GLP–1 receptoru agonists liksisenatīds tiek izmantots cukura diabēta terapijā. Klīniskos pētījumos ar peļu modeļiem konstatētas šā medikamenta neiroprotektīvas īpašības Parkinsona slimības gadījumā.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]
Vientulība saistīta ar paaugstinātiem vispārējās saslimstības un mirstības riskiem, t.sk. ar neirodeģeneratīvām slimībām. Šā pētījuma autori raduši saistību starp vientulību un Parkinsona slimības attīstību laika gaitā.
Dopamīnam, kas ilgu laiku saistīts ar baudu, motivāciju un atlīdzības meklēšanu, šķiet, arī ir svarīga loma, kāpēc vingrinājumi un citas fiziskas piepūles dažiem cilvēkiem šķiet “viegli” un citiem nogurdinoši, tas secināts pētījumā ar pacientiem, kuri slimo ar Parkinsona slimību. Parkinsona slimību raksturo dopamīnu ražojošo šūnu zudums smadzenēs laika gaitā.
Trīce ir visbiežākais kustību traucējumu veids, kura sastopamība pieaug, sabiedrībai novecojot. [1] Epidemioloģiskos pētījumos trīces sastopamība vispārējā populācijā ir ap 14 % , taču ne visi cilvēki ar trīci dodas konsultēties pie ārsta. [2]
Šķērsgriezuma pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar Parkinsona slimību bieži sastopams fenotips ir trauslums (frailty), kamēr ilgtermiņa pētījumi šo saistību līdz šim nav pierādījuši. Tāpēc laikā no 2006.–2010.gadam ar 12 gadu novērošanas periodu tika organizēts perspektīvs kohortas pētījums, lai izvērtētu trausluma un Parkinsona slimības attīstības saistību, kā arī analizētu ģenētisko risku ietekmi šādas saistības gadījumā.
Parkinsona slimības (PS) prodroma fāze var ilgt vairāk kā 10 gadus. Tāpēc riska faktoru, blakusslimību un pirmo klīnisko pazīmju kopuma atpazīšana ir svarīga, lai izprastu PS iemeslus un attīstības procesu, kā arī sniegtu agrīnu palīdzību riska pacientiem.
Daudziem pacientiem ar Parkinsona slimību (PS) attīstās motoriskas komplikācijas, ko nav iespējams kontrolēt tikai ar levodopas devas pielāgošanu. Nav skaidrs, kāda adjuvanta terapija būtu visefektīvākā. Tāpēc, lai salīdzinātu ilgtermiņa efektus pacienta vērtētai dzīves kvalitātei pēc adjuvanta pievienošanas levodopai, tika veikts pētījums.
Pacienti ar funkcionāliem neiroloģiskiem traucējumiem (FNT) ārsta praksē sastopami bieži. Pasaules dati liecina, ka vismaz 10 % no pacientiem, kas dodas vizītē pie neirologa, cieš no funkcionāla rakstura traucējumiem. [1] Dzīves kvalitātes pasliktinājums FNT pacientiem ir līdzvērtīgs cilvēkiem ar Parkinsona slimību vai citām organiskām slimībām. [2]
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Idiopātiska Parkinsona slimība (PS) ir otra biežāk sastopamā neirodeģeneratīvā slimība pēc Alcheimera slimības. [1—4] Tā skar 2—3 % populācijas vecumgrupā pēc 65 gadiem. [1; 2] Slimībai raksturīgs pakāpeniski progresējošs kustību nespējas pieaugums ar motorisko un nemotorisko simptomu (NMS) attīstību. [5]
Jaunākās publikācijas atbalsta iepriekšējos novērojumus par novecošanos, kas saistīta ar selektīvu zarnu funkcijas samazināšanos: garšas izmaiņas, barības vada sfinktera kustīgums, kuņģa iztukšošanās un muskuļu—zarnu (mioenterisko) nervu pinuma neironu izmaiņas, kas saistītas ar zarnu tranzītu un var ietekmēt svaru.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]