PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Vēdersāpes bērnībā saistītas ar trauksmi pieaugušā vecumā

Doctus
Vēdersāpes bērnībā saistītas ar trauksmi pieaugušā vecumā
Bērniem ar funkcionālām vēdersāpēm ir piecas reizes lielāks risks, ka būs trauksme pieaugušā vecumā, salīdzinot ar veseliem bērniem, ziņo pētījumu rezultāti. Turklāt šāda saistība tika novērota divos pētījumos, kuri tika prezentēti Amerikas Trauksmes traucējumu asociācijas 32 ikgadējā konferencē.

Abos pētījumos tika pierādīts, ka agrīnai bērnu trauksmainības diagnostikai un ārstēšanai ir nozīmīga ietekme uz pieaugušo smadzeņu-gremošanas trakta saistību. Tās ir divvirzienu attiecības, ja ir trauksme un depresija, visbiežāk ir arī funkcionālas vēdersāpes un otrādāk, ja ir funkcionālas vēdersāpes, ar vislielāko varbūtību būs arī depresija.

Tikko noslēdzies pētījums ziņo, ka bērniem ar trauksmi un depresiju ir augstāks funkcionālu vēdersāpju (51,5% pret 8,8%; p0,05), salīdzinot ar veseliem kontroles indivīdiem. Šis pētījums uzrādīja, ka 80% bērnu ar funkcionālām vēdersāpēm ir trauksme, 43% ir depresīvi traucējumi un 29% ir nopietni depresijas traucējumi. Pētījumā arī tika noskaidrots, ka bērniem ar funkcionālām vēdersāpēm un trauksmi, vispirms ir trauksme (vidējais saslimšanas vecums ir 6,25 gadi) un tad pievienojas funkcionālas vēdersāpes (vidējais slimības sākuma vecums ir 9,17 gadi).

Citā pētījumā, kurš tika veikts Tenesijas štatā, tika secināts, ka bērniem ar vēdersāpēm vecumā no 8 līdz 15 gadiem, kuriem sāpes saglabājas līdz 21 gada vecumam ir piecas reizes lielāks trauksmes risks pieaugušā vecumā. Pētījumā bija iekļauti 754 bērni vecumā no 8 līdz 15 gadiem ar funkcionālām vēdersāpēm un neidentificētām organiskām slimībām. Pacienti un viņu mammas tika intervētas un tika novērtēta sāpju intensitāte, biežums, ilgums, kā arī kognitīvi un afektīvi sāpju aspekti.

Klastera analīzē tika identificētas 3 pacientu grupas:

  • Augsta sāpju disfunkciju grupa ar intensīvām un biežām sāpēm, augstu katastrofizācijas līmeni, negatīvu afektu un zemu potenciālās efektivitātes līmeni (25% no kohortas);
  • Augsta sāpju adaptīvā grupa – sastāvēja no pacientiem, kuri mēģināja saglabāt funkcionālās spējas, neskatoties uz sāpēm (40% no kohortas);
  • Zema sāpju adaptīvā grupa – pacienti ar retām sāpēm, zemu katastrofizācijas līmeni, augstu uztveres efektivitāti un zemu disfunkciju.

Deviņus gadus pēc pētījuma sākuma 379 pacienti (vidējais vecums 21 gads) tika uzmeklēti un atkārtoti intervēti, lai noskaidrotu jautājumus par viņu vēdersāpēm, citām sāpēm un psihiatriskiem simptomiem. Augstas sāpju disfunkcijas grupā 60% pacientu vēl arvien bija vēdersāpes. Vairāk nekā 45% pacientu augstas sāpju disfunkcijas grupā bija trauksme, un šī proporcija bija statistiski ticami augstāka nekā pārējās divās grupās (25% - 30%). 70% šīs grupas pacientu dzīves laikā novēroja trauksmi.

Nevienā no grupām netika novēroti augstāki depresīvo simptomu rādītāji, salīdzinot ar vispārējo populāciju, kas liecina par to, ka šajos procesos ir iesaistīta trauksme, nevis depresija.

Šie bija pirmie pētījumi, kas uzrādīja atšķirības psihosociālos profilos bērniem ar funkcionālām vēdersāpēm un saistību ar to prognozi.

Pirmavots: Anxiety Disorders Association of America (ADAA) 32nd Annual Conference. Session 306R, presented April 13, 2012; poster 106, presented April 14, 2012.