Dopamīnam, kas ilgu laiku saistīts ar baudu, motivāciju un atlīdzības meklēšanu, šķiet, arī ir svarīga loma, kāpēc vingrinājumi un citas fiziskas piepūles dažiem cilvēkiem šķiet “viegli” un citiem nogurdinoši, tas secināts pētījumā ar pacientiem, kuri slimo ar Parkinsona slimību. Parkinsona slimību raksturo dopamīnu ražojošo šūnu zudums smadzenēs laika gaitā.
Trīce ir visbiežākais kustību traucējumu veids, kura sastopamība pieaug, sabiedrībai novecojot. [1] Epidemioloģiskos pētījumos trīces sastopamība vispārējā populācijā ir ap 14 % , taču ne visi cilvēki ar trīci dodas konsultēties pie ārsta. [2]
Šķērsgriezuma pētījumos pierādīts, ka pacientiem ar Parkinsona slimību bieži sastopams fenotips ir trauslums (frailty), kamēr ilgtermiņa pētījumi šo saistību līdz šim nav pierādījuši. Tāpēc laikā no 2006.–2010.gadam ar 12 gadu novērošanas periodu tika organizēts perspektīvs kohortas pētījums, lai izvērtētu trausluma un Parkinsona slimības attīstības saistību, kā arī analizētu ģenētisko risku ietekmi šādas saistības gadījumā.
Parkinsona slimības (PS) prodroma fāze var ilgt vairāk kā 10 gadus. Tāpēc riska faktoru, blakusslimību un pirmo klīnisko pazīmju kopuma atpazīšana ir svarīga, lai izprastu PS iemeslus un attīstības procesu, kā arī sniegtu agrīnu palīdzību riska pacientiem.
Daudziem pacientiem ar Parkinsona slimību (PS) attīstās motoriskas komplikācijas, ko nav iespējams kontrolēt tikai ar levodopas devas pielāgošanu. Nav skaidrs, kāda adjuvanta terapija būtu visefektīvākā. Tāpēc, lai salīdzinātu ilgtermiņa efektus pacienta vērtētai dzīves kvalitātei pēc adjuvanta pievienošanas levodopai, tika veikts pētījums.
Pacienti ar funkcionāliem neiroloģiskiem traucējumiem (FNT) ārsta praksē sastopami bieži. Pasaules dati liecina, ka vismaz 10 % no pacientiem, kas dodas vizītē pie neirologa, cieš no funkcionāla rakstura traucējumiem. [1] Dzīves kvalitātes pasliktinājums FNT pacientiem ir līdzvērtīgs cilvēkiem ar Parkinsona slimību vai citām organiskām slimībām. [2]
Paaugstināta biežāk lietoto perorālo antibiotiku ekspozīcija ir saistīta ar paaugstinātu Pārkinsona slimības risku, secināts Somijā veiktā pētījumā.
Jau izsenis podagra tiek dēvēta par karaļu slimību, jo tika saistīta ar bagātīga ēdiena un pārmērīga alkohola uzņemšanu, ko senos laikos vien retais varēja atļauties. Jau tad bija skaidrs, ka dzīvesveidam ir svarīga nozīme slimības attīstībā.
Idiopātiska Parkinsona slimība (PS) ir otra biežāk sastopamā neirodeģeneratīvā slimība pēc Alcheimera slimības. [1—4] Tā skar 2—3 % populācijas vecumgrupā pēc 65 gadiem. [1; 2] Slimībai raksturīgs pakāpeniski progresējošs kustību nespējas pieaugums ar motorisko un nemotorisko simptomu (NMS) attīstību. [5]
Pacientiem ar bipolāriem traucējumiem biežāk var attīstīties Pārkinsona slimība dzīves laikā, nekā cilvēkiem bez bipolāriem traucējumiem.
Jaunākās publikācijas atbalsta iepriekšējos novērojumus par novecošanos, kas saistīta ar selektīvu zarnu funkcijas samazināšanos: garšas izmaiņas, barības vada sfinktera kustīgums, kuņģa iztukšošanās un muskuļu—zarnu (mioenterisko) nervu pinuma neironu izmaiņas, kas saistītas ar zarnu tranzītu un var ietekmēt svaru.
Gandrīz divām trešdaļām pacientu ar Pārkinsona slimību bez cukura diabēta var būt insulīna rezistence, neskatoties uz to, ka ir normāls glikozes līmenis asinīs. Šie rezultāti apstiprina, ka insulīna rezistence ir bieži sastopama un lielākoties nediagnosticēta problēma pacientiem ar Pārkinsona slimību, īpaši, ja pacientiem ir liekais svars.
Vairākus gadus pērnieki ir centušies noskaidrot, vai ir saistītba starp Parkinsona slimību un tādiem dzīvesveida faktoriem kā smēķēšana, kafijas un alkohola lietošana.
Priekšlaicīga menopauze pirms 40 gadu vecuma bija saistīta ar augstāku arteriālās hipertensijas risku nekā “normāla” menopauze pēc 45 gadu vecuma, un visaugstākais risks novērots sievietēm, kurām menopauze iestājās vecumā no 25 līdz 35 gadiem.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Ja agrāk informācija par slimībām tika saņemta ārsta kabinetā, tad mūsdienās pirmā sastapšanās ar veselības jautājumiem bieži notiek digitālajā vidē. Pētījumi liecina, ka arvien biežāk pacienti mākslīgā intelekta (MI) rīkus izmanto informācijas meklēšanai, simptomu izvērtēšanai, sagatavošanās procesam pirms ārsta konsultācijas un emocionāla atbalsta gūšanai. [1; 2; 20]
Metastātisks kolorektāls vēzis ir ar ierobežotām terapijas iespējām, kā dēļ bieži vien sagaidāms slikts ārstēšanas iznākums. Iepriekš veiktos pētījumos izteikta hipotēze, ka augstāks D vitamīna līmenis serumā varētu palīdzēt uzlabot dzīvildzi, tāpēc ir ļoti svarīgi atrast drošu un efektīvu veidu, kā iekļaut D vitamīnu terapijas plānā.
Kuram pacientam drīzāk izvēlēsieties tiešos orālos antikoagulantus (TOAK), bet kam — varfarīnu? Kā nieru funkcija un aknu rādītāji ietekmē antikoagulanta izvēli? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild kardiologs prof. Oskars kalējs.
