Dzīve ir jāsvin! Dr. DACE MATULE, ginekoloģe

“Es nedzeru ūdeni — dzeru tikai tēju vai kafiju,” viņa smejot atbild, kad uz intervijas beigām apjautājos, vai pēc tik gara stāstījuma neprasās kāda glāze ūdens. Ar līdzīgu vieglumu un humora dzirksti, kas ir viens no ārstes dzīves vadmotīviem, aizrit šī jubilejas numura saruna, kurā ir gan dziļas klusuma pauzes, gan skaļi emocionāli izsaucieni, bet kopējais sarunas sižets ir spilgts un sulīgs, līdzīgi kā Dr. Daces Matules attieksme pret dzīvi.

Šeit un tagad

Dakter, kā domājat, kāds būs 2026. gads — ko sagaidāt, ko esat tam paprasījusi?

Šis gads būs burvīgs, jo man būs mazmeitiņa! Tas ir tik brīnišķīgi, ka mūsu dzīves ceļā tiek doti mazbērni. Katrs bērns ir svētība, sirdssāpes, uztraukumi, bet, kad viņš paver durvis, lai ienāktu jūsu ģimenē, ir neizsakāma pateicība — dzimta turpinās.

Ir fantastiski, ka mazbērni nāk laikā, kad vecvecāki vēl var palīdzēt un kad vecākiem, kuriem ir mazi bērni, nav vēl jārūpējas par saviem vecākiem. Tas, ka varam būt noderīgi, dod pasaules kārtības un pēctecības sajūtu.

Cik tālā perspektīvā jums patīk saredzēt savus mērķus? 

Tas ir labs jautājums cilvēkam, kuram tuvojas cienījams pensijas vecums (smejas). Mērķi ir vairāki. Pirmkārt, turpināt strādāt, jo mans darbs kā ārstam ir lielisks, bet vēlos darīt to, nepārforsējot ar laiku. Tad — ceļo­jumi, ko ģimenē plānojam pat gadu uz priekšu. Vēl viens mērķis ir satikties ar draugiem un vienkārši priecāties par dzīvi.

Lielie mērķi ir 40 gados, piemēram, karjera, aizstāvēt disertāciju, bet pienāk laiks, kad vienkārši priecājies būt kopā ar saviem tuvajiem, ar draugiem. Svarīgi saglabāt draudzību, lai nav tā, ka tikai reizi trīs gados piezvani un pajautā, kā iet. Vēl viens no mērķiem ir rīkot svētkus, jo dzīvi, lai vai kāda tā ir, jāsvin!

Kas ir jūsu enkurs ikdienas skrējienā, kā dzīvot “šeit un tagad”?

Man ļoti svarīgs ir ikdienas rituāls. Atskaites punkts ir ne tikai mazdēls, bet arī mans suns. Sunim nepieciešami obligāti pasākumi, un tas ir iemesls, kamdēļ ej laukā jebkuros laika apstākļos. Ar dzīvnieku ir arī aktīvi jākomunicē. Suns ir nolicis eksāmenu kanisterapijā un nāk ar mani uz darbu. Daudzi saimnieki, staidzinot suni, iet ar mobilajā telefonā ieurbtu skatienu, bet suns taču ir tik gudra dzīvība, ar lielu paļaušanos uz tevi! Mobilais telefons nekad neskatīsies uz tevi ar tādām uzticības pilnām acīm, kā to dara tavs suns. Manuprāt, suns ir pelnījis, lai stundu no rīta un stundu vakarā velti viņam nedalītu uzmanību. 

Un kas ir bura, kas velk uz priekšu? 

Mana bura ir: piepūt vaigus un aiziet — darīt to, ko proti! Lielas laimes jau nav, ir tikai tie mirkļi, kad varu dalīties ar savām zināšanām un pozitīvo skatījumu par dažādiem dzīves brīžiem ar pacientiem, kolēģiem, draugiem, nečīkstot par sīkumiem.

Spēt uzklausīt un redzēt, ka otram kļūst labāk. Varbūt tā ir tā bura, jo mēs pārtiekam viens no otra. 

Ginekologs redz sievietes dzīvi kopumā

“Ginekologs raugās uz sievietes dzīvi kopumā, viņš ir kas vairāk par ārstu” — tā jūs teicāt kādā senākā intervijā. Ko jūs redzat ikdienā, kādas ir mūsu sievietes — vai stipras?

Tas ir klasisks jautājums, ko uzdod ginekologam. Piemēram, šodien manas pacientes bija vecumā no 18 līdz 74 gadiem, un katrai ir sava problēma. Mana ikdiena ir sievietes, kuras rūpējas par sevi, izmanto skrīningu uzaicinājuma vēstules, vēlas sadzirdēt ginekologu, tādēļ kādreiz man ir mazliet kreņķīgi, ka nav pietiekami laika, lai varētu izrunāt visas tās sajūtas, kas nomāc sievieti.

Šobrīd topā ir pretnovecošanās virziens, un tas, manuprāt, ir nedaudz pārspīlēti. Jo ir jāsaprot, ka sieviete katrā dzīves etapā izdzīvo savu hormonālo attīstību, katrā dzīves posmā ir savas prioritātes — vienā brīdī sākas menstruācijas; nākamais posms — jādomā par kontracepciju, tad par grūtniecības plānošanu, tad — “es nevēlos novecot” posms. Katrā no šiem brīžiem ārstam ar pacienti ir ļoti garas sarunas, lai saprastu, kas ir būtiskākais, nepalaižot garām veselības problēmas, kas skar ne tikai ginekoloģiju, bet var attiekties arī uz sievietes svaru, asinsspiedienu, asinsvadiem, locītavām, autoimūnām saslimšanām, ģimenes anamnēzi. Ja sarunai dotas tikai divdesmit minūtes, lai cik tas skumji nebūtu, mēs noteikti kaut kādu etapu izlaidīsim. Savukārt, ja runāsim divreiz divdesmit minūtes, tad aiz durvīm jau gaidīs nākamā paciente. 

Man gribētos, lai risinām ne tikai medikamentozo jautājumu, bet sievietes problēmu dzīvesveida, uztura, miega higiēnas kon­tekstā. Nebūs vienas skaistas zaļas tabletes, kas atrisinās visas problēmas, sākot no smadzeņu miglas un beidzot ar zemu libido. Ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē sievietes hormonālās izmaiņas, tāpēc tik svarīgas šīs sarunas, lai varētu izvēlēties pareizo taktiku terapijai.

Vai jūtat mediju diktēto spiedienu uz sievietēm: tu nedrīksti novecot?

Tas ir vairāk raksturīgs 40+ vecumā, kad vēl gribas visu pagūt, izskatīties, it kā tev būtu 28 un būt ierindā. Kas mūs dzen uz priekšu?

Tie ir hormoni! Kamēr vien mūsu olnīcas līdz pēdējam producē estrogēnus, mūsu funkcijas ir — būt, pierādīt, paspēt. Saprotams, ka jebkurā vecumā tu esi sieviete un tavu būtību nenosaka vecums.

Šodien man bija kolosāla 72 gadus jauna paciente, kurai bērni ir uzdāvinājuši apdrošināšanu. Viņa šuj, cep tortes, vasarā darbojas dārzā, safrizēta, uzkrāsotām lūpām, ar 12 mazbērniem. Šādas pacientes iedvesmo strādāt.

Ir divi jēdzieni — kļūt vecākam vai novecot. Novecot var arī emocionāli, ja ir lielas bēdas, traumas vai hronisks stress. Tāpēc ir ļoti svarīgi palīdzēt pacientei saprast, ka varbūt viņai šajā brīdī nevajag ne ginekologu, ne anti-eidžingu, bet gan psihologa palīdzību.

Kas ir pirmais, ko vispār pamanāt citos cilvēkos?

Pirmās ir smaržas. Smaržu psiholoģija noteikti arī kaut ko var pateikt par cilvēku: vai izvēlies agresīvu aromātu vai arī vēlies būt iekļauta savā kokonā. 

Vai savā darbā esat kādreiz jutusies bezspēcīga?

Manuprāt, šādas situācijas ir piedzīvojis katrs mediķis — kad nostājies pretī diagnozei. Ginekoloģija un dzemdnie­cība ir cerību pilna profesija. Bet bezspēcība rodas tad, kad zaudējam — zaudē bērnu vai, Dievs pasarg, zaudē māti, vai zaudē sievieti, jo ir par vēlu. Tās ir situācijas, kad katram mediķim gribas sev uzdot jautājumu: varbūt man vajadzēja strādāt kādā citā jomā, kas nav saistīta ar tik ļoti būtiskiem cilvēku dzīves brīžiem. Bezspēcības sajūta ir tad, ja atnāk sieviete ar ļoti lielām problēmām — viņai nevar būt bērni anatomisku iemeslu dēļ. 

Protat, izdodas un vai ārstam vajag emocionāli distancēties no savām pacientēm?

Ambulatorajā medicīnā nav tik dramatisku brīžu. Protams, ir epizodes, kas ir jāizdzīvo līdzi, bet ambulatorā gineko­loģija ir vairāk par profilaksi. Mums ir dota brīnišķīga iespēja — veikt bezmaksas dzemdes kakla vēža skrīningu. Tā ir analīze, kas ļauj palīdzēt, pirms vēl ir notikušas ļaundabīgas izmaiņas, mums ir superierocis, kas glābj sievietes reproduktīvo veselību, arī dzīvību.

Kā sievietes sadzīvo ar savu vecumu, bioloģisko pulksteni — ko saka ginekologa redzējums? Sievietes jaunībā skrien savu karjeras skrējienu, vēlu dzemdē, bet pirmsmenopauzē kāda vēl grib bērniņu… 

Tas ir stāsts par karjeru, par izpratni, arī par spēju nolikt malā savu ego. Es domāju, ka šis jautājums vairāk jāuzdod psihologiem un sociologiem. Daudzām sievietēm 30+ gados nav attiecību, un, kā es saku, labākie zēni ir sagūstīti jau bērnudārzā. Šķiet, ka tas ir arī sabiedrības standartu jautājums — kam tev ir jābūt tavos 28 vai 35 gados un, ja tev tā nav, tad dzīve nav pilnvērtīga. Mēs esam tik dažādi, klāt nāk dramatiskā ģeopolitiskā situācija, un tad sievietei liekas, ka tādā situācijā varbūt ir labāk būt vienai. Vēl mūsdienu sabiedrībā daudz runājam ne tikai par fizisko, bet arī emocionālo vardarbību, kas atklājas ilglaicīgākās attiecībās. Kādēļ mēs tādi esam? Varbūt tas ir bijis vienmēr un mēs tagad tikai vairāk un atklātāk par to runājam?

Sievietei trīsdesmit gados mūsdienās ir iespēja noskaidrot savu olnīcu potenciālu, un, pat ja konkrētajā brīdī neesi gatava bērnam, ir iespēja veikt olšūnu iesaldēšanu. Tas nav lēti, bet tas ir tāpat kā ar uzkrājošo dzīvības apdrošinā­šanu — tu noliec savas olšūnas bankā, un tā ir tava apdrošināšana, kas var iedot lielāku sirdsmieru un vēsāku prātu skatīties nākotnē. 

Kas ir jūsu recepte, lai justos labi, sievišķīgi, skaisti?

Receptē es iekļautu nesteidzīgu mirkļu burvību, būšanu pašam ar sevi vai ar savu tuvāko cilvēku. Vēl — fiziskā aktivitāte, sajust savu ķermeni 60+ gados, saglabājot muskulatūru, arī sajust to, kad ejam, elpojam, smejamies.

Būtiski ir atrast smieklīgo un smieties, jo smiešanās mums iedod pozitīvo attieksmi. Mēģināt sasmīdināt citus. Izvairīties no nūģīgiem cilvēkiem.

Sevi palutināt — spa, interesanta grāmata, laba teātra vai operas izrāde, kaut kas garšīgs, baudīts labā kompānijā. Ielikt kādas spožas zvaigznītes nākotnes ceļojumiem. Ļoti svarīgi domāt par labdarību — katram no mums jābūt dvēseles stūrītim, kur ir absolūta nepieciešamība nodarboties ar labdarību.

Domās un sapņos es atgriežos pie sarunām ar mammu, kas bija ārkārtīgi gudrs un inteliģents cilvēks. Mammai vienmēr bija kāds izteiciens, un viens no mīļākajiem bija: “Sargā pats sevi, tad Dievs tevi sargās.” To man gribas arī dot tālāk: izmantojiet skrīninga iespējas, un tad arī Dievs jūs sargās! Svarīga ir nevis pasīva eksistēšana, bet sajūtu pilns mirklis, kas dod mieru un enerģiju dzīvot tālāk.