Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Diskusijas par ticības un veselības mijiedarbību nav jaunas, taču pēdējos gados tās ieguvušas jaunu nozīmi gan akadēmiskajā, gan klīniskajā vidē. Mūsdienās garīgums medicīnā tiek aplūkots kā pacienta spēja saglabāt jēgas izjūtu, cerību un iekšējo līdzsvaru slimības laikā [1; 2], kas būtiski ietekmē ārstniecības procesu, sadarbību ar personālu un veselības iznākumus.
Darbs ar smagi slimiem pacientiem ārstiem bieži rada emocionālu pārslodzi un morālu distresu. Šādos apstākļos garīgās aprūpes speciālists — kapelāns — var būt nozīmīgs atbalsts, kas palīdz gan komandai, gan pacientam. [3] Pasaules Veselības organizācija cilvēkcentrētas aprūpes ietvaros uzsver arī garīguma nozīmi kā daļu no holistiskas veselības izpratnes. [4]
Latvijā garīgā aprūpe vēl ir attīstības stadijā — tikai nelielā daļā ārstniecības iestāžu kapelāns ir klīniskās komandas loceklis [5]; pārsvarā tā tiek nodrošināta fragmentāri, ārpus vienota institucionāla ietvara.
Garīguma vieta mūsdienu veselības aprūpē
Vēsturiski medicīnas dominējošais paradigmas modelis bijis biomedicīniskais, kas slimību skaidroja, balstoties uz fizioloģiskiem mehānismiem un patoģenēzi. Šo skatījumu 1977. gadā izaicināja Džordžs Engels, ieviešot biopsihosociālo modeli, kas definēja veselību kā bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru dinamiski mijiedarbīgu rezultātu. [6] Vēlāk šī pieeja tika papildināta ar ceturto — garīguma — dimensiju, kas iekļauta biopsihosociāli–garīgajā veselības modelī. [7] Šajā paplašinātajā modelī garīgums tiek definēts kā indivīda spēja saglabāt jēgas izjūtu, cerību, attiecības ar citiem un saikni ar transcendentu realitāti, īpaši situācijās, kas saistītas ar ciešanām, hronisku slimību vai termināliem stāvokļiem. Šis skatījums apvieno eksistenciālās psiholoģijas, cilvēktiesību un bioētikas perspektīvas, nostiprinot garīguma vietu mūsdienu cilvēkcentrētajā veselības aprūpē.
Pētījumi 21. gadsimtā apliecina, ka garīguma dimensija ietekmē ne tikai pacienta emocionālo stāvokli, bet arī terapijas ievērošanu un ārstniecības rezultātus. Puchalski un kolēģi [2] uzsver, ka garīgums nav reducējams uz konfesionālu reliģiju, bet ir neatņemama personas identitātes un dzīves kvalitātes sastāvdaļa, kas ietekmē slimības pieredzi un līdzestību terapijai.
Arvien vairāk pētījumu norāda, ka pacientiem ar augstāku garīgās labbūtības līmeni ir mazāks depresijas risks, stabilāka motivācija un labāki veselības iznākumi ilgtermiņā. [8; 9]
Vienlaikus klīniskajā praksē arvien biežāk sastopams garīgais distress jeb eksistenciālās ciešanas, kas izpaužas kā jēgas zudums, bezcerība, vainas izjūta vai sociālās izolācijas pieredze. Šādi stāvokļi būtiski ietekmē gan pacienta psihoemocionālo līdzsvaru, gan līdzestību un ārstniecības efektivitāti. [10] Tāpēc starptautiskajā praksē tiek izmantoti validēti novērtēšanas instrumenti — piemēram, FICA, HOPE un SDAT, kas palīdz sistemātiski identificēt pacienta garīgās vajadzības. FICA un HOPE fokusējas uz ticību, garīgo kopienu un vērtībām, savukārt SDAT — uz garīgā distresa pazīmēm, īpaši terminālu stāvokļu kontekstā. [3]
Neirobioloģiskā perspektīva
Garīguma ietekmi uz cilvēka veselību apstiprina ne tikai klīniskie novērojumi un pacientu atsauksmes, bet arī neirozinātniski pētījumi, kas analizē smadzeņu darbību garīgo prakšu laikā.
Newberg un Waldman [11] norāda, ka lūgšanu, meditāciju un citu garīgo prakšu laikā paaugstinās aktivitāte smadzeņu reģionos, kas saistīti ar līdzjūtību, empātiju, sociālo saikni un emociju regulāciju. Šo reģionu aktivizācija korelē ar parasimpātiskās nervu sistēmas līdzsvarošanos, samazinātu kortizola līmeni, zemāku asinsspiedienu un mazāku iekaisuma procesu aktivitāti organismā. Šādi pierādījumi liecina, ka garīgās prakses nav vien subjektīva pieredze, bet arī bioloģiski pamatots adaptācijas mehānisms. Tās var kalpot kā regulējošs resurss stresa situācijās, īpaši pacientiem ar hroniskām slimībām, terminālām diagnozēm vai emocionāli sarežģītiem ārstēšanās posmiem.
Papildus tam piederība reliģiskai vai garīgai kopienai pacientam nereti nodrošina nozīmīgu sociālo atbalstu. Reliģiskās kopienas var veicināt emocionālo noturību, mazināt vientulības izjūtu un sniegt strukturētu vidi, kurā tiek stiprināta jēgas izjūta un iekšējais līdzsvars, darbojoties kā resursu tīkls, kas papildina formālo veselības aprūpes sistēmu, īpaši ilgstošas aprūpes un paliatīvās medicīnas kontekstā. [12]
Šī neirobioloģiskā un sociālpsiholoģiskā perspektīva papildina biopsihosociāli–garīgo modeli, apliecinot, ka garīguma integrācija nav pretrunā ar pierādījumos balstītu medicīnu, bet tieši to paplašina un padziļina.
Ticība kā sadarbības resurss
Pacienta reliģiskie vai garīgie uzskati nereti tiek uztverti kā šķērslis ārstēšanai, taču pētījumi rāda, ka tie var kļūt par sadarbības platformu. Izteikums “es ticu Dievam, nevis zālēm” bieži nav terapijas noliegums, bet gan cerības un identitātes izpausme situācijās, kurās trūkst kontroles sajūtas.
Garīgā pārliecība var gan veicināt, gan kavēt līdzestību — tas atkarīgs no interpretācijas un pieejamā atbalsta. [1; 13] Kapelāns šajā kontekstā palīdz mediķiem izprast pacienta reliģisko valodu terapeitiskā nozīmē, nevis uztvert to kā atteikšanos no ārstēšanas. Turklāt pacienti, kuri ārstēšanās procesā integrē garīgās prakses, mēdz uzrādīt zemāku trauksmes līmeni, emocionālu stabilitāti un augstāku līdzestību. [8; 12] Tas apliecina, ka ticība var būt būtisks adaptācijas resurss, ja to izprot profesionālā kontekstā un integrē ar empātisku komunikāciju.
Latvijas klīniskā realitāte un kapelāna loma
Empīriskie novērojumi un interviju dati
Latvijas ārstniecības iestādēs garīgās aprūpes pakalpojumu ieviešana norit nevienmērīgi, un kapelāna funkcija bieži nav strukturēti integrēta veselības aprūpes sistēmā.
Autores 2025. gadā veiktajās intervijās ar ārstniecības iestāžu kapelāniem tika konstatēts, ka tikai nelielā daļā slimnīcu kapelāns ir pilntiesīgs klīniskās komandas loceklis, kas iesaistīts pacienta ārstēšanas plānošanā, ārstu apgaitās un multidisciplinārās diskusijās.
Vairumā gadījumu kapelāna klātbūtne aprobežojas ar simbolisku funkciju vai ir balstīta uz individuālu iniciatīvu.
Kapelāni norāda uz būtisku strukturālā atbalsta trūkumu — nepietiekamu štata vietu skaitu, finansējuma neesamību un ierobežotu piekļuvi profesionālajai supervīzijai. Vienlaikus pozitīvie piemēri rāda, ka ārstniecības iestādēs, kur kapelāns ir pilnvērtīgi integrēts komandā, tiek novērots uzlabojums pacientu un ģimeņu apmierinātības līmenī, samazināts konfliktu skaits un ir augstāka komandas psiholoģiskā noturība [5; 23]. Īpaši atzīmējama ir jaunākās paaudzes mediķu — ārstu un māsu — pozitīvā attieksme pret garīgās aprūpes nozīmi. Intervijās viņi norāda, ka kapelāns palīdz verbalizēt sarežģītas emocijas, veicināt atklātu sarunu ar pacientu un ģimeni un atbalstīt komandu pēc emocionāli smagiem gadījumiem. Vienlaikus joprojām sastopama arī skepses izpausme, īpaši no to personāla pārstāvju puses, kas garīgumu reducē uz dogmatisku reliģiskumu. Tas uzsver nepieciešamību pēc mērķtiecīgas izglītības programmas, kas skaidro kapelāna funkciju profesionālajā un bioētiskajā kontekstā.
Klīniskās vinjetes: garīguma ietekme praksē
Turpmāk aplūkotie gadījumi balstīti autores pētījumā dokumentētajās intervijās ar Latvijas slimnīcu kapelāniem un ilustrē garīgās aprūpes klīnisko nozīmi dažādās situācijās.
- Intensīvā terapija — cerības tulkošana. Kapelāns palīdz ģimenei pārorientēt cerību no izārstēšanas uz cieņpilnu aprūpi, mazinot konfliktu ar ārstniecības personālu.
- Onkoloģija — no vainas uz jēgu. Paciente ar metastātisku audzēju, izjūtot garīgu krīzi, atrod iekšēju mieru, izmantojot sarunas ar kapelānu.
- Psihiatrija — ticības un terapijas integrācija. Kapelāns palīdz pacientam pieņemt medikamentus kā līdzekli līdzsvara atjaunošanai, nevis draudu ticībai.
- Pediatrija — bērna garīgās vajadzības. Kapelāns palīdz vecākiem runāt ar bērnu par sāpēm un cerību, mazinot bailes un izolāciju.
Šie ilustratīvie piemēri apstiprina garīgās aprūpes ietekmi uz pacienta drošības un līdzestības rādītājiem.
Normatīvais un profesionālais ietvars garīgās aprūpes īstenošanai Latvijā
Lai gan Latvijas normatīvais regulējums atzīst garīgo aprūpi par neatņemamu veselības aprūpes sastāvdaļu, tās praktiskā īstenošana ārstniecības iestādēs joprojām ir fragmentāra un nevienmērīga. Pacientu tiesību likuma 3. panta piektā daļa (2010) juridiski nostiprina pacienta un viņa tuvinieku tiesības saņemt garīgo aprūpi jebkurā ārstniecības iestādē, uzsverot šo dimensiju kā cilvēktiesību aspektu cilvēkcentrētā medicīnā. Kapelānu profesionālais statuss tiek regulēts ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 134, kas nosaka kapelāna kvalifikācijas prasības un sadarbības kārtību ar ārstniecības iestādēm. Šie noteikumi paredz iespēju kapelānus nodarbināt gan kā štata darbiniekus, gan uz sadarbības līguma pamata. Tomēr empīriskie dati atklāj būtiskas neatbilstības starp tiesisko regulējumu un tā praktisko īstenojumu. Saskaņā ar RSU veikto pētījumu [5] tikai desmit no 36 stacionārajām ārstniecības iestādēm Latvijā nodarbina kapelānus, un vien divās no tām šie speciālisti ir pilnvērtīgi integrēti klīniskajās komandās. Pārējās ārstniecības iestādēs garīgā aprūpe pārsvarā tiek nodrošināta epizodiski — kā garīdznieku vizītes pēc pieprasījuma, nevis strukturēta un profesionāli koordinēta aprūpe, kas būtu daļa no multidisciplināras ārstniecības prakses. Šī situācija skaidri iezīmē nepieciešamību pēc institucionālā ietvara stiprināšanas, tostarp pastāvīgu amata vietu izveides, profesionālās supervīzijas un tālākizglītības nodrošināšanas, kā arī mērķtiecīgas izglītošanas par garīgās aprūpes nozīmi klīniskajā kontekstā. Īpaši aktuāli tas ir intensīvās terapijas, onkoloģijas un paliatīvās medicīnas jomās, kur ārstniecības personas bieži sastopas ar sarežģītām ētiskām dilemmām un emocionālu slodzi.
Šādās situācijās kapelāns kļūst par nozīmīgu profesionālu un emocionālu atbalsta avotu — viņš palīdz nosaukt vārdā sarežģītas pieredzes, sekmē ētiski pārdomātu lēmumu pieņemšanu un stiprina ārstniecības komandas psiholoģisko noturību.
Starptautiskie pētījumi un pozitīvā prakse liecina, ka strukturēta kapelānu integrācija ārstniecības komandās ne tikai uzlabo aprūpes kvalitāti un pacientu apmierinātību, bet arī veicina mediķu profesionālo ilgtspēju.
Šāda integrācija ir saistīta ar labākiem aprūpes rezultātiem, augstāku pacientu pieredzes novērtējumu un efektīvāku starpdisciplināro sadarbību. [14]
Nobeigumā
Garīgā aprūpe vairs nav uzskatāma par marginālu veselības aprūpes elementu — tā kļuvusi par neatņemamu cilvēkcentrētas, empātiskas un ētiski līdzsvarotas medicīnas sastāvdaļu.
Pētījumi apliecina, ka kapelānu integrēšana ārstniecības komandās sekmē efektīvāku sadarbību, veicina profesionālo noturību un uzlabo ārstniecības kvalitāti pacientu un ģimeņu līmenī. Starptautiskā pētniecība liecina, ka garīgās aprūpes strukturēta integrēšana veselības aprūpes praksē būtiski uzlabo pacientu pieredzi, mazinot konfliktu risku, paaugstinot aprūpes kvalitāti un veicinot veselības aprūpes speciālistu psiholoģisko noturību. [17]
Kapelāna kā profesionāla klīniskā speciālista loma kļūst īpaši nozīmīga laikmetā, kad pieaug hronisko slimību izplatība un ētisko dilemmu biežums; būtiska ir kapelānu izglītības, supervīzijas un institucionālā atbalsta stiprināšana, kā arī garīgās aprūpes iekļaušana veselības politikas un kvalitātes standartos.
Cilvēku nereti dziedina ne tikai zāles, bet arī attiecības, jēga un cerība. Kapelāns ir tas, kurš klīniskajā realitātē palīdz šo jēgu atjaunot — tāpēc garīgā aprūpe ir nevis papildu pakalpojums, bet būtisks resurss visaptverošā ārstēšanas procesā.
