laikā 57 (23 arodslimnieki) no 198 dalībniekiem turpina darba gaitas iepriekšējā darbavietā, 35 (34 arodslimnieki) novirzīti darbā citā tā paša uzņēmuma nodaļā.
No 89 arodslimniekiem, kas aizgāja no darba, 18 (13,4 %) to darīja pēc savas vēlēšanās, jo raizējās par veselības iznākumu ilgtermiņā. No darba pēc darba devēja iniciatīvas aizgāja 14 arodslimnieki (15,7 %) no atlikušajiem, bet ar vienošanos par atlīdzības izmaksu. No darba bez pašu vēlēšanās tika atlaisti 57.
Secinājumi
Arodslimības diagnoze ir palielināts riska faktors darba zaudēšanai (OR 3,1 TI 1,4—6,8). Interesanti, ka darba zaudēšanu var veicināt arī tikai iesniegums par darbspēju un arodslimības izvērtēšanu.
Darba devējam vajadzētu nodrošināt labākus un drošākus darba apstākļus, lai nevis atbrīvotos no darbinieka, tiklīdz konstatēta arodslimība, bet integrētu viņu darba vidē arī turpmāk.
Dr. J. Reste: “Šis pētījums veikts Turcijā, un dažādās valstīs likumdošana attiecībā uz arodslimībām var atšķirties un tādējādi ievērojami ietekmēt arodslimnieku nodarbinātības statusu pēc arodslimības apstiprināšanas. Latvijā arodslimības noformēšana arī bieži vien var beigties ar darba zaudēšanu, taču likumi neļauj arodslimnieku no darba atbrīvot pēc darba devēja iegribas. Biežākie iemesli atbrīvošanai no darba ir cilvēka veselības stāvoklis, kura dēļ viņš vairs nespēj pildīt iepriekšējos darba pienākumus, vai darba devēja nespēja nodrošināt darba apstākļus, kas atbilst arodslimnieka veselības stāvoklim.”
Datorlietotāju redzes sindroms un ar to saistītie faktori Etiopijas ziemeļrietumos
AVOTS: Dessie A, et al. Computer Vision Syndrome and Associated Factors among Computer Users in Debre Tabor Town, Northwest Ethiopia. Journal Of Environmental And Public Health, 2018: 4107590.
Visbiežāk izmantotā ierīce birojā pārliecinoši ir dators. 21. gadsimtā tā ir pirmās nepieciešamības prece, to izmanto valsts organizācijās, akadēmiskajā vidē, banku sistēmās. Ilgstošs darbs ar datoru ir iemesls t.s. datorlietotāju redzes sindromam (DRS). Amerikas Optometristu asociācija to definē kā kompleksu acs struktūru un redzes bojājumu, radot tuvredzībai līdzīgu fenomenu datora lietošanas laikā.
Tas komplicējas ar tādiem simptomiem kā sausa un kairināta acs, acu nogurums, izplūdusi redze, apsārtušas acis, dedzināšanas sajūta acīs, pastiprināta acu asarošana, redzes dubultošanās, galvassāpes, gaismjutība, grūtības mainīt fokusu, krāsu redzes uztveres traucējumi. No DRS cieš apmēram 70 % datorlietotāju.
Pētījuma mērķis bija aktualizēt datora kaitīgo ietekmi, sniegt ieteikumus acu veselības profilaksei un pārdomāt datorlietotāju kontroles mehānismus valsts iestādēs Etiopijā.
Metodes
Šķērsgriezuma pētījums no 2016. gada februāra līdz martam norisinājās Debre Tabor pilsētā Etiopijā, pēc nejaušības principa tika izvēlēti 607 dalībnieki, kam lūdza aizpildīt anketu. DRS tika noteikts pēc dalībnieku subjektīvā ziņojuma aptaujas anketā. Statistikas analīzei tika izmantota programma SPSS v20.
Rezultāti
DRS sastopamība aptaujātajiem bija 69,5 % (n = 422, 95 % TI 65,60, 73 %). Visbiežāk nosauktie simptomi bija izplūdusi redze (62,60 %), pārpūlētas acis (47,63 %), acu kairinājums (47,40 %). Jāatzīmē, ka darbinieki, kas saņēma lielāku algu, ievēroja regulārus un veselīgus pārtraukumus darbā ar datoru, viņiem bija labākas zināšanas par darba drošību ar datoru un retāk izpaudās DRS.
Dr. J. Reste: “Datorlietotāju redzes sindroms ir diezgan plaši izplatīts arī Latvijas darbiniekiem. Taču noteikti jāuzsver, ka mūsdienās šī problēma galvenokārt norāda uz nepareizu rīcību darbā ar datoru: cilvēki neievēro pauzes, pārāk ilgi strādā sliktā apgaismojumā, nepareizi novieto monitoru. Mūsdienu datortehnika evolucionējusi ļoti tālu, tāpēc modernie monitori vairs nerada smagus redzes traucējumus. Redzes traucējumi parasti attīstās cilvēkiem, kas ignorē droša darba prasības. Visbiežākā ar datora lietošanu saistītā sūdzība ir acu sausums jeb t.s. sausās acs sindroms. Šīs slimības attīstību veicina galvenokārt reta mirkšķināšana, skatoties ekrānā, pārāk augstu novietots monitors, sauss gaiss telpā un ķermeņa vispārēja dehidratācija. Uzlabojot ergonomiku un darba stilu, datorlietotāju redzes sindroms var pāriet arī bez ārstēšanas.”
Izdegšanas sindroms kā arodslimība Eiropas Savienībā
AVOTS: Lastovkova A, et al. Burnout syndrome as an occupational disease in the European Union: an exploratory study. Industrial Health, 2018; 56(2): 160–165.
Ar katru gadu, pieaugot darba devēju prasībām pret darbinieku, pieaug arī negatīvās sekas, respektīvi, cieš darbinieka garīgā veselība. Tieši tāpēc mūsdienās aktuālas kļūst ar stresu saistītās arodslimības, it īpaši izdegšanas sindroms, kas ietekmē darbinieka slimošanas/prombūtnes laiku. Piemēram, Nīderlandē apmēram 15 % no darbinieku neierašanās reizēm darbā ir saistītas ar izdegšanas sindromu; valstij 2005. gadā tas izmaksāja apmēram 1,7 miljardus eiro!
Mūsdienās vairs nav nekas jauns, ka izdegšanas sindroms var ietekmēt darbspējas un ir nepieciešami profilaktiski pasākumi, lai to novērstu. Pētījumā par 7400 Čehijas ārstiem 34 % jūt izdegšanas sindroma simptomus, 83 % apgalvo, ka ir riska grupā.
Visbiežāk izdegšanas sindroms skar “palīdzības sniedzējus”: veselības aprūpes speciālistus, sociālos darbiniekus, policistus, skolotājus. Augstas riska pakāpes grupā ir arī apkalpojošais personāls. Grūti novērst stresu darbavietā, visticamāk, ir tāpēc, ka ir grūti to novērtēt. Stresa līmenis darbā atkarīgs gan no attiecīgajiem darba pienākumiem, gan paša darbinieka uztveres — tas ir subjektīvs lielums.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kādi profilaktiskie pasākumi pret izdegšanas sindromu tiek veikti Eiropas Savienībā (ES), kāda ir kompensācijas sistēma un kā tiek novērtēti izdegšanas sindroma pacienti ES.
Metodes
Pētījuma laikā elektroniski sazinājās ar arodslimību speciālistiem no 28 ES valstīm, lūdzot aizpildīt aptaujas anketu. Jautājumi koncentrējās ap oficiālo arodslimību sarakstu, izdegšanas sindromu kā arodslimību, iespējamo kompensāciju pacientam, diagnostiskajiem kritērijiem, profilaksi. Otrajā kārtā sazinājās ar valstīm, kur izdegšanas sindromu uzskata par arodslimību, lai noskaidrotu valsts sistēmu darbā ar izdegšanas sindroma arodslimniekiem.
Rezultāti
Aptaujas anketu aizpildīja dalībnieki no 23 ES valstīm, arodslimību saraksts ir izstrādāts 21 valstī, izdegšanas sindroms par arodslimību tiek uzskatīts deviņās valstīs (Dānijā, Igaunijā, Francijā, Ungārijā, Latvijā, Nīderlandē, Portugālē, Slovākijā un Zviedrijā).
Tikai Latvijā izdegšanas sindroms ir skaidri definēts arodslimību sarakstā. Nīderlandē un Zviedrijā, kur arodslimību saraksta nav, jebkura slimība vai trauma var būt definēta kā arodslimība, ja tiek nodrošināti pietiekami pierādījumi. Itālijā izdegšanas sindroms tiek ziņots tikai kā slimība, kuras cēlonis ir kas cits, ne aroda izcelsmes, un netiek nekādā veidā kompensēts. Vācijā arodslimību saraksts 2017. gadā tika paplašināts ar jaunām 80 slimībām, bet izdegšanas sindroms tajā netika iekļauts.
Diagnostiskie kritēriji ir dažādi un tiek pamatoti ar nacionālajiem arodslimību speciālistu kritērijiem. Kompensācija pēc konstatēta ar arodu saistīta izdegšanas sindroma gadījuma tiek sniegta astoņās no aptaujātajām valstīm, sociālā apdrošināšana (ikmēneša pabalsti) nodrošināta piecās valstīs (Dānijā, Francijā, Latvijā, Portugālē un Zviedrijā). Apmēram ⅓ kompensācijas gadījumu attiecas uz veselības aprūpes un izglītības sistēmā strādājošajiem, trešdaļa — sociālā darba veicējiem. Latvijā kompensāciju saņēmuši vadošos amatos strādājošie (17 %), ugunsdzēsēji (14 %), ar nodokļiem strādājošie (14 %), veselības aprūpē strādājošie (12 %), tiesneši (12 %), skolotāji (10 %), grāmatveži (7 %), citi arodi (14 %).
Secinājumi
Kaut arī pilnīgai ES valstu aptverei trūkst atbilžu no piecām valstīm, aptuvenā aina izdegšanas sindroma pārvaldībā ir skaidra. Tikai dažās valstīs to uzskata par arodslimību, vēl mazāk valstīs šiem arodslimniekiem nodrošina sociālu un ekonomisku atbalstu.
Trūkst kopīgu diagnostisko kritēriju, kas palīdzētu atpazīt šo slimību. Izdegšanas sindromu pievienojot arodslimību sarakstam, šai problēmai var pievērst gan darbinieka, gan darba devēja uzmanību, veicinot profilaktisku pasākumu izvēršanu darbavietā.
Dr. J. Reste: “Oficiālajā arodslimību statistikā var redzēt, ka Latvijā ik gadu tiek reģistrēti tikai 10—20 izdegšanas sindroma gadījumi. Īstenībā problēma ir plašāka un daudzi gadījumi netiek reģistrēti, jo saslimušie nevēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Dažādu nodarbināto grupu aptaujas un padziļināti pētījumi rāda, ka oficiālā statistika ir tikai aisberga redzamā daļa. Izdegšanas sindroma atzīšanu par arodslimību daudzās valstīs apgrūtina arī tas, ka lietojamajā Starptautiskā slimību klasifikatora 10. versijā (SSK–10) šai slimībai nav atsevišķa koda. Latvijā izdegšanas sindroms bija iekļauts oficiālajā arodslimību sarakstā jau no paša sākuma, bet SSK–10 kodi tika piemēroti dažādi, atbilstoši simptomātikai, kas apgrūtina dažādu nozaru speciālistu mijiedarbību un ierobežo diagnostikas iespējas. Jaunajā SSK 11. versijā, kas drīz tiks ieviesta, paredzēts speciāls kods izdegšanas sindromam (QD85). Iespējams, tas pavērs plašākas iespējas izdegšanas sindroma oficiālai atzīšanai un ļaus cietušajiem saņemt kompensāciju par darbā iegūtajiem veselības traucējumiem arī citās valstīs.”
Ar darbu saistītu balsta—kustību aparāta slimību raksturojums: šķērsgriezuma pētījums par 254 pacientiem
AVOTS: Mahfoudh A, et al. Determinants of occupational multisite musculoskeletal disorders: a cross sectional study among 254 patients. Reumatismo, 2018; 70(2): 92–99.
Balsta—kustību aparāta slimības (BKAS) ir biežs iemesls darbnespējai Eiropas Savienībā. Pēc Eurostat datiem tiek lēsts, ka šī slimību grupa skar apmēram 45 miljonus darbinieku! Piemēram, Francijā pēdējos desmit gados balsta—kustību orgānu sistēmas slimību skaits pieaudzis par 18 %, sasniedzot līderpozīcijas no visām arodslimībām.
Pētījuma mērķis bija aprakstīt strādnieku profilu, kuriem noteikta aroda BKAS diagnoze, un slimības ietekmi darbā.
Materiāli un metodes
Šķērsgriezuma pētījuma 254 dalībniekiem 2005.—2014. gadā kā arodslimība bija diagnosticēta BKASS, viņus uzraudzīja Tunisijas universitātes slimnīcas arodslimību nodaļā.
Pētāmos iedalīja divās grupās: BKASS ar vienu lokalizāciju (mono–site) vai ≥ 2 lokalizācijām (multi–site). Dalībnieki saņēma iepriekš sagatavotu aptaujas anketu ar sociāli demogrāfiskiem un profesionāliem (ar darbu saistītiem) jautājumiem. Lai pētītu psihosociālos ierobežojumus darbā, tika izmantota Karasek anketa.
Rezultāti
Vidējais pētāmās populācijas vecums 42,8 ± 8,4 gadi, ĶMI 25 ± 2,6 kg/m2. Gandrīz pusei dalībnieku bija virssvars. Lielākā daļa pētāmo bija labroči (88,2 %), precējušies (73,6 %), bērni no vecākiem atkarīgā vecumā bija 77,2 % pētāmo. Vidējais attālums līdz darbam aptaujātajiem bija 4,17 ± 3,36 km. Visbiežākās šiem cilvēkiem konstatētās blakusslimības: metaboliskais sindroms (18,5 %), arteriālā hipertensija (9,1 %), hipotireoze (4,7 %).
Biežāk konstatētās BKASS aptaujāto populācijā bija rotatoru manžetes tendinīts (34,3 %), karpālā kanāla sindroms (54,3 %), epikondilīts (28,3 %), De Quervain tendinīts (4,3 %). Daudzu lokalizāciju BKASS konstatēja 16,9 % dalībnieku.
Daudzu lokalizāciju BKASS statistiski ticami korelēja ar šādiem faktoriem: no vecākiem atkarīgu bērnu skaits (p = 0,02), darbavieta (p = 0,00), kvalifikācija arodam (p = 0,02), atpūta darba laikā (p = 0,03), lēmumu pieņemšanai atvēlētais laiks (p = 0,00), prasības darba vietā (p = 0,002), sociālais atbalsts (p = 0,00) un stress darbā (p = 0,04).
Secinājumi
Kad novērsti kaitīgie apstākļi, kas veicina BKAS attīstību, der aizdomāties par to, kā modificēt riskus, kas ietekmē apkārtējo darba vidi, tātad arī darbinieka garīgos faktorus.
Dr. J. Reste: “Labi zināms, ka muskuļu un skeleta sistēmas slimību attīstību ietekmē ļoti daudzi faktori — gan iekšējie, gan ārējie. Ne visi no šiem faktoriem saistīti ar darbu, tāpēc arodslimības izmeklēšanas process paredz vispusīgu veselības stāvokļa izvērtēšanu, izslēdzot vispārējus faktorus. Toties muskuļu un skeleta sistēmas slimības ievērojami ietekmē daudzas cilvēka ikdienas jomas: ģimeni, nodarbinātību, ienākumus un sociālos procesus. Šo slimību profilaksei jāpievērš īpaša uzmanība, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti.”
Arteriālā hipertensija darbavietā: riska faktori un populācijas novērtējums
AVOTS: Strizhakov LA, et al. Arterial hypertension at the workplace: risk factors and the population value. Terapevticheskii Arkhiv, 2018; 90(9): 138–143.
Pēc PVO datiem tiek lēsts, ka neinfekciozās slimības šobrīd ir galvenais mirstības iemesls pasaulē. Ik gadu Krievijā no sirds—asinsvadu sistēmas (SAS) slimībām mirst apmēram miljons cilvēku, kopējā dzīvildze ir par 10—15 gadiem īsāka. Mūsdienu koncepcija par SAS slimību attīstību ir daudzfaktoru un poligēna.
Arteriālā hipertensija (AH) ir visbiežākā neinfekciozā slimība pasaulē un viens no galvenajiem iemesliem nelabvēlīgam SAS notikumam, kura dēļ tiek zaudētas arī darbspējas. Dažās specifiskās sfērās strādājošajiem hipertensija attīstās 1,5—2 reizes biežāk nekā vidēji Krievijas populācijā.
Maskētās hipertensijas jēdziens
AH diagnostikai pēc mūsdienu starptautiskajām rekomendācijām pietiek ar arteriālā asinsspiediena atkārtotiem mērījumiem ambulatori vai stacionārā. Tomēr šādi nejauši mērījumi ne vienmēr var atspoguļot patieso AH dinamiku ikdienā.
Maskētas AH sastopamība dažādās pacientu grupās variē no 9 % līdz 23 %. Šā brīža diagnostiskie kritēriji maskētai hipertensijai ir dienā mērīts asinsspiediens mājas apstākļos virs 135/85 mmHg un/vai mājas apstākļos noturīgs asinsspiediens virs 130/80 mmHg un normāls klīniski noteikts asinsspiediens. Lai diagnosticētu maskētu hipertensiju, nepieciešama diennakts asinsspiediena kontrole. Cits maskētās hipertensijas variants ir hipertensija darbavietā, kad fiziskas vai psihoemocionālas slodzes apstākļos, veicot darba pienākumus, asinsspiediens paaugstinās. Angļu literatūrā to sauc par reverse whitecoat hypertension.
Arteriālās hipertensijas riska faktori darbā
Krievijā šobrīd apmēram 30 % darbinieku strādā apstākļos, kas neatbilst sanitārām un higiēniskām normām, un tādu kaitīgu faktoru ietekmē kā troksnis, vibrācija, piesārņojums.
Troksnis un vibrācija var būt starp AH izraisītājfaktoriem. Sirds—asinsvadu sistēmu ietekmē troksnis virs 80 dB, turklāt impulsīvs, nepastāvīgs troksnis rada lielāku kaitējumu nekā pastāvīgs. Vibrācijas ietekmē izmainās neirohormonālais līdzsvars, palielinās adrenokortikotropā hormona izdale, pazeminās kortizola, prolaktīna un testosterona līmenis. Arī nepatīkams mikroklimats darba vidē var būt iemesls hipertensijai. Karstums, tvaiks, ķīmiskas vielas, mašīnbūve, rūpnīcu vide — temperatūra šādās vietās var uzkāpt līdz 39—40 °C, vasarā pat vēl augstāk!
Jāpiemin arī stress — jo lielāka pilsēta, jo lielāks izaicinājums izsisties darba vidē. Pienākumi, prasības, sociāli ekonomiskie faktori — tas viss ietekmē cilvēka fizisko un garīgo labklājību. Vairākos pētījumos pierādīta saikne starp palielināta stresa ietekmi uz asinsspiedienu.
Secinājumi
Šobrīd varam pārliecinoši apliecināt kaitīgo darba faktoru ietekmi uz SAS slimībām. Augsti AH rādītāji liek apdomāt jaunus mehānismus, kā mazināt kaitīgo faktoru ietekmi darbā. Arī klīnicistam vairāk uzmanības jāpievērš pacientiem, kas strādā kaitīgos apstākļos, lai “noķertu” maskētu hipertensiju.
Situāciju uzlabot var laicīga riska faktoru pārvaldība, medicīniskās pārbaudes un mūsdienīgas ārstēšanas metodes.
Dr. J. Reste: “Arteriālā hipertensija ir būtisks faktors strādājošo veselībai un ilgam darba mūžam. Nav noliedzams, ka šīs slimības gaitu pasliktina vairāki darba vides riska faktori, tāpēc īpašu uzmanību asinsspiediena kontrolei pievērš strādājošo obligātajās veselības pārbaudēs (OVP). Latvijā OVP ietvaros asinsspiediena mērīšana ir obligāts pasākums. OVP bieži vien ir pirmā reize, kad cilvēkam tiek konstatēta arteriālā hipertensija un rekomendēta tālāka izmeklēšana un ārstēšana. Nediagnosticēta arteriālā hipertensija var kļūt par nelaimes gadījuma un pat pēkšņas nāves cēloni darbavietā, kas dažu profesiju gadījumā (piemēram, sabiedriskā transporta vadītājiem) var būt bīstami ne tikai pašam darbiniekam, bet arī apkārtējiem, tāpēc šai problēmai jāpievērš īpaša uzmanība.”
