Onkologiem un ģimenes ārstiem vaicājām, kā darbojas pērn oktobrī ieviestais zaļais koridors pirmreizējiem pacientiem un kas palicis aiz borta. Kādas problēmas zaļais koridors izkristalizējis un kādus praktiskus rīcības soļus ārsti gribētu ieraudzīt onkoloģisku pacientu aprūpē?
Viedokli izsaka
Jānis EGLĪTIS
JĀNIS EGLĪTIS,asoc. prof., Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs
Dzintra LITAVNIECE
DZINTRA LITAVNIECE,uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja
Dace HARASIMJUKA
DACE HARASIMJUKA,ģimenes ārste un pneimonoloģe no Valmieras
Inguna RIŽEVA
INGUNA RIŽEVA,ģimenes ārste no Rīgas
Ja atceramies, tad 2015. gads tika izsludināts par Onkoloģiskās modrības gadu. Tiesa, modri veselības organizatori bija vārdos, ne darbos. Tad, pateicoties pacientu un speciālistu aktivitātei, gandrīz burtiskā nozīmē tika “izsists” zaļais koridors — 2016. gadā rosinātā sabiedrības iniciatīva savāca desmit tūkstošus Latvijas iedzīvotāju balsu un likumdevējiem bija jālemj par ikgadēju papildu desmit miljonu eiro piešķiršanu onkoloģijas nozarei. Likumdevēji lēma tai par labu, un 2017. gadā nozarei piešķirti papildu 12,26 miljoni eiro, izstrādāts plāns onkoloģijas pacientu aprūpes uzlabošanai 2017.—2020. gadam. Nav daudz, tomēr vairāk nekā nekas.
Labs sākums!
Visi uzrunātie ārsti uzteic zaļo koridoru. “Sākums ir labs. Protams, samilzušās problēmas neesam atrisinājuši, taču pacientus, kam ir aizdomas par audzēju, varam izmeklēt operatīvi,” saka asoc. prof. Jānis Eglītis, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs. “Šādai veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai vajadzēja būt jau labi sen. Nezinu, vai varam ļoti lepoties, vai sistēmā paveikts kas ārkārtējs, ka šāds zaļais koridors beidzot ir. Tā ir norma, nevis ekstra,” viņu papildina ģimenes ārste un pneimonoloģe Dace Harasimjuka no Valmieras. “Taču priecājos — tas tiešām funkcionē! Nupat man praksē bija trīs svaigi gadījumi ar aizdomām par onkoloģisku slimību, un cilvēki uz pieņemšanu pie onkologa Rīgā tika desmit dienās.”
No pagājušā gada, izmantojot zaļo koridoru, izmeklēti un konsultēti vairāk nekā 700 pacienti ar aizdomām par onkoloģisku slimību, liecina Nacionāla Veselības dienesta dati. Uz konsultāciju Latvijas Onkoloģijas centrā katru nedēļu ierodas vidēji 68 pacienti, no kuriem 72 % onkoloģiskā diagnoze tiek apstiprināta, bet 28 % — aizdomas neapstiprinās. Tas arī ir šā jaunieviesuma mērķis — desmit darbdienās tikt uz primārās diagnostikas izmeklējumiem un konsultāciju pie speciālista, lai apstiprinātu diagnozi “ļaundabīgais audzējs” vai pierādītu, ka šādas diagnozes nav. Ja aizdomas par vēzi apstiprinās, ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmās speciālista konsultācijas jāsāk ārstēšana.
Oktobrī, kad zaļais koridors sāka darboties, sadalījums bija citāds — onkoloģiska slimība tika atklāta nepilniem 60 % pacientu, jo daļa pacientu uz konsultāciju pie speciālista ieradās neizmeklēti. Ministru kabineta noteikumi, kas regulē zaļā koridora darbību, nosaka: ja ģimenes ārstam rodas aizdomas par onkoloģisku slimību, pacients vispirms jānosūta uz visiem diagnostiskajiem izmeklējumiem (arī uz tiem darbojas zaļais koridors), tikai pēc tam (jau ar izmeklējumu rezultātiem un ģimenes ārsta nosūtījumu) pacientam jādodas uz konsultāciju pie onkologa, lai ceļš līdz diagnozei un ārstēšanai būtu ātrāks. Pašlaik gadījumu skaits, kad pacients ierodas uz konsultāciju neizmeklēts, ievērojami sarucis. “Līdzko koridors tika izveidots, es tam pieslēdzos. Man bijis arī gadījums, kad zaļajā koridorā pacientu aizsūtīju pa tukšo. Kāpēc? Rentgena izmeklējuma aprakstā bija ierakstītas pamatotas aizdomas par plaušu audzēju. Nesūtīt? Tas cilvēks ir mans pacients divdesmit gadus, es par viņu uzņemos atbildību! Vai drīkstu teikt: pavērosim, nogaidīsim? Esmu profesionālis un tā nerīkošos. Cilvēku konsultēja, izmeklēja, ļaundabīgu audzēju neatklāja, laimīgi dzīvojam tālāk,” stāsta Dace Harasimjuka, noraidot pārmetumus, ka ģimenes ārsti nepietiekami izmeklē pacientus, pirms izmanto zaļā koridora iespējas.
“Labāka situācija ir gremošanas trakta audzēju gadījumā, problemātiskāk — ar krūts veidojumiem, ginekoloģiskām un uroloģiskām problēmām, kur visbiežāk izmanto tikai ultrasonogrāfiju un mamogrāfiju, tāpēc diagnoze bieži neapstiprinās,” par situāciju, ko atklājis zaļais koridors, stāsta Jānis Eglītis.
“Ja runājam par krūts audzēju, tad lielākā daļa pacienšu pašas sataustījušas veidojumu un pašas nāk uz pieņemšanu, netrāpot zaļajā koridorā. Katru dienu ir no trim līdz piecām pirmreizējām pacientēm. Šajā gadījumā zaļais koridors nosedz tikai nelielu daļu. Gremošanas trakta audzēju gadījumā sāpīgākais jautājums: cik ilgi jāgaida rindā uz endoskopiju.”
Par to, ka būtu vērts diskutēt par diagnostisko izmeklējumu saturu, Veselības Ekonomista marta numurā rakstīja onkoloģe ķīmijterapeite, RAKUS LOC Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte: “Patlaban nav skaidrs, piemēram, kāpēc pacientiem ar aizdomām par audzējiem veic tik nepamatoti daudz ultrasonogrāfisko izmeklējumu. Pasaulē no šā izmeklējuma sen atteikušies, jo šāda diagnostika ir nepilnīga. Arī salīdzinoši dārgākie izmeklējumi, ar kuriem pacienti ierodas Latvijas Onkoloģijas centrā, bieži veikti nekvalitatīvi un ārstniecības procesā neder. Piemēram, zarnu vēža gadījumā datortomogrāfija bez kontrastvielas nav izmantojama. Daudzi pacienti Onkoloģijas centrā ierodas ar diskā ierakstītu valsts apmaksātu izmeklējumu, taču tam nav pievienots apraksts, tātad izmeklējums ir nepilnīgs.” Par ultrasonogrāfijas izmeklējumu nelietderību īsti nepiekrīt uroloģe, onkoloģe, Liepājas reģionālās slimnīcas Kurzemes Uroloģijas centra virsārste, onkologu konsilija vadītāja Dzintra Litavniece, viņa uzskata: šis izmeklējums ir mūsdienīgs, neinvazīvs, nekaitīgs un informatīvs. Problēma cita — izmeklējuma kvalitāte lielā mērā atkarīga gan no aparatūras kvalitātes, gan speciālista kvalifikācijas, pieredzes, tāpēc vienu un to pašu izmeklējumu var interpretēt dažādi. Lai attiecīgais speciālists vai konsilijs varētu pieņemt kompetentu lēmumu par diagnozes apstiprināšanu, izmeklējumi jāatkārto un jāuzklausa vēl vismaz otra speciālista viedoklis.
Ģimenes ārste Dace Harasimjuka noraida domu, ka ģimenes ārsti pacientu varētu nosūtīt uz nelietderīgiem izmeklējumiem; ģimenes ārsti veic tādus izmeklējumus, kādus attiecīgie MK noteikumi un to pielikums, kas attiecināts uz zaļā koridora pieejamību, atļauj. “Es un māsu palīgi rūpīgi izmantojam MK vadlīnijas: kas jāizmeklē, ja aizdomas par vēzi plaušās, kas — ja krūts dziedzerī, kuņģī, galvā. Mēs nemaz nekur citur sūtīt un izmeklēt nedrīkstam, jo nolikumā taču ierakstīts, kad pienākas analīzes, kad nepienākas; kad ultrasonogrāfija, kad datortomogrāfija, kad tikai rentgens. Starp citu, ja ir aizdomas par plaušu vēzi, kuru mana pacienta gadījumā neapstiprināja, drīkstēju pacientu nosūtīt tikai uz rentgenu.”
Pareizi noformēt dokumentus
Dzintra Litavniece norāda uz vēl kādu aspektu, ko izkristalizējis zaļais koridors. “Ļoti svarīgi, lai jau primārajā posmā pacientam būtu pareizi noformēti dokumenti. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam, nosūtot pacientu pie speciālista un vēlāk arī speciālistam, nosūtot šo pacientu uz izmeklējumiem ļaundabīgo audzēju diagnostikai, nosūtījumā ļoti precīzi jāatzīmē attiecīgās diagnozes kods. Ja kods būs, medicīnas iestādē nebūs nesapratnes un pacients ātri tiks pie nepieciešamā pakalpojuma.” Viņa gan piebilst: jārēķinās, ka jāpaiet laikam, lai visas puses iepazītos, saprastu un veiksmīgi iekļautos jaunajā kārtībā. Ja arī gadās kāda kļūda vai neprecizitāte, nevajag to uzreiz kārt pie lielā zvana, bet kļūdas labot un mediķus izglītot. “Kā liecina mana līdzšinējā pieredze, pacienti paši ar nelieliem izņēmumiem pagaidām vēl maz izprot zaļo koridoru.”
Ierobežotā speciālistu kapacitāte
Zaļais koridors labi parāda — speciālistu mums ir tik, cik ir, un viņu kapacitāte nav bezizmēra. “Tā daļa, kas saistīta ar nosūtījumiem uz fibrogastroskopiju, kolonoskopiju un datortomogrāfiju, darbojas labi,” pieredzē par zaļo koridoru dalās Inguna Riževa, ģimenes ārste no Rīgas. “Onkologam esmu zvanījusi vienreiz, un tas man aizņēma divdesmit minūtes. Ja ar onkologu būtu jākomunicē bieži, tas būtu diezgan traucējoši, jo laiku aizņem gan sazvanīšana, gan zvanu pāradresācija. Kamēr sarunāju vizīti, pacientam jābūt blakus. Ja pacienta nav klāt, tad atkal jāzvana viņam. Nedod Dievs, ja viņš netiek norunātajā laikā. Tādā gadījumā vēlreiz jāzvana onkologam — tāda zvanīšanās turp atpakaļ.”
Ģimenes ārstei Dacei Harasimjukai bijis gadījums, kad viss tomēr notiek pa vecam. “Kāpēc zaļajā koridorā nav ierakstīti pacienti, kam, iespējams, ir onkoloģisks perēklis galvā, vairogdziedzerī vai asinsrades sistēmā? Nesen cīnījos, lai pacients laikus tiktu pie onkologa, jo ir aizdomas par nopietnu hematoloģisku slimību, ļaundabīgu audzēju asinsrades sistēmā. Viņa gadījumā nez kāpēc viss notiek pa vecam: zvanīju pazīstamiem mediķiem, tad uz nodaļu ārstiem, pusi dienas skaidroju pacienta stāvokli, lai viņš tiktu līdz pieņemšanai,” — tā ģimenes ārste, kas speciālistu un ģimenes ārstu sadarbību vērtē kā gana labu, taču norāda, ka gan primārajā veselības aprūpē, gan speciālisti strādā ar lielu pārslodzi, tāpēc nereti vienkārši trūkst laika, ko veltīt gan konkrētajam pacientam, gan mediķu savstarpējai saziņai.
No šā gada 1. janvāra ārstniecības iestādēm noteikts pienākums pacientam ar pirmreizēji atklātu onkoloģisku slimību nodrošināt precizējošus izmeklējumus un lēmumu par ārstēšanas taktiku pieņemt un ārstēšanu sākt ne vēlāk kā mēnesi pēc pirmā speciālista konsultācijas. Jānis Eglītis stāsta, ka process atsevišķās lokalizācijās jau darbojies pirms zaļā koridorā. “Latvijā jau vairākus gadus krūts audzēja pacienti negaida ilgāk par mēnesi. Tiklīdz ir morfoloģiskā verifikācija, sāk ārstēšanu. Problēma ir ar gremošanas trakta, uroloģiskajiem un ginekoloģiskajiem audzējiem, kur nav iedomājams pacientam veikt operāciju, to pamatojot tikai ar rentgenoloģiskajiem un ultraskaņas izmeklējumiem. Nepieciešama magnētiskā rezonanse un datortomogrāfija.” Zaļie koridori varētu šo problēmu atrisināt, tomēr jāskatās pacientu pieplūdums. “Pašreizējā situācijā būtu labi, ja pacientus varētu izmeklēt piecās iezīmētājās iestādēs, kur varētu norisināties multidisciplinārie konsiliji, kas izlemtu par ārstēšanu un arī ārstētu. Problēmas varētu parādīties ar operāciju laikiem, jo ir diezgan nopietns operāciju māsu un anesteziologu māsu deficīts.”
Foto: "Shutterstock", Jānis Brencis, Jānis Līgats un no "Doctus" arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada maija numurā
Šobrīd pastāv ierobežotas farmakoloģiskas pirmsekspozīcijas profilakses iespējas Covid-19 gadījumā, ja neskaitām vakcināciju. Izpētīts, ka azelastīnam, kas ir antihistamīna intranazāls aerosols, pierādīta in vitro pretvīrusu aktivitāte, t.sk. pret SARS-CoV-2. Lai novērtētu, vai azelastīns var būt efektīvs un drošs līdzeklis Covid-19 pirmekspozīcijas profilaksē, veikts pētījums.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Šā gada 23. oktobrī seši jaunie ķīmijas, bioloģijas un matemātikas skolotāji katrs saņēma 3000 eiro stipendiju Latvijā vienīgajā un lielākajā privātās izglītības atbalsta programmā “Starp mums ir ķīmija!”. Kopējais atbalsta apjoms triju gadu laikā sasniedzis 90 000 eiro, ko nodrošina iniciatīvas autori, Latvijas uzņēmumi “Olpha”, “Centrālā laboratorija” un “Veselības centru apvienība”. Līdz šim stipendijas saņēmuši jau 30 jaunie un topošie skolotāji.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Turpinot rakstu par biežāk sastopamo ilgtermiņa komplikāciju pārvaldību pēc dzemdes kakla vēža terapijas, tiks apskatītas pārējās vēlīnās komplikācijas: limfocistas un limforeja, limfedēma, jatrogēna menopauze un tās izrietošās sekas, kā arī seksuāla disfunkcija. Raksta mērķis ir apzināt biežākās ar dzemdes kakla vēža (turpmāk — DzKV) ārstēšanu saistītās komplikācijas (attēls) un pārvaldības iespējas. [1—7] Pirmo raksta daļu aicinām lasīt Doctus septembra (2025) numurā.
Kolonoskopija ir nozīmīga izmeklēšanas metode, lai mazinātu kolorektālā vēža incidenci un mirstību. Lai izmeklējums tiktu veikts veiksmīgi, jāievēro vairāki nosacījumi: veiksmīga zarnu tīrīšanas līdzekļa izvēle, diētas rekomendācijas, izglītojošs darbs ar pacientu.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Limfadenopātija bērniem ir bieža — līdz 50 % veselu bērnu var būt palpējams palielināts limfmezgls. Galvenie bērnu limfadenopātijas iemesli ir lokālas vai sistēmiskas infekcijas, retāk — autoimūnas un neoplastiskas slimības. Rakstā skaidrota taktika akūta un subakūta limfadenīta gadījumā bērniem.
Kad uzrunājam intervijai, kardioloģe MARINA KOVAĻOVA saka “paldies” un nedaudz samulst par novērtējumu. Daktere novērtējumu tiešām pelnījusi; savulaik vadījusi Jelgavas pilsētas slimnīcā Iekšķīgo slimību nodaļu un bijusi arī Jelgavas poliklīnikas galvenā ārste, taču šajā samulsumā atklājas dakteres Kovaļovas personības sirsnīgā šķautne — lielākais dzīves sasniegums ir nevis amati, bet cilvēciskās attiecības.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
