PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Atmiņas par LEKMI. Portreti

E. Čukure
Atmiņas par LEKMI.  Portreti
Toreiz, 1961. gadā, pirmais iespaids, pārkāpjot institūta Altonavas (tagad Ojāra Vācieša) ielā, slieksni, bija neliels mulsums. Pēkšņi atrados iespaidīgā, spilgti izteiktu indivīdu – personību vidē. Raiba, ne ar ko nesalīdzināma zinātnieku buķete. Varētu ieslīgt šo personību zinātniski pētnieciskā darba apcerē, uzskaitot viņu veiksmi, publicēto darbu nozīmību, skaitu, taču šādu faktu izklāsts ir enciklopēdijās. Piedāvāju Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta (LEKMI) darbinieku nelielu portretējumu, lai nākamās paaudzes varētu radīt vismaz aptuvenu priekšstatu par saviem priekštečiem – izcilām personībām.

Manas atmiņas par Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtu sniedzas no 1961. gada rudens, kad biju nolikusi iestājeksāmenus un kļuvu par LEKMI aspiranti, līdz 1977. gada decembrim, kad profesora Nikolaja Andrejeva un mūsu laboratorijas (sirds-asinsrites fizioloģijas) vadītāja Jāņa Skārda enerģiskā kopdarba rezultātā izveidojās jauna, daudzsološa zinātniska vienība - Latvijas Zinātniski pētnieciskais kardioloģijas institūts.

Pagājušā gadsimta 50.-60. gadi bija sava veida ideālisma, arī romantisma apdvesti. Īpaši krasi tas izpaudās mākslas, aktieru pielūgsmē, ko naski piekopa virkne vidusskolnieču, kas ar ziediem pēc izrādes steidzās sveikt iemīļotos aktierus. Zinātnieki gan nebaudīja tādu apbrīnas pilnu mīlestību, toties apbrīnas pilnu cieņu - nenoliedzami. Zinātnei bija prestižs statuss, ko gan nevarēja izskaitļot naudas kupīrās, bet vien netveramās ētikas kategorijās.

Parasti LEKMI nākamo zinātnieku ceļš sākās ar iestājeksāmeniem aspirantūrā. Vispirms gan bija jāvirina smagās, polsterētās un ar ādu apvilktās kadru daļas vadītāja durvis. Šī svarīgā, visnotaļ tolaik institūta daļēji slepenā iestādījuma vadītājs bija kādreizējais padomju armijas darbonis Līdeks, kurš rūpīgi pārbaudīja, vai aspirantūras pretendents pēc "papīriem" atbilst nākamā zinātnieka politiski morālajiem parametriem.

Līdz 1963. gadam LEKMI bija Latvijas ZA pakļautībā (1963.-1966. gadā PSRS Medicīnas ZA, vēlāk VAM pārziņā). Līdz ar to eksāmeni bija jākārto ZA augstceltnē (tolaik dēvētā par Kolhoznieku namu). Iestājeksāmeni bija jāliek svešvalodā un "modificētā" marksisma-ļeņinisma priekšmetā, ko ar laiku sāka dēvēt par zinātnisko komunismu. Specialitātē (fizioloģijā, onkoloģijā vai citā medicīnas disciplīnā) eksāmenu pieņēma institūta attiecīgo specialitāšu doktori - profesori.

Izvēloties strādāt zinātnes jomā, mediķi parasti nepameta praktisko ārstniecību, bet centās to apvienot ar zinātniski pētniecisko darbu.

Nekur nerakstīta, bet stingri ievērota bija subordinācija, kas šķita tikpat pašsaprotama kā ikdienas sasveicināšanās. Svētku reizes - īpaši jau "balles" pēc disertāciju aizstāvēšanas - nebija par iemeslu, lai šo savstarpēji brīvāko noskaņu pārstieptu uz nākamajām darba dienām.

Institūtā sastapu fantastiskus cilvēkus - viņi bija un palika mana bagātība...

Pēteris Gērke. Prasīgais direktors

Institūta direktors histologs PĒTERIS GĒRKE, kas pēckara gados Latvijā bija ieradies no Baltkrievijas, visnotaļ centās runāt, lasīt lekcijas latviešu valodā. Netrūka arī kuriozu, piemēram, kādā Rīgas Medicīnas institūta lekcijā profesors brīdināja, ka "nevajag gludināt svešu suni". Institūta zinātniskās padomes sēdēs, kas notika reizi mēnesī, pārsvarā skanēja tikai krievu valoda, taču ar profesoru varēja runāt arī latviski, un atbilde bija tajā pašā valodā ar tipisko krievu akcentu.

PĒTERIS GĒRKE PĒTERIS GĒRKE
PĒTERIS GĒRKE

Pēc būtības P. Gērke bija labestīgs, saprotošs, vienlaikus pret institūta darbiniekiem ļoti prasīgs, atminējās sarunas, solījumus un nedeva atlaides nemotivētiem iebildumiem par laikā neizpildītiem darbiem. Toreizējam direktoram bija demokrātiska attieksme pret ikvienu darbinieku. Pie viņa kabinetā varēja ieiet bez īpaša pieteikuma.

Viņš centās savā izpratnē godīgi vadīt institūtu, sekmēt aizvien jaunu zinātnisko darbu izstrādi, to publicēšanu, bet jo īpaši disertāciju (zinātņu kandidāta un doktora) aizstāvēšanu, kas arī bija faktiskie institūta darba rādītāji, labi orientējās nomenklatūras jautājumos, bija labās attiecībās ar ZA prezidiju, bet vēlāk, kad institūts pārgāja VAM pārraudzībā, bieži virināja ministra Vilhelma Kaņepa durvis.

Padomju laikā bija izstrādāts zināms modelis, pēc kura veidoja iestāžu vadību: parasti direktora postenī iecēla latvieti, vēlams - imigrantu no PSRS, vai arī vietējo, bet tad gan tikai kā izkārtni - marioneti, vietnieki tādās reizēs bija pārbaudīti, uzticami padomju sistēmas darboņi, un tie tad arī bija īstie vadītāji. LEKMI bija tīkams izņēmums - profesors P. Gērke bija lojāls visu tautību darbiniekiem un neklanījās iekārtas pakalpiņiem, zinādams politisko nodevu robežu, ko centās nepārkāpt.

Akadēmiķa pētījumi bija veltīti cilvēka embrioloģijas, zīdītāju orgānu ontofiloģenēzes, histoģenēzes, orgānu un audu neirotizācijas problēmām. Mūža nogalē interesējās par cilvēka ilggadības jautājumiem.

Viņa laiks institūtā bija līdz 1971. gadam, kad profesoru nomainīja striktā, pedantiskā onkoloģe Velta Bramberga.

Georgs Šiliņš. Ideālists

Institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā bija endokrinologs GEORGS ŠILIŅŠ. Ne viena vien jaunā darbiniece meta acis uz pievilcīgo, atturīgo vīrieti labākajos gados. Bet - bez panākumiem. Slaids, nedaudz astēnisks, allaž darbīgs, enerģijas pārpilns, labi orientējās negaidītās situācijās.

GEORGS ŠILIŅŠ GEORGS ŠILIŅŠ
GEORGS ŠILIŅŠ

Pēc savas pārliecības - ideālists, kas ticēja padomju sistēmas demokrātiskajiem taisnīguma principiem. Ja šodien periodiski aktualizējas jautājums par "aploksnēm", tad dakterim Šiliņam tas līdzinātos neatpazīstamam jēdzienam ķīniešu valodā.

No viņa mēs visi varējām mācīties veselīgu dzīvesveidu: ātrā solī no Stradiņiem līdz institūtam iepretim Arkādijas parkam, nekad nepārēsties, nelietot alkoholu, nesmēķēt un atvaļinājuma laikā slinki negozēties Jūrmalas smiltīs, bet mesties lauku darbos dzimtajā mājā Cēsu pusē, kas ar veclaicīgajām, pielabotajām lauku sētas celtnēm, sakopto, bet civilizācijas untumiem nepakļauto apkārtni varēja pretendēt uz mūsu senču aizpagājušā-pagājušā gadsimta mijas pārtikuša zemnieka-saimnieka dzīves ilustrāciju. Ar kādu lepnumu 1990. gados Georgs Šiliņš izrādīja dārzu ar dāsni saaugušiem kokiem, kuru vecums sniedzās trīszīmju ciparos! Pašam saimniekam toreiz bija krietni pāri 70, bet lielisks palīgs lauku darbos bija dēls - dakteris Viesturs Šiliņš.

Jevgēnijs Linārs. Veselīga dzīvesveida aģitators

Absolūts antipods dakterim Georgam Šiliņam bija viņa radinieks, māsasvīrs JEVGĒNIJS LINĀRS. Pazīstams gastroenterologs, kas jau pirms pusgadsimta aģitēja par veselīgu uzturu, pats rādīdams piemēru.

JEVGĒNIJS LINĀRS JEVGĒNIJS LINĀRS
JEVGĒNIJS LINĀRS

Profesors no rītiem uz institūta nāca ar provianta devu portfelī vai tīkliņā. Pārsvarā tie bija dažādi dārzeņi (cieņā bija gan svaigas, gan vārītas bietes, burkāni, kāposti), ko pusdienlaikā pagatavoja kā salātus vai aukstās ziemas dienās uz mazās elektriskās plītiņas pārvērta sautējumā bez sāls un taukvielām. Aizstāvēdams augļu un dārzeņu uztura nozīmi cilvēka labsajūtā un fiziskā ķermeņa stabilitātē, profesors jau pirms pusgadsimta postulēja atziņu, ka ikvienam jāieklausās sevī: ja no rīta negribas brokastot, nav jāsatraucas un par varītēm nekas nav jāēd; tāpat, ja ir uzstājīga vēlme ēst pēc vispārpieņemtā standartlaika - ap vai pēc plkst. 20:00, tad tai jāklausa.

Profesora pārliecība - visprecīzākais diagnosts ir indivīda atbildes reakcija uz ikkatru kairinātāju, ko viņš dēvēja par iekšējo barometru.

Profesora Lināra laborante 1970. gados neilgu laiku bija Inta Ruka, šodien slavenā fotogrāfe. Bet toreiz jaunai meitenei, kam tēvs miris un māte izstaigājusi Sibīrijas sāpju ceļus, materiālie apstākļi bija visai trūcīgi. Profesors pamanīja Intas nopietno attieksmi pret dzīvi, skubināja mācīties un atrast piemērotu nodarbošanos. Un to arī Inta atrada.

Profesors Lināram zinātne bija darbs un vaļasprieks vienlaikus. Tomēr viņš centās atlicināt laiku arī tam, lai Brīvzemnieka ielas sporta zālē uzspēlētu volejbolu, un - arī institūta smukajām meitenēm...

Pilnu raksu lasiet Doctus 2012. gada janvāra numurā

Foto: no P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja