Konferencē "Kompensējamie medikamenti 2013-2020" SUSTENTO vadītāja Gunta Anča izstāstīja anekdoti. Vecītis ar vecenīti nokļūst paradīzē un priecājas: cik jauki, silti, skaisti! Vecītis biksta vecenītei sānos, sacīdams: ja tu mani nebūtu barojusi ar zālēm, tad jau sen te būtu nokļuvuši...!
Humors ar melnas krāsas "piešprici" - par kompensējamo zāļu sistēmu, kas nav draudzīga ne pacientiem, ne farmācijas industrijai. "Varbūt vienīgi tiem, kas sēž un grozās valsts krēsliņā, ir pozitīvs skats par līdzekļu ietaupījumu. Bet tas tāpēc, ka cilvēki pēc izmaiņām zāļu kompensācijas sistēmā par medikamentiem vairāk samaksā no savas kabatas. Mūsu pērnā gada aptaujā 70 procenti cilvēku sacīja, ka pēc jaunās sistēmas ieviešanas par zālēm nemaksā mazāk, 22 procenti nebija izvērtējuši un tikai 8 procentu aptaujāto atzina, ka par zālēm maksā mazāk," - tā G. Anča. Kādas ir zāļu iegādes kompensācijas sistēmas (ZIKS) tendences un izaicinājumi?
"Valsts pirmo reizi ir iezīmējusi trīs gadu perspektīvu. Tā nav optimistiska, taču labāk rūgta patiesība nekā saldi meli," raksturojot kompensējamo zāļu sistēmas budžetu, kas līdz 2015. gadam saglabāsies 78 miljonu latu robežās, teic Nacionālā veselības dienesta vadītājs Māris Taube. Viņš lēš: reālās, prognozējamās izmaksas šogad būs 82-83 miljoni latu. Ar katru gadu aug unikālo pacientu skaits - pēdējais lēciens bija 35 tūkstoši pacientu gadā; savukārt izmaksas uz vienu pacientu ir sarukušas (skat. tabulu).
Tabula
Kompensējamo medikamentu izmaksas 2009.–2012. gadā
Vērojama konkurence A zāļu sarakstā, tā būtiski samazina zāļu cenu - 2013. gadā prognozējamais ietaupījums varētu būt ap 3,6 miljoniem latu. "No līdzekļu ekonomijas skatpunkta sistēma sevi attaisno. Jautājums - cik ilgi tā būs? Vai neieraudzīsim citas tendences: zāļu aizplūšanu no Latvijas tirgus, reģistrācijas maksas samazināšanos," - tā M. Taube. Vēl aktuāls jautājums - C saraksta medikamentu nodrošināšana lielākam pacientu skaitam ar pašreizējiem izrakstīšanas nosacījumiem (aug pacientu skaits - kā to kontrolēt?) un lielākas iespējas medikamentu iekļaušanai sarakstā, slēdzot individuālus līgumus ar iesniedzējiem. Zāļu ražotājiem 2013. gadā vairs nav paredzēts segt kompensējamo zāļu budžeta deficītu, kā tas bija iepriekšējos divus gadus. "Visi saprotam, ka ar kompensējamo zāļu budžetu, kāds mums ir, nevaram visu atļauties. Tāpēc ļoti būtiska ir ārstu iesaiste kompensējamo medikamentu racionālā lietošanā un prioritāšu izvērtēšanā," norāda M. Taube. Tāpat viņš bilst, ka prioritāšu noteikšana (piemēram, vai tās būs valsts apmaksātas jaunas vakcīnas vai zāles mātes un bērna veselībai) ir Veselības ministrijas un veselības ministra izšķiršanās.
Konferencē vairākkārt izskanēja doma, ka izdevumi zāļu kompensācijai ir ekonomija kādā citā budžeta pozīcijā, bet šādā griezumā politikas veidotāji diemžēl neraugās uz kompensējamo zāļu sistēmu. Pašlaik kompensācijas sistēmā praktiski netiek iekļautas izmaksu efektīvas zāles, ja tās rada papildu izdevumus kompensācijas budžetā, lai gan zāles ļautu valstij ietaupīt citus veselības budžeta vai sociālā budžeta izdevumus, jo pacients netiktu ārstēts slimnīcā, nekļūtu par hronisku slimnieku vai invalīdu. Tāpat gan ārsti, gan pacientu organizācijas un farmācijas industrijas pārstāvji bija vienisprātis, ka pacientam un ārstam jābūt iespējai izvēlēties jebkuru diagnozei atbilstīgu kompensācijas sistēmā iekļauto medikamentu, ja pacients piemaksā cenas starpību starp references medikamentu un izvēlēto medikamentu.
JĀNIS LEJA, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) valdes priekšsēdētājs, “Servier International” pārstāvniecības Latvijā vadītājs
Ko Latvijas ekonomika iegūtu, ja palielinātu ZIKS finansējumu?
Latvijā kompensējamās zāles saņem 500 000 iedzīvotāju, galvenokārt hronisku, dzīvībai bīstamu slimību ārstēšanā. Tātad katrs ceturtais iedzīvotājs! Daudz. J. Leja jautā: ko Latvijas valsts zaudē, nepietiekami finansējot zāļu iegādi iedzīvotājiem? Un ko tā iegūtu, ja palielinātu kompensējamo zāļu budžetu?
Starptautiskos pētījumos pierādīts, ka ir tieša saikne starp medikamentu patēriņu un vidējo dzīves ilgumu. Latvijā veselīgas dzīves gadu ilgums vīriešiem ir par 8,1 un sievietēm par 6,1 gadu mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā Latvijā ir trešais mazākais zāļu patēriņš starp Eiropas Savienības valstīm. Turklāt Latvijā ir otrie mazākie valsts izdevumi par zāļu kompensāciju - valsts apmaksā tikai aptuveni trešo daļu no iedzīvotāju izdevumiem par zālēm. Rezultātā iegūtas invaliditātes dēļ valsts zaudē darbaspējīgus cilvēkus (personu skaits ar pirmreizējo invaliditāti 5 gados palielinājies par 46%), nepārtraukti palielinās valsts izdevumi par slimību pabalstiem un pensijām, pabalstiem un atlīdzībām invaliditātes dēļ (5 gados palielinājušies par 68%, sasniedzot 204 miljonus latu).
Ko Latvijas valsts iegūtu, ja palielinātu kompensējamo medikamentu budžetu? Samazinātos pacientu līdzfinansējuma daļa, būtu ieguvumi valsts ekonomikai: pieaugtu dzīvildze, būtu vairāk kvalitatīvi nodzīvotu (nostrādātu!) dzīves gadu.
Minēšu piemēru. Pēc Latvijas Kardiologu biedrības zinātniskā nolēmuma datiem: palielinot kompensējamām zālēm līdzekļus kardioloģijā par 4 milj. latu gadā, regulāru ārstēšanu varētu nodrošināt vēl 96 000 pacientu. Tas vienā gadā novērstu: 156 kardiovaskulārās nāves gadījumus, 188 miokarda infarktus, 192 smadzeņu insultus, samazinātu 96 sirds mazspējas hospitalizācijas gadījumus, saglabātu 376 potenciāli zaudētos dzīves gadus (vecumā līdz 65 gadiem). Lūk, uzskatāms ieguvums valsts ekonomikai!
ANDRIS BAUMANIS, ģimenes ārsts no Rīgas
Rūgtā pieredze, pacientiem izrakstot kompensējamās zāles
"Uz valsts kompensējamajiem medikamentiem skatos no savas pieredzes. Un tā diemžēl ir ļoti rūgta," teic ģimenes ārsts A. Baumanis. "Esmu valstij sodos samaksājis vairāk nekā 800 latu - par to, ka līguma ietvaros pārsniedzu kompensējamo medikamentu izrakstīto kvotu."
Uzliekot šādu administratīvo sodu, neviens jau neizvērtēja, vai pacients zāles saņēma pamatoti vai nepamatoti. Sodu saņēmu par to, ka vienkārši pārsniedzu konkrētu ciparu. Mēģināju risināt šo problēmu tiesiskā ceļā, taču Latvijā tas nozīmē trīs instanču tiesas, līdz tiec Satversmes tiesā, un mani advokāti izrēķināja, ka, šādi risinot problēmu, man būtu jāšķiras no vēl lielākas summas...
Lai ārsts varētu izrakstīt pacientam kompensējamos medikamentus, viņam slimnieks jāuzklausa, jāizmeklē, jānosaka diagnoze un jābūt nepieciešamajiem izmeklējumiem, kas pamato, ka konkrētos medikamentus drīkst izrakstīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē ārstam izpildīt 112 normatīvos aktus un likumus! Ne tikai MK noteikumus Nr. 899! Kā jūtas ārsts brīdī, kad viņam jāizraksta zāles, jāpalīdz pacientam? Ne īpaši labi. Ja divos gados valsts atbildīgo institūciju veidolā ir pārbaudījusi (gan kompensējamo zāļu izrakstīšanas, gan veselības aprūpes organizācijas kārtību) līdz 90 procentiem ģimenes ārstu prakšu un 70 procentos gadījumu uzlikusi apmērā dažādus finansiālus sodus (vidējais sods 2010. gadā - 55 lati, 2011. gadā - 360 lati), ārsts nevar justies labi...
Lielāko daļu kompensējamo zāļu izraksta ģimenes ārsti. Lai gan noteikumi nosaka to, ka ģimenes ārstam jāizraksta lētākais kompensējamais medikaments, 80-90% gadījumu slimnīcu izrakstos, speciālistu slēdzienos nefigurē medikamentu ķīmiskie nosaukumi, t.i., aktīvā viela, bet pacientiem tiek rekomendēts oriģinālais preparāts. Pacients pie ģimenes ārsta ierodas ar lapiņu, uz kuras uzrakstīti šie konkrētie nosaukumi, sākas strīds ar ģimenes ārstu, kurš grib izrakstīt kompensējamo medikamentu, kā to nosaka valsts normatīvie akti.
Kāda ir ģimenes ārstu ikdiena? Pirmā situācija. Pacientam tiek izrakstīti kompensējamie medikamenti trim mēnešiem, bet viņš ierodas pēc mēneša un vēlas jaunu recepti kompensējamo medikamentu iegādei. Stāsta, ka nopircis zāles vienam mēnesim, jo nav bijis vairāk naudas. Pirmā ārsta doma: ja izrakstīju trim mēnešiem, ļoti iespējams, ka pacients ir iegādājies trim mēnešiem un tagad varbūt prasa zāles kaimiņam. Noticēt pacientam? Zvanīt uz aptieku?
Otrā situācija. Pacients saņēmis kompensējamās zāles jau līdz MK noteikumu Nr. 899 spēkā stāšanās brīdim. Ārsts viņam receptē uzrakstījis zāļu nepatentēto nosaukumu un nav pieminējis konkrēto zāļu nosaukumu, kuru šis pacients valsts kompensācijas ietvaros ir tiesīgs saņemt. Rodas konfliktsituācija aptiekā: pacients uzstāj, ka viņam pienākas konkrēts medikaments, bet farmaceits nedrīkst rīkoties citādi, kā nosaka likums, un viņam jāizsniedz references zāles.
Trešā situācija. Pacients aptiekā vēlas iegādāties kompensējamās zāles, bet izrādās - tās, kas pirms sešiem mēnešiem bija lētākās, nu vairs nav lētākās. Pacients saka: es tās labi panesu, kāpēc man tagad jālieto citas?! Atkal konfliktsituācija starp pacientu un farmaceitu, kas noslēdzas ģimenes ārsta kabinetā.
JURIS BUNDULIS, Patentbrīvo medikamentu ražotāju asociācijas pārstāvis, AS “Grindeks” valdes priekšsēdētājs
Latviju sāk izmanto kā "references zāļu" valsti
""Tenderu" procedūras tālāka attīstība A saraksta zāļu ietvaros rada finansiālu ieguvumu īstermiņā, taču uzskatu - ilgtermiņā tā var kļūt par bremzējošu faktoru. Ja sistēmā uzsver tikai zāļu cenu, tad jārēķinās ar noteiktām sekām," tā domā J. Bundulis.
Redzam sekas: daudzi Latviju sāk izmanto kā "references zāļu" valsti ar zemākajām zāļu cenām kompensācijas sistēmā, lētās zāles no Latvijas aizplūst, un tas var radīt medikamentu pieejamības risku iedzīvotājiem. Ja cenu starpība starp divām valstīm ir vairāk nekā 7 procenti, prece sāk kustēties. Daļai komersantu tā ir iespēja iegūt papildu peļņu.
Pašlaik konkurence ir galvenais rīks, lai spiestu zāļu cenas uz leju, taču, pārvēršot konkurenci par pašmērķi, ražotājam zūd interese piedalīties šādā konkurencē. Kompensējamo zāļu sistēma rada izjūtu par raustīšanos, ražotājam tā neļauj plānot biznesu. Lai saražotu medikamentu, no pasūtīšanas brīža ir vajadzīgi 4-6 mēneši. Ja ik 6 mēnešus mainās situācija, tad ar plānošanu pagrūti. Domājot par zāļu iegādes sistēmas attīstību un izaicinājumiem, vēlētos, lai šī sistēma tiek būvēt uz saprotamiem jaunu diagnožu un zāļu iekļaušanas principiem. Citādi rodas baumas, kas neveicina pozitīvu rezultātu. Izšķiršanās - ārstēt tūkstoti pneimonijas slimnieku vai desmit reto slimību slimniekus - šāds un līdzīgi jautājumi nedrīkst parādīties publiskās telpas dienaskārtībā! Šī diskusija jāatrisina profesionāļu lokā. Nevar būt tā, ka tas, kurš skaļāk liek par sevi manīt, arī ir ieguvējs. Kas gaidāms nākotnē? Ja kompensējamo zāļu segmentā cenas tiek spiestas uz leju, tad komercsegmentā tās kāpj uz augšu. Nākotnes jautājums - kādu pieeju izvēlēties. Vai lūkosimies, kāds vislielākais finansiāli ekonomiskais efekts uz tautsaimniecību kopumā? Vai palīdzību sniegsim pilnīgi visiem, bet nepietiekamā apjomā? Vai zāļu iekļaušanai kompensējamā sistēmā izvirzīsim kritērijus, ko pamato un apstiprina dati? Svarīgi apzināt detalizētu analīzi par finansējuma ietekmi uz stacionāro aprūpi, invaliditāti, strādājošo īslaicīgo darbnespēju un uz veselības stāvokli raksturojošajiem, būtiskākajiem rādītājiem. Un visiem beidzot saprast, ka zāļu iegādes kompensējamās sistēmas finansējums nav tikai izdevumu pozīcija valsts veselības aprūpes budžetā!
INGA ZEMDEGA–GRĀPE, Aptieku attīstības biedrības valdes priekšsēdētāja
Beigt mētāšanos ar bumbiņām un informēt citam citu, kur ir zāles un kad būs
Medikamentu pieprasītāji ir ne tikai pacienti, bet arī aptieka - brīdī, kad aptieka pasūta medikamentu lieltirgotavai. I. Zemdega-Grāpe: "Ja Ministru kabineta noteikumi nosaka: pacientam zāles jāsaņem 48 stundās, tad tas, cik ilgā laikā aptiekai zāles jāsaņem no lieltirgotavas, nav regulēts. Tāpēc pacientam grūti saprast, kāpēc viņš zāles reizēm nevar saņemt šajās noteiktajās divās dienās."
Manā rīcībā nav statistikas, cik bieži aptiekās nav lētāko (references) zāļu, ja ārsts receptē izrakstījis nepatentēto zāļu nosaukumu, taču esmu šo jautājumu uzdevusi farmaceitiem. Viņi saka: katru dienu! Kādi varētu būt iemesli?
Ja zāles ir pieprasītas (biežāk nekā reizi mēnesī), lieku roku uz sirds - aptiekas sortimentā šādas zāles parasti ir. Aptieka varētu nepasūtīt, ja zāles pieprasa retāk kā mēnesī, ceturksnī, pusgadā, baidoties, ka uzkrājums būs jānoraksta zaudējumos, jo mainīsies kompensācijas sistēma, jo zālēm beigsies derīguma termiņš. Var būt arī tā, ka zāļu nav lieltirgotavas sortimentā. Tā paša iemesla dēļ: zāles ir pieprasītas retāk kā ceturksnī un lieltirgotājs bažījas par zaudējumiem. Lieltirgotāju publiskotā statistika liecina, ka medikamenti nav bijuši lieltirgotavas sortimentā vai atlikumos 24% gadījumu. Tas, protams, secīgi atspoguļojas aptieku plauktos. Šajos gadījumos pie vainas bijuši specifiski iemesli (lieltirgotāji šos iemeslus neatšifrē), īslaicīgas piegādes problēmas, piemēram, uz ceļa saplīsusi mašīna, reizēm ražotājs lieltirgotājam neiesaka zāles ņemt, jo produkts ir specifisks.
Var būt arī tā, ka zāļu nav ražotājam - ir bijis pārāk īss periods, lai zāles būtu bijis iespējams saražot. Reizēm mēdz būt objektīvas ražošanas/piegādes problēmas loģistikas dēļ: nav informācijas, kur ir, kad būs. Neziņa ir tā, kas pacientus tracina. Arī aptiekas tiek tracinātas, jo nezina, kad zāles būs. Un tā tas trakums pāriet citam uz citu. Kas notiek starp aptieku, lieltirgotavu, ražotāju? Notiek bumbiņu mētāšana, meklējot, kurš ir vainīgs. Zāļu pieejamības nodrošināšanas labad ne tikai aptiekām, bet arī lieltirgotājiem nepieciešams līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Vēlama tiešsaistes informācija NVD tīmekļa vietnē vai līdzīgs efektīvs risinājums; ražotājam, lieltirgotājam un aptiekai - katram jāuzņemas ne tikai atbildība par piegādes laiku, bet jāinformē citam citu par situāciju zāļu piegādes jomā.
Foto: BIG event publicitātes foto un no Doctus arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada aprīļa numurā