PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kā atvērt privātu klīniku krīzes laikā? Piecu dakteru klīnika – kā veiksmīgas laulības

D. Ričika
Kā atvērt privātu klīniku krīzes laikā? Piecu dakteru klīnika – kā veiksmīgas laulības
Piecām ginekoloģēm - Sarmītei Lejniecei, Ilzei Lieljurei, Sandrai Tamanei, Santai Lauskai un Ilzei Vībergai - pieder mazliet vairāk nekā 500 kvadrātmetru liela prakses māja - divstāvu ēka tiešā Rīgas centra tuvumā. Glīti izremontēta. Īpašumu par relatīvi lielu summu iegādājušās 2005. gadā, būvējušās, kad celtnieki dzīvojuši uz "zaļā zara", saņēmušas arī neparedzētus finansiālus belzienus.

Pirmie pacienti klīnikā "Medeora" tika pieņemti tikai pēc četriem gadiem - 2009. gada nogalē.

Savai klīnikai ir “sava garša”, bet tā nav leiputrija – domā (no kreisās) prof. I. Vīberga, dr. S. Lejniece, dr. S. Lauska, dr. I. Lieljure (klāt nav dr. S. Tamane) Savai klīnikai ir “sava garša”, bet tā nav leiputrija – domā (no kreisās) prof. I. Vīberga, dr. S. Lejniece, dr. S. Lauska, dr. I. Lieljure (klāt nav dr. S. Tamane)
Savai klīnikai ir “sava garša”, bet tā nav leiputrija – domā (no kreisās) prof. I. Vīberga, dr. S. Lejniece, dr. S. Lauska, dr. I. Lieljure (klāt nav dr. S. Tamane)
Dakteres stāsta, ka atradušas optimālo sadarbības modeli, lai izbēgtu no strīdiem, kas koppraksēs visbiežāk rodas naudas dēļ. Un spītīgi turas pretī, ka sava klīnika nu gan nav nekāds bizness. Pat ne mazais. Medicīna vienkārši nevar būt bizness!

Biznesa principi

  • Koppraksē kopīga un uz pilnīgi vienādiem noteikumiem ir tikai saimnieciskā darbība. Par profesionālo darbību katrs atbild pats, katram par to arī sava grāmatvedība
  • Biznesa partneres - kolēģes, ne draudzenes
  • Godīgums un tieša valoda savstarpējās attiecībās
  • Lielākā vērtība - pacienti. Pirms klīnikas atvēršanas jau noformējies savs pacientu loks

Kā nonācāt līdz domai par savu klīniku?

S. Lauska: Katrai no mums izšķiršanās bija nedaudz citāda. Neesam sirdsdraudzenes, tikai kolēģes. Un, manuprāt, tas ir liels pluss. Esam pietiekami inteliģentas, lai uztvertu otru cilvēku, kāds viņš ir, un cienītu kaut vai tikai par to, ka viņš nāk līdz ar tevi. Dažas no mums agrāk bija kopā strādājušas, taču cita citu uzrunājām... nevarētu teikt, būdamas svešinieces, bet neesot ciešā draudzībā.

I. Lieljure: Patiesībā svešinieces. Zināju, ka ir tāda Lauska, bet neko vairāk.

S. Lauska: Kopā vienā kompānijā nebijām ballējušās. (Smejas.) Tas bija zināms risks. Mums ir arī atbirums - sākām vairākas. Esam arī apdedzinājušās un liesmiņu dabūjam just vēl šodien.

Jūs neatrunāja, neteica: trakā Santa, ko tu dari? Vadījāt Ginekoloģijas nodaļu "Veselības centrā 4"...

S. Lauska: Teica jau, teica. Kā tev trūka?! Tiešām - kā man trūka? Nekā! Bet cilvēks ir tāds interesants, vienmēr grib kaut ko savu. Un savs... nu, tas ir savs!

Citādi garšo?

S. Lauska: Tieši tā. Atnākot tagad uz praksi, kad viss ir izremontēts, iztīrīts, es patiešām jūtu to kā savu. Izjūtas ir līdzīgas kā jauniem cilvēkiem, kas veido savu ligzdu un sāk no vienkāršas dakšiņas, ko nopirkuši atlaidēs. Un rūpe par savu ir liela!

I. Lieljure: Negribētu, lai izskan, ka privātpraksē ir leiputrija. Tas ir ārkārtīgi smags darbs. Kamēr tiec līdz rezultātam, visas domas nepārtraukti ir tikai ap un par praksi. Tas ir laiks, kas tiek atņemts ģimenei. Man jau to pašu teica: tu esi traka! Tie ir līdzekļi, kas tiktu novirzīti ģimenei, bet nu tiek atņemti par labu manam biznesam. Sākumā vīrs iebilda, tad klusēja un beigās atbalstīja. (Smejas.) Es tāpat kā kolēģes esmu ļoti, ļoti pateicīga ģimenei par atbalstu - morālu, materiālu.

S. Lauska: Redzat, profesore Ilze Vīberga nāk - gaismu gaitenī izslēdza. (Smejas.) Savā saimniecībā skaties, vai lieki nedeg elektrība, netiek tērēts ūdens.

Kā citas kolēģes izlēma pievienoties šai komandai?

I. Vīberga (pievienojas sarunai): Esmu akadēmisks cilvēks, un tā ir vienīgā vide, kas man dod iespēju profesionāli augt. Taču, šajā vidē strādājot ar sirdi un dvēseli, es nevaru uzturēt ģimeni. Privātprakse, apzinoties profesionālo varēšanu un vērtību, ir manas ģimenes labklājības pamats.

S. Lejniece: Tu salīdzini ar valsts medicīnu, ko tev samaksātu par ambulatoru darbu, - tas vispār nav salīdzināms! Strādājot pie saimnieka, jau ir mazliet labāka situācija, taču līdzi nāk dažādi noteikumi, kas laika gaitā mainās, un tu nekad nevari zināt, vai tie būs labvēlīgi tev vai saimniekam. Tu neesi saimnieks pār sevi.

Teicāt, ka māja pie jums "atnāca".

I. Lieljure: Mērķtiecīgi un ilgi meklējot.

S. Lauska: Man šķiet, tas ir liels pluss, ka māju nopirkām - zinām, cik šī ēka katru mēnesi izmaksā, varam prognozēt izdevumus. Zinām, ka pēc gada izīrētājs neteiks: mīļās dakteres, benzīns kļuvis dārgāks, nomas maksa būs lielāka.

I. Lieljure: Tur ir gan plusi, gan mīnusi.

S. Lauska: Mīnuss - tev jānes rūpe par visu: jumtu, apsardzi, ventilāciju, apkārtnes sakārtošanu... Līdz beidzamajam sīkumam. Un ārstiem ir tāda vaina domāšanā - ja reiz viņi ko dara, tad dara kārtīgi. Ja nedara, tad nedara vispār. Saskārāmies, ka cilvēkiem var būt arī citāda attieksme pret darbu. Mums bija iespēja sākt būvēties "treknajos" laikos. Tā, kā celtnieki mūs pazemoja - ar nekārtībām grāmatvedībā -, tā neviens pret mums nav izturējies. Būvniecību pabeidzām, kad jau bija iestājusies krīze - ar citiem celtniekiem, atbildīgiem par savu darbu. Krīze savā ziņā mūs stimulēja - neviens neprasīja, vai mums ir vai nav finanses, iesāktais bija jāpabeidz. Protams, bija pretimnākošas bankas, noderēja arī privātie sakari.

Kā jūs, piecas īpašnieces, savā starpā esat sadalījušas pienākumus? Izmantojat cita citas stiprās puses?

S. Lauska: Uz gadu no sava vidus izvēlam vienu, kam ir divas balsis. Šis cilvēks iegūst virsvadību, balsojumos ir galavārds. Pēc gada virsvadība tiek citai.

I. Vīberga: Tās ir nekur nefiksētas attiecības, esam tā vienojušās.

S. Lauska: Esam sev definējušas, ka mūsu attiecību pamatā ir godīgums. Sievišķīgi neparunājam cita citu, bet, acīs skatoties, sakām to, ko domājam. Tieši tāpat kā ģimenē. Jāpasaka tas, ar ko neesi konkrētajā brīdī apmierināts, lai sevī nekrātu negatīvās emocijas.

I. Vīberga: Bet viss iepriekš sacītais attiecas tikai uz saimniecisko, ne profesionālo darbību. Ja sanāk kopā vairāki kolēģi, modelis, kā viņi strādās, var būt atšķirīgs: kopīga var būt gan profesionālā, gan saimnieciskā darbība vai arī tikai saimnieciskā. Mūsu gadījumā kopīga ir tikai saimnieciskā darbība. Tajā visas esam uz vienādiem noteikumiem - ar vienādām tiesībām un pienākumiem.

S. Lauska: Par profesionāli paveikto mums katrai ir sava grāmatvedība. Savukārt pienākumi, kas saistās ar ēkas uzturēšanu, personālu, visām ir pilnīgi vienādi, neatkarīgi, vai es te strādāju piecreiz nedēļā, atbraucu arī sestdienā vai tikai reizi nedēļā.

I. Vīberga: Kolēģiem, kas veido kopprakses, nesaskaņas visbiežāk rodas par...

S. Lauska: ...naudu.

I. Vīberga: Par profesionālās darbības rezultātā iegūtiem līdzekļiem - vienam šķiet, ka nopelnījis vairāk nekā otrs. Tāpēc, pirms vēl iegādājāmies īpašumu, atrunājām šādu modeli. Profesionāli katra atbildam tikai par sevi. Man nav nekādu tiesību pārmest kolēģei: kāpēc tu ārstē tieši tā? Un es nevaru veģetēt, pelnīt uz dakteres Lejnieces darba.

S. Lauska: Tas gan neizslēdz, ka reizi par reizei sanākam kopā un profesionāli pārrunājam kādas lietas.

Kura ir dārgākā un kura vērtīgākā pozīcija, atverot klīniku?

I. Vīberga: Sākumposmā, protams, dārgākās ir telpas, būvniecība.

S. Lauska: Tālāk jau tehnoloģijas. Vērtīgākā pozīcija - pacientu loks. Neviena no mums nebija tādā situācijā, ka sēžam ar vienu pacientu un gaidām, kad nāks otrs. Visas esam pusmūžā, visas atnācām ar savu klientūru. Pacients ir mūsu lielā vērtība. Tādā aspektā saprotu jaunos ārstus - viņiem atvērt savu praksi būtu daudz grūtāk. Taču mēs visas kaut kā sākām. Augstskolu beidzu 1989. gadā, sekoja internatūra, un tikai pirmos piecus darba dzīves gadus, strādājot Dobeles slimnīcā, man bija cietā alga. Pārējo darba mūžu man ir bijis stimuls panākt, lai Latvijas sieviete atnāk pie manis.

I. Vīberga: Latvija ir ļoti, ļoti maza valsts. Un pašreizējā situācijā mums nav institūciju medicīnas. Mums ir personāliju medicīna. Ja kādreiz, manas mammas vai vecmāmiņas laikā, tas tā labi skanēja - Stradiņa slimnīcā tev visu izdarīs vislabākajā veidā -, tagad tā lielākoties vairs nav. Institūciju medicīna saglabājusies tikai dažās vietās, varbūt Bērnu slimnīcā... Tagad nevis iestādes zīmols vai īpašnieks ir tas, kas piesaista slimnieku, bet konkrētais ārsts. Es kā ārsts apzinos savu vērtību un uzdodu sev jautājumu: kāpēc man visu dzīvi būtu jāstrādā uz "papu"? Protams, katram jaunajam ārstam ir jāpastrādā gan valsts medicīnā, gan kādu laiku uz "papu", taču tad pienāk brīdis, kad "papam" jābūt gatavam palaist ārstu. Un reizēm to ir grūti pieņemt.

S. Lejniece: Vienam otram ārstam, ejot prom no saimnieka, atvadas bijušas diezgan naidīgas. Taču - ar kādām tiesībām saimnieks var ar ārstu manipulēt, izteikt pārmetumus, ka ārsts grib strādāt pats sev?! Viņš taču ārstu nav nopircis!

I. Vīberga: Tā saucamie saimnieki jau arī nākuši no mūsu pašu vidus, pirms divdesmit gadiem viņi patrāpījušies īstajā vietā un laikā, pratuši izmantot situāciju. Šis laiks ir pagājis. Un viņiem jāiemācās šī jaunā situācija pieņemt ar godu.

 

Foto: Ligita Ieviņa

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada marta numurā.

Raksts žurnālā