DACE ŽENTIŅA, pulmonoloģe: Ar pandēmijas rūdījumu
Vai vasara pulmonologiem ir klusāks laiks?
Jā, pacientu rindas vasarā ir retākas nekā ziemā. Tas skaidrojams gan ar to, ka baktērijas un vīrusi šajā gadalaikā nav tik agresīvi pret cilvēkiem, gan arī ar to, ka vasarā vieni ir atvaļinājumā, citi nodevušies dārza darbiem.
Pēdējos divus gadus ziemā mums bija ļoti daudz pacientu, bet arī tagad par viņu trūkumu nevaram sūdzēties. Ja iepriekš dominēja ar kovida infekcijām sirgstošie, tad patlaban stacionārā ir atgriezušies pacienti ar akūtām un hroniskām plaušu slimībām.
Esat iemācījusies atvaļinājumā nebūt darbā?
Cenšos nodalīt atvaļinājumu no darba. Lielākoties tas man izdodas, it sevišķi, ja neviens man nezvana no darba un nevaicā padomu vai nelūdz atrisināt kādu problēmu. Ja piezvana, atbildu, kaut esmu atvaļinājumā.
Kā saglabājat mieru un vēsu prātu sarežģītās situācijās?
Kāpēc jūs domājat, ka es saglabāju mieru un vēsu prātu? (Smejas.) Tas man vienmēr neizdodas, galīgi ne, it sevišķi, ja situācija ir patiesi sarežģīta, notiek kas satraucošs. Tādos brīžos es vairs neesmu mierīga, ar vēsu prātu, taču cenšos savaldīties vismaz pārējo kolēģu klātbūtnē. Nenoliegšu, dažkārt gadās pateikt kādu skarbāku vārdu, var notikt pretēju viedokļu apmaiņa, bet tas nav nekas nosodāms — jo vairāk viedokļu, jo ātrāk var nonākt līdz patiesībai.
Man palīdz tas, ka apkārt ir kolēģi, ar kuriem varu situāciju apspriest, izrunāt visus “par” un “pret”. Kad tas izdarīts, notikušais vairs nešķiet tik liela problēma. Varam strādāt tālāk, nesaglabājot aizvainojumu.
Šī spēja īpaši svarīga tiem, kas strādā pastiprināta stresa apstākļos.
Kāds ir jūsu zelta likums, ko ievērojat sarunās, darbā ar cilvēkiem?
Jābūt cieņai citam pret citu. Tiesa, to ir viegli pateikt, bet ikdienas saskarsmē nemaz nav tik viegli ievērot. Turklāt jāievēro pieklājība un jābūt ieinteresētam tajā, ko otrs saka — viņa problēmās vai izteiktajos priekšlikumos. Ja to ņem vērā, savstarpējā komunikācija izdodas.
Vai par Covid–19 nu jau zinām pietiekami daudz vai tomēr tas rudenī, ziemā var vēl pārsteigt?
Domāju, ka var vēl pārsteigt, kaut gan visi ceram, ka tā nenotiks. Pieļauju, ka šodien neviens neņemsies simtprocentīgi prognozēt, kas būs rudenī un ziemā.
Par Covid–19 zinām diezgan daudz, bet ir arī daudz nezināmā. Šī slimība mūsu vidū ir mazliet ilgāk nekā divus gadus, un tik īsā laika nogrieznī uzzināt par slimību pilnīgi visu ir praktiski neiespējami. Ja kovids nepazudīs, mēs par to vēl daudz ko noskaidrosim, arī to, par ko tagad lauzām galvu, kāpēc notiek tā vai citādi.
Kādi vēl bez kovida ir jūsu vadītā centra izaicinājumi?
Viens no mūsu centra lielākajiem izaicinājumiem ir strādāt komandā, kurā ir ne vien internisti, bet arī ķirurgi. Jāmāk darīt katram savu darbu un vienlaikus jāsastrādājas, lai apvienotu spēkus pacientu labā.
Latvijā šāds sadarbības modelis, kad vienā struktūrvienībā plecu pie pleca strādā internās medicīnas speciālisti un ķirurgi, nav nemaz tik bieži, jo ķirurģija un internā medicīna ir kā divas planētas, kuru iemītnieki ļoti attālināti nojauš, ko dara uz otras planētas.
Tāpēc savstarpējā komunikācija bieži vien ir tāda... nu, kā jau citplanētiešiem.
Vai viegli piekritāt būt par centra vadītāju? Tas tomēr nozīmē mazāk klīniskā darba un vairāk birokrātiskā, administratīvā.
Nebija viegli, jo nebiju īsti pārliecināta par saviem spēkiem, par to, vai spēšu īstenot nospraustos mērķus. Vēl kādu laiku pēc tam, kad jau biju parakstījusi darba līgumu, šeit jutos kā ar vienu kāju ienākusi. Bet pakāpeniski, jūtot vairāku kolēģu atbalstu, šī izjūta pazuda. Arī slimnīcas administrācija bija ļoti atbalstoša. Lietas virzījās uz priekšu, varēju īstenot savas ieceres par nodaļas struktūru un darba modeli. Tas, protams, mani ļoti motivēja.
Bet kas attiecas uz administratīvo darbu — jā, tas dažādu līmeņu vadītājiem medicīnā nereti ir milzīga problēma. Žēl noskatīties, ka, ieceļot par vadītājiem izcilus nozares speciālistus, viņu talants nevar realizēties, tas tiek tērēts, veicot administratīvo darbu. Patiesībā lielu administratīvā darba daļu var paveikt cilvēks ar vidusskolas izglītību, katrā ziņā tam nav nepieciešama augstākā medicīniskā izglītība. Man jau ilgāk nekā gadu ir palīdze, ko es ārkārtīgi novērtēju. Nespēju iedomāties, kā bez viņas palīdzības būtu tikusi galā ar pienākumiem, jo kovida laikā bija jākārto ļoti daudz tīri birokrātisku lietu.
Kas ir jūsu sirdslieta pulmonoloģijā? Jūsējais lauciņš?
Šobrīd grūti pateikt, kas ir mans lauciņš. Kādreiz tās bija pleiras slimības, par ko rakstīju arī doktora darbu. Bet tagad, esot centra vadītājas postenī, nevaru atļauties simpatizēt vienai vai otrai slimībai vai slimību grupai. Man ir jāaktualizē visas slimības, kas pneimonologiem jāārstē.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada jūlija numurā