INTA OLTE. Piecdesmit gadus aptiekā bez rutīnas

Atceros sevi aptiekā no bērna kājas

Četrdesmit astoņus gadus — no 1970. līdz 2018. gadam — Inta Olte vadīja Ērgļu aptieku un kā farmaceite tajā turpina darboties joprojām. Dzimusi Lubānā, farmaceitu dzimtas tālāknesēja. Mamma — zobārste Elza Mālere, tēvs — aptiekārs Ernests Mālers. Aptiekas smaržu ģimenes atvase iepazina kopš bērnības.

“Aptiekā sevi atceros no bērna kājas,” apliecina Inta Olte. “Viss tajā bija zināms un pazīstams, papīriņos locīju zāļu pulverīšus, vēlāk, kad par farmaceiti studēju pati, man bija salīdzinoši viegli. Citi mācījās gatavot zāles, mēs ar draudzeni gājām uz kino. Mans papiņš bija zinātnieka tips — ja ko uzdomāja un gribēja izzināt, iedziļinājās un darīja līdz galam. Šo īpašību mantojusi neesmu, bet laba atmiņa arī man bijusi liela priekšrocība. Farmakognozijā — augu zinībās — tur gan bija jāpiemācās, bet šķita ļoti interesanti. Vēlāk ar bērniem (Oltu ģimene izaudzinājusi trīs dēlus, kurus radošās darbības dēļ pazīstam visā Latvijā, — aut.), kad staigājām pa pļavām, centos rādīt un stāstīt par dažādiem ārstniecības augiem arī viņiem. Interesanti, ka vecākais dēls Māris Latvijas Universitātē beidza biologus.

Profesijas izvēle - tēva pēdās

Izvēlēties profesiju jums nebija grūti, medicīna bija gēnos.

Jā, ļoti agri izlēmu, ka dzīvi saistīšu ar farmāciju. Mērķa sasniegšanai izvēlējos Rīgas Medicīnas institūtu, bet pēc Ērgļu vidusskolas absolvēšanas augstskolā iestājos tikai trešajā gadā. Toreiz bija ļoti liels konkurss, fizika nebija mana stiprā puse un mani iegāza. Tad divus gadus aptiekā pie papiņa nostrādāju par sanitāri, trešajā piegājienā augstskolā tiku. Studēt bija viegli. Brīvajā laikā dziedāju ansamblī, daudz slēpoju, jo no Ērgļu puses nāk lieli slēpotāji. Meiču pulkā nereti biju labākā. Iepazinu daudz personību, piemēram, dakteri Kokaru, kas savulaik strādāja Madonā, tāpat dakteri Gediņu no Cēsīm — viņi bija slēpotāju pulciņa biedri. Toreiz farmaceitos mācījās tikai dāmas un augstskolas puiši mūsu sievišķīgo kompāniju lieliski papildināja. Ar savu dzīvīgumu, šķiet, pievērsu uzmanību, un divus gadus man tika piešķirta Ļeņina stipendija. Lai to saņemtu, drīkstēja būt viens četrinieks (piecu ballu sistēmā), es šo prasību spēju izpildīt. Stipendija bija labs atbalsts, vēlāk, jau strādājot, tik liela bija mana pirmā alga. Stipendiju izlietoju ceļojumam, brīvajā laikā man vienmēr paticis ceļot.

Senāk farmaceiti bija tikai vīrieši

Kā gadu gaitā mainījies farmaceita arods? Ko atceraties no tēva aptiekas?

Šobrīd aptiekās strādā galvenokārt sievietes, bet papiņa laikā (studiju gados viņš strādāja Āgenskalnā, Ziloņa aptiekā) farmaceiti bija tikai vīrieši, augstskolas beigšanas kopbildē redzu vienīgi puišus. Mūsdienās vīrieši no farmaceita profesijas demisionējuši, pagājušajā gadsimtā tā nebija.

Tagad, ja aptiekā gatavo zāles (laukos to bieži nedara, Ērgļos gan gatavojam), to dara sēdus. Senāk zāles gatavoja stāvus — to Vestienas aptiekā atceros no papiņa laika. Starp citu, vecākais dēls nesen stāstīja, ka saticis kādu vecu vīru, kas liecinājis — mans tēvs viņu savulaik esot izglābis: dakteris teicis, ka būs jāamputē kāja, bet aptiekārs veiksmīgi izārstējis. To varu apliecināt un apzinos — kādreiz farmaceits vairāk pievērsās cilvēkiem, izdomāja pats, kā sniegt vajadzīgo palīdzību. Papiņš cīnījās pret antibiotikām, mēģināja cilvēkus pārskaņot, audzināt. Tēvs bija zinīgs aptiekārs, neļāva cilvēkiem darīt pāri veselībai. Aicināja pirkt zāles tikai tik daudz, cik nepieciešams, neaizrauties ar antibiotikām.

Vestienā savulaik bija tā: ar vilcienu preci atveda līdz Ērgļiem un reizi mēnesī nogādāja aptiekā. Tagad firmu mašīnas joņo kā odiņi un kurjeri uz jebkuru aptieku aizved vajadzīgo pat vairākas reizes dienā. Preču klāsts aptiekās milzīgs, bet aprunāšanās ar cilvēkiem nereti izpaliek — nav vaļas.

Ērgļu aptiekā šobrīd aiz letes tikpat kā neesmu, vairāk darbojos pie datora ar papīriem un pakrāmēju plauktus. Tas atbilst manām pašreizējām spēka rezervēm. Aiz letes darbojas kolēģes, ļoti zinošas, bet nav laika ar katru izrunāties, jo — rinda... Gandrīz vai neticami, bet kādreiz Ērgļu aptiekā strādāja deviņpadsmit cilvēki. Preci veda reizi mēnesī, tāpēc viss bija jāiepērk ar rezervi. Tagad visu var pasūtīt un laikus saņemt.

Šodien lielākās pārmaiņas saistītas ar mūsdienu tehnoloģijām. E–receptes ieviešanu vērtēju pozitīvi, ar e–receptēm strādāt ir ļoti ērti, tikai viss ļoti precīzi jāieraksta.

Jocīgi šķiet, ka ar 1. aprīli jāizsniedz lētākais medikaments: ārsts, izrakstot pacientam medikamentus no kompensējamo zāļu saraksta, receptē norāda aktīvo vielu, nevis zīmolu. Aptiekā mums jāizsniedz zemākās cenas medikaments. Manā skatījumā lētākais pamazām kļūst par viena cilvēka vai kompānijas monopolu. Aptiekām tas par labu nenāk, turklāt iepriekš ir sapirktas dārgākas zāles, kas iesēžas, veidojas nevajadzīgs uzkrājums.

Ērgļu aptieka dažādos laikos

Beidzamajos gadu desmitos aptiekās bijušas dažādas pārmaiņas. Kopš 2018. gada janvāra Ērgļu aptieku pati vairs nevadāt. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu?

Laiki nudien bijuši dažādi. Aptiekas darbojušās gan valsts paspārnē, gan pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas — kā neatkarīgas privātstruktūras. Ērgļos nu jau apmēram piecus gadus esam BENU aptieku tīklā.

Atceroties aptiekas privatizāciju, varu teikt, ka negāja viegli. Bijām Daugavpils nodaļa, tolaik aptieku privatizēt drīkstēja tikai pašvaldība. Kādu brīdi uzņēmums bija vietējās pašvaldības īpašums, pēc tam aptieku privatizēju es. Gāja gadi, sadarbojos ar dažādiem aptieku tīkliem un izlēmu palikt ģimenē — BENU aptieku tīklā. Šis aptieku tīkls ir ar vācu precizitāti, viss līdz sīkumam pārdomāts. Mācības darbiniekiem, semināri — tas šķita simpātiski, droši, perspektīvi.

Aptieka Ērgļos joprojām atrodas ēkā, kas savulaik celta tieši aptiekas vajadzībām. Pašlaik aptiekā esam divas farmaceites un divas farmaceita asistentes. Par aptiekas vadītāju uz Ērgļiem atmānīju savas bijušās kolēģes meitu Baibu Miku. Vadītājam ir liela atbildība, prasības augstas, un galu galā — ir taču jābūt paaudžu maiņai.

Ne slavas, bet gandarījuma dēļ

Jums ir daudz novērtējumu: “Gada farmaceits”, “Gada aptieka”. Ko jums nozīmē šie apbalvojumi? Ko pati uzskatāt par savām profesionālajām virsotnēm?

Ne jau slavas dēļ esmu strādājusi. Darīju, kā darīju. Savā darbā esmu gājusi bez rutīnas, man vienmēr vajadzējis nedaudz ko mainīt, lai būtu ērtāk, vieglāk, lai visiem būtu labāk.

Kas darbā sniedz lielāko gandarījumu?

Priecājos par kolēģēm, kas, apkalpojot klientus, ir tik laipnas un ieturētas. Bet citādi jau arī nevar — aptiekā vajag censties cilvēkus uzmundrināt, jo uz aptieku pēc zālēm neviens nenāk sava prieka pēc. Lielākā daļa ierodas ar kādu sāpi, bēdu stāstu. Ir jābūt diezgan lielai mākai un diplomātijai, lai cilvēku nomierinātu vai, izsniedzot zāles, vienkārši pateiktu labu vārdu. Strādājot aptiekā, gandarījumu dod arī tas, ka vari cilvēkam palīdzēt. Tādu brīžu, kad cilvēki pasaka “paldies!”, nav pārāk daudz, bet, kad, satiekot uz ielas, kāds atzīst, ka iegādātās zāles un padomi līdzējuši atgūt veselību, ir liels prieks. Tad ir tāda labi padarīta darba izjūta.

Foto: Agris Veckalniņš

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada februāra numurā