PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Hallo! Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis...

D. Ričika
Hallo! Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis...
Darba dienās no plkst. 18:00 līdz 8:00, bet brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti 20 ģimenes ārsti un ārstu palīgi pie konsultatīvā tālruņa (66016001) nomaina cits citu. Pīķa stundās – no pulksten sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā –, kā arī brīvdienās vienlaikus strādā četri ārsti un viņu palīgi, bet naktī pie tālruņa dežurē viens. Visi ar nopietnu darba stāžu.

 Starp viņiem arī ANITA RĪBA, ģimenes ārsta palīdze. Šis viņai ir papildu darbs – nejauši ieraudzījusi sludinājumu un atsaukusies uz to. Ko nozīmē konsultēt anonīmu pacientu? Vai tālrunis ir plāksteris naudas trūkuma apstākļos un vai gana veiksmīgs risinājums – par to arī Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidenta PAULA PRINČA redzējums.

Anita Rība ikdienā strādā ģimenes ārstu praksē Jaunmārupē. “Jā, ir gadījies, ka uz tālruni piezvana kāds no savējiem” Anita Rība ikdienā strādā ģimenes ārstu praksē Jaunmārupē. “Jā, ir gadījies, ka uz tālruni piezvana kāds no savējiem”
Anita Rība ikdienā strādā ģimenes ārstu praksē Jaunmārupē. “Jā, ir gadījies, ka uz tālruni piezvana kāds no savējiem”

Tikai kā "drošinātāji"

Sestdien Anita dežurējusi pie tālruņa. "Teju sausu muti runājām. Tikko aizpildu anketu - pēc katra zvana statistikai tāda jāaizpilda -, tā nākamais zvans. Rīgā sestdienā līdz trijiem dienā taču strādā dežūrārsts, bet nē - zvana mums! Tad nu dodam padomus, ko pacients pats var izdarīt mājās, vai arī novirzām pie dežūrārsta. Varam arī uzreiz savienot ar NMP dispečeru."

Anita Rība līdztekus darbam ģimenes ārstu praksē Jaunmārupē ik nedēļu vienu darbdienas vakaru un sestdienu vai svētdienu strādā pie tālruņa. Teic: šis darbs neesot nekas specifisks, no jauna apgūstams, konsultācijas pa tālruni jau ir ikviena ārsta un ārsta palīga ikdienas sastāvdaļa.

No kolēģiem dzirdējusi viedokli - kā iespējams anonīmu pacientu konsultēt pa tālruni, ja nezini viņa slimības vēsturi?! "Jā, jā, vajag cilvēku izmeklēt, redzēt un aptaustīt," iesmejas A. Rība. "Bet nav tik traki! Katram mediķim, kas strādā jau vairākus gadu desmitus, izveidojusies intuīcija. Turklāt šaubīgā situācijā varam savienot ar neatliekamās palīdzības dispečeru. Un es arī vienoju. Sestdien man šādi bija četri pacienti, kopā ar kolēģiem - divdesmit." Viņa iesaka uz mediķi pie konsultatīvā tālruņa raudzīties kā uz "drošinātāju" - līdzīgi kā kalnos kāpējiem, kuru mērķis ir apstādināt kritienu iespējami drošākā veidā. Mediķis pie tālruņa pārrauga, vai situācija akūta - "ja pacients sūdzas par sāpēm krūtīs, skaidrs, ka jānodod tālāk neatliekamās palīdzības dispečeram". Ja gadījums nav akūts, tad dod praktisku padomu, kamēr pacients tiks pie sava ārsta, neiejaucoties hroniska pacienta ārstēšanas shēmā, vai nomierina zvanītāju, apstiprinot, ka viņš rīkojas pareizi.

Zvanītāja portrets un zvanu raksturs

Biežākās konsultatīvā tālruņa lietotājas ir mazu bērnu māmiņas, kā arī gados veci cilvēki. "Vidēja gadagājuma - 30-40 gadu veci cilvēki - zvana ļoti maz. Viņi ir aktīvā darbā, un, šķiet, viņiem arī mazāk veselības problēmu."

Visbiežāk zvanītāji sūdzas par paaugstinātu temperatūru, drudzi, saaukstēšanos, vemšanu, caureju, sāpēm ausīs, kaklā, vēderā. Gados vecāki cilvēki vairāk atzīmē sirds-asinsvadu problēmas: paaugstinātu asinsspiedienu, aritmiju. "Zīdaiņu kopšanas jautājumu ir maz, tas man liek domāt, ka ar bērnu vecākiem ģimenes ārsti un pediatri strādā labi. Zvans atskan akūtā situācijā: kad ir paaugstināta temperatūra, tā nepazeminās. Un tad, protams, labāk izsaukt neatliekamo palīdzību un situāciju izvērtēt klātienē," - tā A. Rība.

Konsultatīvais tālrunis jau iemantojis regulāros zvanītājus. "Kāda vecāka sieviete mums zvana atkārtoti. Cik labi, ka jūs esat! - viņa saka. Ģimenes ārsts ir ļoti tālu, man te atkal ir tāda situācija, kādas zālītes varu iedzert?!" stāsta A. Rība. "Es nedomāju, ka ģimenes ārsts ir tik nepieejams, visbiežāk tās tantes var aizkļūt līdz savam ārstam, bet negrib. Kāpēc iet laukā no mājas, ja var piezvanīt?" Viņa stāsta, ka ģimenes ārstu praksē, kurā viņa strādā, pieejamība ir divu dienu laikā, viņasprāt, arī citur situācija nav sliktāka. Turklāt ģimenes ārsts parasti strādā līdz pēdējam pacientam, akūtajiem slimniekiem nekad neatsaka.

Mediķim pie tālruņa reizumis gadās uzklausīt arī zvanītājus, ko nemoka veselības problēmas, bet kas piezvanījuši, jo grib aprunāties, socializēties. "Bet tāpēc jau mēs te esam! Citreiz ir situācijas, kad veidojas konflikts ar ārstu - tad izskaidrojam vienas un otras puses darbību, tiesības. Zvanītājs nomierinās un saka paldies. Bijušas arī kuriozas situācijas. Runā, runā un tikai beigās saprotu, kāpēc cilvēks vispār piezvanījis. Ar tādu uzvarošu pārliecību secina: ak, tad jūs man nevarat palīdzēt?! Nevarat atsūtīt recepti?! Nu, nevaram! Mēs neārstējam un receptes neizsniedzam," nosmej Anita Rība.

Viņa domā, ka konsultatīvais tālrunis ir priekšpostenis, kur piezvanīt un pārliecināties - ir vai nav jāsauc neatliekamā palīdzība, nemediķim grūti izvērtēt, vai situācija ir akūta.

Anita Rība gan atsakās komentēt jautājumu, vai ģimenes ārstam, it īpaši pediatram, būtu jādod pacientiem savs mobilā tālruņa numurs un jārada lielāka drošība, ka neatliekamā situācijā viņi drīkst zvanīt savam ārstam. "Tā ir katra ģimenes ārsta privāta lieta, nevaru neko ieteikt. Mūsu praksē pacienti praktiski nezvana pēc darba laika un brīvdienās, mobilo tālruņu numurus esam iedevuši ļoti mazam skaitam pacientu. Bet pacienti arī neprasa, nav tādas vajadzības. Dienas laikā var sazvanīt ārstu praksē, ir arī dežūrārsti, pie dēļa praksē izlikta visa informācija, kur zvanīt tādā vai citādā gadījumā, var ieiet mājaslapā un pa e-pastu nosūtīt jautājumus vai ierosinājumus."

Pērn konsultēti 15 tūkstoši pacientu, tendence - konsultāciju skaits dubultojas

Kopš pērnā gada maijā tālrunis sāka darbību, sniegts vairāk nekā 15 000 konsultāciju. Janvārī, kad startēja kampaņa "Jūties švaki - ne vienmēr ir tik traki!", zvanu skaits dubultojās: ja iepriekš darbdienās bija 50 zvani, tagad - 100, brīvdienās iepriekšējo 100 zvanu vietā 300. Atbilstīgi proporcionāli vairāk ir arī tādu zvanu, kas tiek pāradresēti neatliekamās medicīnas dispečeram. Aptuveni puse zvanītāju ir no Rīgas. Anita Rība: "Zvana arī no ārzemēm - latvieši no Īrijas, Anglijas. Vai arī tie, kas aizbraukuši ceļojumā un vēlas pakonsultēties par kādu problēmu. Izstāsta, kādi medikamenti paņemti līdzi, un vaicā, ko lietot konkrētajā gadījumā."

Ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis ir ārpakalpojums, ko Veselības ministrija iepirkusi konkursa kārtībā. Jaunajā līgumā, kas stājās spēkā šā gada 1. februārī un būs spēkā līdz 31. decembrim, šim ārpakalpojumam atvēlēti 122 tūkstoši latu, mēnesī - 11 tūkstoši latu. Tas, cik tiks iztērēts no šīs summas, būs atkarīgs no zvanu daudzuma.

Blīvi apdzīvotās teritorijās jāattīsta dežūrdienests, kas nav ģimenes ārstu darba sastāvdaļa

PAULS PRINCIS, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents

Pauls Princis Pauls Princis
Pauls Princis

Konsultatīvais tālrunis ir salīdzinoši lēts variants, iespējams, būtu jārod iespēja to vērtēt kā valsts programmas apmaksātu numuru. Lai nesanāk tā, ka nabadzīgs slimnieks norunā zvanu kredītu un nepagūst saņemt padomu.

Nedomāju, ka konsultācija pa tālruni aizstās ģimenes ārsta apmeklējumu, taču jārēķinās, ka vienmēr būs šāda neliela pacientu daļa, kas izmantos pakalpojumu ne tajā nolūkā, kādā tas paredzēts. Piemēram, statistika liecina, ka neatliekamo medicīnisko palīdzību nepamatoti bieži (vairāk nekā 20 reizes gadā) saukuši 109 pacienti. Lielākoties veci, vientuļi pacienti ar demences, sāpju problēmām. Izsauc, bet nākamajā dienā jau to ir aizmirsuši. Šiem cilvēkiem, iespējams, vairāk nepieciešama sociālā aprūpe - lai sociālais aprūpētājs apmeklē viņu ne divas reizes nedēļā, bet katru dienu. Taču mūsu nabadzības ap­stākļos tas nav īstenojams.

Izvērtējot pacienta stāvokli pa tālruni, tāds "puspakalpojums" vien sanāk, tas nav ārstniecisks pakalpojums. Atgādināšu, ka Latvijā likumdošana aizliedz ārstēt pacientus pa tālruni! Jā, mēs drīkstam pa tālruni ievākt informāciju, vērtēt situāciju, dot padomu, bet ne ārstēt; šaubu gadījumos varam doties pie slimnieka uz mājām, noskaidrot, kas tad viņam īsti kaiš.

Dežūrdienesta darbs, manuprāt, nav ģimenes ārsta darba sastāvdaļa, tam jābūt mazam, kompaktam dienestam, kas strādā ārpus ģimenes ārsta darba laika. Vienā no Veselības ministrijas darba sēdēm analizējām neatliekamās palīdzības izsaukumu statistiku, arī sekundāros, nepamatotos izsaukumus - visvairāk to ir pēc ģimenes ārstu darba laika, pēc pulksten sešiem, pīķa stunda ir ap pusastoņiem. Turklāt visvairāk izsaukumu ir blīvi apdzīvotās teritorijās, īpaši daudz izsaukumu ir Rīgā. Tāpēc šajās teritorijās jābūt dežūrdienestam - dežūrārstam, kas vēlās vakara stundās, naktī izbrauc (varbūt neizbrauc?) pie pacienta uz mājām, pieņem konkrētā iestādē. Turklāt pacientam ir informācija, kur ārsts pieņem. Nacionālā Veselības dienesta direktora vietnieks veselības aprūpes administrēšanas jautājumos A. Doveiks vienā no darba grupām ziņoja, ka Rīgas dežūrārsti nav noslogoti, šie punkti sliktās pacientu apmeklētības dēļ teju jātaisa ciet! Mana pārliecība - cilvēki jāinformē! Varbūt pirmajā gadā nebūs atsaucības, bet tad pacienti tiks pieradināti, ka ir dežūrpunkts, kur var saņemt palīdzību.

Zinu, ka Anglijā, Kanādā ģimenes ārsti apvienojas lielākās grupās, veidojot dežūru grafiku brīvdienās, pēc darba laika. Taču vismaz Anglijā ģimenes ārstiem-dežūr­ārstiem ir atvēlēts grandiozs finansējums. Grūti spriest, cik šis ģimenes ārstu pakalpojums ir efektīvs, taču esmu dzirdējis, ka Anglijas valdība nav nemaz tik apmierināta ar šo naudas ieguldījumu - tas nenes cerētos augļus.

Tas, ka ģimenes ārsts saviem pacientiem varētu būt pieejamāks, tiesa. Ja domājam par konglomerāta tipa darbību - pieci ģimenes ārsti apvienojas, lai dežurētu brīvdienās (to paredzēja arī ārstu brīvprātīgajā kvalitātes programmā) -, tad lielākā problēma ir ārstu resurss. Ja ārsts svētdien ir dežurējis, tad pirmdien viņam jāļauj atpūsties. Līdzīgi ir Francijā, kur ģimenes ārsts strādā četras dienas nedēļā. Pretējā gadījumā cietīs darba kvalitāte, ārsts no rīta būs tik noguris, ka to vien spēs kā izrakstīt pacientam nosūtījumus pie speciālistiem. Jau tagad dzīvojam uz izdegšanas robežas. Ģimenes ārstam, lai palielinātu darba jaudu, būtu vajadzīgs palīgos rezidents vai pensionēts nesertificēts ārsts, taču tad būtu atbilstīgi jāsakārto likumdošana.

Resursu un finansējuma trūkuma dēļ noraidījām Veselības ministrijas ideju, kas gribēja no ģimenes ārstiem "izspiest", ka dienā strādājam 10 stundas - ne fiziski esam pieejami uz vietas praksē, bet lai prakse ir atvērta desmit stundas, lai uz vietas ir māsa, lai esam sasniedzami pa tālruni u.c. Tas rezultātā tik un tā nozīmētu, ka atbildību par pacientiem uzņemamies nevis astoņas, bet desmit stundas. Turklāt ir sarežģīti medicīnas māsu nodarbināt garākas stundas - viņa ir darba ņēmējs, kas pēc darba likumdošanas drīkst strādāt astoņas stundas.

Manuprāt, lielākā traģēdija mūsu valstī ir finansējums. Un, mēģinot ekonomēt naudu, tiek meklēts resurss, kas varētu palielināt darba jaudu. Bet nav jau tā resursa. Nav naudas, nav resursa, nav jaudas.

 

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012. gada marta numurā.

Foto: no NVD un Doctus arhīva

Raksts žurnālā