Mēs nezinām to, ko nezinām. Divas profesijas: ārsts un operdziedātājs

Pirmajā cēlienā uzvarēja medicīna

“Man patīk teiciens, ka mēs nezinām to, ko nezinām. Tā manā dzīvē notiek,” stāstu sāk Dr. Kalnačs. “Kāds no malas pasaka: tev sanāk, tev tas jādara! Esmu no Rēzeknes rajona, mācījos Maltas 1. vidusskolā, un pirmais manas muzikālās dotības pamanīja mūzikas skolotājs Zigfrīds Miglinīks, uzrunāja un piedāvāja pastrādāt vairāk un individuāli. Man bija lielas acis — kāpēc es, kam to vajag?! Taču ļāvos, un jau skolas laikā bija kaut kādi lauri.” Viņš iestājās mūzikas skolā, spēlēja saksofonu — piecus gadus orķestrī. Mācības vidusskolā Dainim padevās labi, bet, kad bija jāpieņem lēmums, kādu profesiju izvēlēties, nosvērās par labu medicīnai. “Jā, par mūziku domāju, taču nolēmu, ka dzīvē jādara kaut kas jēdzīgs,” ar smaidu argumentē Dr. Kalnačs. “Nāku no ne visai turīgas ģimenes, un tas, ka varēšu pats par sevi pastāvēt, bija diezgan svarīgi. Medicīna likās droša un stabila izvēle. Toreiz nesapratu, ka, darot jebko diezgan nopietni un aizrautīgi, vari būt patstāvīgs. Medicīna iepatikās, mācoties konkursam “Pazīsti savu organismu” — mācījos par cilvēka anatomiju, fizioloģiju, un tas šķita ļoti saistoši!” 

Rehabilitācija ir stāsts par humānismu

Atbildot uz jautājumu, kāpēc kļuva par fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu, Dr. Kalnačs uzskaita specialitātes, kas kādu brīdi bijušas viņa uzmanības lokā. Pirmajos kursos pazibējusi doma par ķirurģiju, bet to atmetis ātri. Tad terapija — te liels nopelns pasniedzējai endokrinoloģei Dr. Ievai Ružai. “Vide un cilvēki apkārt lielā mērā ietekmē mūsu izvēles. Ilgstoši gāju volontēt pie dakteres Ružas, un viņa ir tā, kas manī ielika laba, cilvēcīga ārsta pamatus. Kā viņa attiecās, sarunājās ar pacientiem, kā notika terapijas process — tik profesionāli augstā līmenī! Bija daudz ko mācīties.” Pēc tam nāca neiroloģija (volontēja pie Dr. Mikus Dīrika), kas izskaidroja neiroloģijas pamatus. Visbeidzot sestajā kursā notika īstais klikšķis — fizikālā un rehabilitācijas medicīna. 

“Atcerējos lielisko klīniskās medicīniskās rehabilitācijas pasniedzēju Dr. Illu Mihejevu — viņas miers, pasniegšanas maniere, intelekts. Volontēju viņas pārraudzībā, strādāju kopā ar izcilu dakteri, tolaik pirmā gada rezidenti Annu Trušinu (tagad Petrovsku), kas nu ir Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Rīgas 1. slimnīcā, kopā arī uztaisījām zinātnisko darbu.

Iepatikās rehabilitācija pati par sevi — “svaiga” nozare, perspektīva, tehnoloģijām bagāta, nav steigas, ilgtermiņa domāšana, dažādas terapijas opcijas, jākalkulē sekas, un seku prognozēšana manām smadzenēm liekas ļoti interesanta.

Turklāt, ja, piemēram, neiroloģijā ir sindromi, ar kuru diagnosticēšanu arī gandrīz beidzas iespējas palīdzēt, tad ar rehabilitāciju tomēr varam vēl pacienta problēmu parisināt.”

Ar ko rehabilitologs atšķiras no citu specialitāšu ārstiem? “Fizikālās un rehabilitācijas ārsts fokusējas ne tikai uz pacienta slimībām un to terapiju, bet arī uz pacienta psihosociālo pasauli un apkārtējo vidi. Ir viena īstā pasaule/realitāte un tad vēl mūsu katra mazā pasaulīte, kas tiek iedragāta pamatīgi, īpaši pēc politraumas, plaša insulta. Tāpēc kā pirmo liktu cilvēcību — pacientā jāredz cilvēks ar viņa pasauli. Tad labi nāk talkā spēja “paredzēt nākotni” jeb izprast slimību kopu, to smagumu, attīstību, iejaukšanās iespēju. Protams, arī spēja apzināties ierobežotos resursus un atteikt daudzām pacienta iegribām, spēja empātiski būt klāt pacienta sēru ciklā un pacietība, kā arī spēja to visu nokomunicēt pašam pacientam un viņa piederīgajiem cauri ilgajam rehabilitācijas procesam. Un vēl jāpiemin klišejiskais — spēja darboties komandā, jo darbs pārsvarā ir foršā funkcionālo speciālistu kompānijā.”

Otrais cēliens — studijas Mūzikas akadēmijā

Tomēr mūzika nepameta topošā ārsta prātu arī pēc pievēršanās medicīnai: “Līdzko sāku studēt, iestājos RSU korī “Rīga”. Gribējās mūziku turēt savā tuvumā. Ļoti žēl, ka saksofonu nenopirku, prasmes nu pazaudētas. Gan jau varētu atjaunot, tikai būtu ilgāk jāpatrenējas.”

Un atkal — “mēs nezinām to, ko nezinām”! Dr. Kalnaču uzrunāja RSU kora vokālais pedagogs, Latvijas Kultūras akadēmijas asoc. prof. Roberts Hansons: pamēģini pastrādāt vairāk, tur kaut kas ir! “Es nešauboties teicu “jā”. Tā divas trīs reizes nedēļā strādāju pa kādai stundai pie sava vokāla, C kursa ietvaros Kultūras akadēmijā. Lēnām viss attīstījās, brieda, parādījās pirmie koncertiņi. Un, līdzko pabeidzu rezidentūru fizikālās un rehabilitācijas medicīnā, iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā. Līmenis bija uztrenēts, biju gatavs “pacelt” šīs studijas.”

Viņš gan atzīst, ka mazliet sabijies, kā visu varēs apvienot. “Gāju uz minimumu — pusslodze Gaiļezerā, sestdienās braucu uz Siguldu pieņemt pacientus. Pirmajā gadā Mūzikas akadēmijā vajadzēja krietni pasvīst, jo mūzikas valoda profesionāļiem ir komplicēta, pilna ar svešiem jēdzieniem. Bet tad atnāca kovids, mācību process notika attālināti, atkal varēju palielināt slodzi ārsta darbā. Tas noteikti atviegloja darba un mācību savienošanu. Un vēl to atviegloja brīnišķīgi rehabilitācijas klīnikas kolēģi, kas ļoti mani atbalsta. Protams, jāpateicas dakterei Illai Mihejevai, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītājai, par elastīgo darba organizēšanas iespēju — ja vari darba apjomu izdarīt kvalitatīvi un vēl pagūt ko citu, tad kāpēc ne?!” 

Strādā un dziedi

Intervija notiek vasaras vidū, kad dakterim Kalnačam ir diezgan spraigs posms dzīvē. Nule nokārtojis iestājeksāmenus maģistrantūrā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un viņu nopietni sākusi uzrunāt Latvijas Nacionālā opera. “Šī vasara ir liels pārdomu laiks, kam un cik daudz veltīt laiku,” stāsta dakteris, kura ikdiena pašlaik rit starp ambulatorajām konsultācijām divās klīnikās — RAKUS Biķernieku dienas stacionārā un Rīgas 1. slimnīcā. “Pašlaik savu dzīves punktu varu raksturot pavisam īsi: strādā un dziedi. (Smejas.) Nekam citam laika neatliek.” 

Par dziedāšanu tas, protams, joks. Arī dziedāšana, izrādās, ir darbs: tikai no malas izskatās viegli — uzkāp uz skatuves un dziedi, patiesībā lomas sagatavošana un izpilde prasa tik pamatīgus resursus — motorisko, emocionālo kontroli, kognitīvo procesu asumu, fizisko izturību —, ka pēc kārtīgas izrādes vai koncerta tiešām jūti, ka būtu strādājis.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada septembra numurā