Kāpēc ārstam būt sociālajos medijos, kā tiek ģenerēts saturs, cik daudz laika tas aizņem un kāpēc ir tik svarīgi rūpīgi pārdomāt, kā publiski paust informāciju? Pieredzē dalās asoc. prof. ANDRIS SKRIDE, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs, Reto slimību kabineta vadītājs un Profesora Skrides Sirds klīnikas vadītājs, un Dr. ILONA VILKOITE, “Veselības centrs 4” gastroenteroloģe, interniste, endoskopijas speciāliste, IVBIOTIC zīmola radītāja.
Pētnieki atklāja, ka koledžas studenti, kuri mēģināja samazināt savu sociālo mediju lietošanu līdz 30 minūtēm dienā, divu nedēļu eksperimenta beigās un salīdzinājumā ar kontroles grupu ieguva ievērojami zemākus rezultātus trauksmes, depresijas, vientulības un baiļu skalā.
Gada sākumā bijām liecinieki, kā vētru saceļ storijs sociālajā tīklā Instagram un karjera Latvijas lielākās slimnīcas Diagnostikās radioloģijas centra vadītāja pienākumu izpildītāja amatā beidzas, tā īsti nesākusies. Kā uzvedība sociālajos tīklos ietekmē uzticamību? Kur ir robeža — kas ir akceptējams un kas nav? Piedāvājam dažus interesantus pētījumus un atziņas.
Jauna pētījuma autori uzskata, ka lūgums cilvēkiem pārtraukt sociālo mediju lietošanu tikai uz vienu nedēļu var ievērojami uzlabot viņu labklājību, mazināt depresiju un trauksmi, un nākotnē to varētu ieteikt kā līdzekli, lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot psihisko veselību.
Ne tik sen kopā dzīvoja vairākas paaudzes kuplās ģimenēs, meitenes redzēja, kā aug zīdainis, kā bērniņu aprūpē, zīda. Šodien pirmā pieredze nereti rodas, aprūpējot pašiem savu bērniņu. Saprotams, ka jaunie vecāki jūtas nedroši un informāciju iegūst sociālajos tīklos. Tikai desmitā daļa vecāku norāda, ka sociālie tīkli viņu zināšanas šajā jomā neietekmē.
Sociālie mediji ir būtiska mūsu dzīves sastvādaļa 21.gadsimtā un tās nozīme pieaug ar katru brīdi, it īpaši jauniešu vidū. Arvien vairāk runā par to, ka sociālajiem medijiem ir nopietns atkarību izraisošs potenciāls.
Starptautiskās publikācijas ziņo, ka Covid–19 laikā pieaug neiecietība, emocionāla (mutiska) vardarbība, stigmatizācija, kas vērsta pret medicīnas darbiniekiem. To labi var redzēt arī sociālajos tīklos: sabiedrība sadalījusies divās frontēs. Vieni pauž atbalstu mediķiem, citi — agresivitāti. Saruna ar profesori ANDU ROŽUKALNI, RSU Komunikācijas fakultātes dekāni, Komunikācijas studiju katedras vadītāju.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Termins “tenisista elkonis” publikācijās pirmoreiz parādījās 1883. gadā, kad pieauga laterāla epikondilīta sastopamība lauka tenisa spēlētājiem, — tolaik šis sporta veids sāka kļūt populārs. Mūsdienās, kaut arī dažiem tenisa spēlētājiem šī problēma tiek konstatēta, laterāls epikondilīts lielākoties attīstās cilvēkiem, kam ikdienā jāveic atkārtotas kustības, — gleznotājiem, santehniķiem, mehāniķiem, pavāriem utt.
Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [1] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas. Iepriekšējā Doctus numurā apskatījām mikrobiotas attīstību un to ietekmējošos faktorus. Šoreiz turpinām ar rekomendācijām probiotiku lietošanā atbilstīgi Pasaules Gastroenteroloģijas organizācijas globālajām vadlīnijām.
19. maijā – Pasaules Iekaisīgu zarnu slimību dienā – Latvijas Krona un Kolīta slimnieku biedrība atzīmēs nevis vienu dienu, bet īstenos nedēļu garu kampaņu ar lozungu “Runā atklāti! Runā par IZS!”, aptverot gan priekšlikumus politikas veidotājiem, gan informatīvas aktivitātes, gan gleznu izstādi Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
