Hipertensīvi traucējumi grūtniecības laikā saistīti ar hipertensiju vēlāk dzīves laikā
Tika veikta sekundāra analīze perspektīvam novērošanas kohortas pētījumam, kurā tika iekļautas 4342 pirmreizēji dzemdējošas personas ar vienaugļa grūtniecību (vidējais mātes vecums 27,0 gadi), kas pirmajā trimestrī tika reģistrētas astoņos klīniskajos centros ASV un piedalījās arī 2–7 gadu pēcpārbaudes vizītē.
Hipertensīvie grūtniecības traucējumi ietvēra gestācijas hipertensiju, preeklampsiju vai eklampsiju (ar vai bez smagām pazīmēm), kā arī hemolīzes, paaugstinātu aknu enzīmu un zema trombocītu skaita sindromu (HELLP sindromu).
Hipertensīvo traucējumu sākuma laiks tika klasificēts kā antenatāls (pirms dzemdību sākuma), intranatāls (dzemdību sākumā vai indukcijas laikā līdz dzemdībām) vai postnatāls (no dzemdībām līdz 6 nedēļām pēcdzemdību periodā); par kontroles grupu kalpoja personas bez hipertensīviem grūtniecības traucējumiem.
Iznākuma rādītājs bija incidenta hipertensija 2–7 gadu vizītē, kas tika noteikta, izmantojot trīskāršus asinsspiediena mērījumus saskaņā ar standartizētu protokolu un klasificēta atbilstoši 2017. gada Amerikas Kardioloģijas koledžas/Amerikas Sirds asociācijas kritērijiem 1. pakāpes vai augstākai hipertensijai: vidējais sistoliskais asinsspiediens ≥ 130 mm Hg, vidējais diastoliskais asinsspiediens ≥ 80 mm Hg vai antihipertensīvo medikamentu lietošana.
Tika izvērtēta saistība starp sākotnēju hipertensīvo grūtniecības traucējumu diagnozi un incidentu hipertensiju pēcpārbaudes laikā.
Hipertensīvie grūtniecības traucējumi tika konstatēti 23,2 % dalībnieču; no tām 53,6 % tika diagnosticēti antenatāli, 42,4 % – intranatāli un 4,0 % – postnatāli. Pēcpārbaudes laikā incidenta hipertensija tika konstatēta attiecīgi 37,6 %, 26,0 % un 40,0 % personu šajās grupās, salīdzinot ar 16,5 % personu bez hipertensīviem grūtniecības traucējumiem.
Salīdzinājumā ar personām bez diagnozes, hipertensīvi grūtniecības traucējumi bija saistīti ar paaugstinātām incidentas hipertensijas izredzēm neatkarīgi no sākuma laika: antenatāli (koriģētā izredžu attiecība [aOR] = 2,40; 95 % TI, 1,95–2,95), intranatāli (aOR = 1,55; 95 % TI, 1,21–1,97) vai postnatāli (aOR = 2,90; 95 % TI, 1,49–5,64).
Salīdzinot traucējumu sākuma laikus savā starpā, antenatāls sākums bija saistīts ar augstākām koriģētām incidentas hipertensijas izredzēm nekā intranatāls sākums (P < 0,01); līdzīgi rezultāti tika novēroti arī postnatāla un intranatāla sākuma salīdzinājumā (P = 0,04).
Rezultāti bija konsekventi arī 2. pakāpes hipertensijai (sistoliskais asinsspiediens ≥ 140 mm Hg, diastoliskais asinsspiediens ≥ 90 mm Hg vai antihipertensīvo medikamentu lietošana), kā arī dažādu hipertensīvo grūtniecības traucējumu tipu – gestācijas hipertensijas un preeklampsijas – gadījumā.
„Mūsu analīze liecina, ka jaunas hipertensīvu grūtniecības traucējumu epizodes neatkarīgi no to attīstības laika (grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību periodā) ir saistītas ar incidentu hipertensiju un uzsver atbilstošas pacientu konsultēšanas un aprūpes nozīmi pēc grūtniecības,” norāda pētījuma autori.
AVOTS: Hauspurg A, Grobman W, Jancsura K, et al. Timing of Hypertensive Disorders of Pregnancy in Nulliparous Individuals and Risk of Incident Chronic Hypertension 2–7 Years Postpartum. Timing of Hypertensive Disorders of Pregnancy in Nulliparous Individuals and Risk of Incident Chronic Hypertension 2–7 Years Postpartum