Hormonālās kontracepcijas lietošana — neatkarīgi no veida vai ievadīšanas metodes — nav saistīta ar būtiski paaugstinātu idiopātiskas intrakraniālas hipertensijas (IIH) risku sievietēm reproduktīvā vecumā.
Krūts vēža incidence pieaug visā pasaulē, īpaši starp sievietēm premenopauzē. Aprēķini par 2040.gadu norāda uz 3 miljoniem jaunu gadījumu un 1 miljonu nāves gadījumu ik gadu. Hormonālā kontracepcija ir zināms krūts vēža riska faktors, tomēr svarīgi diferencēt riskus starp dažādām hormonālās kontracepcijas zāļvielām.
Ģimenes plānošana ir darbību kopums, kas sniedz iespēju pārim izvēlēties bērnu skaitu un noteikt vēlamo intervālu starp grūtniecībām. Šis jēdziens klasiskā izpratnē ietver kontracepcijas metožu lietojumu, lai novērstu neplānotas grūtniecības iestāšanos, bet plašākā izpratnē ģimenes plānošanas jēdziens ietver arī neauglības ārstēšanu. [1; 2] Lai gan SPKC dati ir optimistiski un liecina, ka pēdējos desmit gados legālu abortu skaits Latvijā samazinājies divkārt, joprojām saglabājas liels nevēlamo grūtniecību skaits pusaudžu vecumā, [3] tāpēc nozīmīga ir izglītošana skolās, medicīnas iestādēs, digitālajā vidē.
ASV veiktā pētījumā noskaidrots, ka sievietes, kuras lieto kontracepcijas tabletes, retāk ziņo par depresiju.
Pētījuma mērķis bija izpētīt hormonālās kontracepcijas un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) vienlaicīgas lietošanas ietekmi uz venozās trombembolijas risku.
Hormonālais jutīgums var būt kā riska faktors dažu depresīvo traucējumu attīstībā sievietēm – tas novērots dažādās menstruālā cikla fāzēs, perimenopauzē, pēc dzemdībām un sākot lietot hormonālo kohntracepciju. Līdz šim ievākts neliels daudzums pētījumu, kas atbalstītu depresīvu epizožu saistību ar sievietes reproduktīvo ciklu.
Klīniskajā praksē svarīgi par drošu dzimumdzīvi runāt ar katru pacientu — neatkarīgi no vecuma, dzimuma un pieņēmumiem pēc tā, kā pacients sevi ārēji pasniedzis. Pirmais solis — riska faktoru identificēšana un pacientu izglītošana, profilakse.
Kopš 1960. gada, kad pirmā hormonālās kontracepcijas (HK) tablete nonāca pārdošanā un sievietēm visā pasaulē pavērās jaunas iespējas ne tikai savas dzīves plānošanā, bet arī dažādu ginekoloģisku slimību ārstēšanā, ar apskaužamu regularitāti šī tēma kā karsts kartupelis viļāta ne tikai cilvēku mutē, bet arī mediju pirmajās lapās, sākot no totāla nolieguma un beidzot ar absolūtu dievināšanu. Būsim godīgi — visos viedokļos ir sava daļa patiesības.
Jaunās paaudzes kombinētās perorālās kontracepcijas tablešu (satur gan zemas devas estrogēnu, gan jaunās paaudzes progesteronu) lietošana ir saistīta ar samazinātu olnīcu vēža risku jaunām sievietēm, secināts pētījumā.
Droša un uzticama ģimenes plānošana tiešā veidā ietekmē sabiedrības veselību un nodrošina sievietes personīgo un profesionālo neatkarību. Kontracepcija ir neaizstājams līdzeklis, lai profilaktiski novērstu nevēlamas grūtniecības iestāšanos.
Statistikas dati ir nepielūdzami — 75 % no visām sievietēm dzīves laikā saskaras ar vaginālo kandidozi, katra otrā zina, ko nozīmē cistīts un antibiotiku kursa atstātas sekas, vismaz 10 % sieviešu ir priekšlaicīga menopauze.
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas izpaužas ar atvērtiem vai slēgtiem komedoniem, kā arī iekaisīgām pāpulām, pustulām un mezgliņiem. Smagos gadījumos novērojamas cistas. Parasti akne skar seju, krūškurvi, muguras augšdaļu un roku augšdaļu. Iekaisīgas aknes dēļ var palikt deformējošas rētas, pēciekaisuma hiperpigmentācija, kas vēl vairāk apstiprina ārstēšanas nepieciešamību.
Pusaudžu akne ir ļoti bieži sastopama un vidēji skar 80% jauniešu. Tā ir labi pazīstama dermatoloģiska slimība gan dermatologu, gan ģimenes ārstu, gan citu speciālistu praksē. Tomēr pēdējos gados plaši tiek apspriesta pieaugušo akne, īpaši sieviešu akne, ar ko pacienti arvien biežāk vēršas pie dermatologa. Tāpēc aktualizējušies jautājumi, vai pieaugušo akne ir pusaudžu aknes apakštips, vai tai ir citāda attīstība un citāds patofizioloģiskais mehānisms, vai pieaugušo akne jāārstē citādi nekā pusaudžu akne. Nav klīnisku pētījumu un aprakstu, tāpēc piedāvājam apskatu no pēdējo gadu literatūras.
Akne ir ļoti izplatīta un bieži sastopama saslimšana pusaudžiem, tomēr tā ir ne tikai pusaudžu problēma. Eksperti uzskata, ka aknes izplatība skar 80–90% jauniešu. [1; 2] Akne parasti ilgst vairākus gadus un tiek raksturota kā saslimšana, kas laika gaitā mainās, tāpēc tiek uzskatīta vairāk par hronisku nekā akūtu saslimšanu. 15–30% pacientu ir nepieciešama intensīva medikamentoza ārstēšana, un šie pacienti veido lielāko pacientu grupu dermatologu praksēs visā pasaulē. [3]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
