Meitene, kas lasīja domas. Paranormālas parādības eksakts pētījums Rīgā 1936. un 1937. gadā

Ar "domu lasīšanu" un citu paranormālu fenomenu pētīšanu nodarbojas parapsiholoģija, kas visbiežāk traktēta kā pseidozinātne. Terminu "parapsiholoģija" 19. gadsimta beigās ieviesa vācu filozofs Makss Desuā (Max Dessoir, 1867—1947), bet vēlāk, 20. gadsimta 30. gados, šo terminu pārņēma un popularizēja amerikāņu botāniķis Džozefs Benkss Rains (1895—1980). Viņš Djūka Universitātē ASV nodibināja Parapsiholoģijas pētīšanas laboratoriju, kur pirmoreiz šo nozari, kuras vēsturiskās metodes bijušas spiritistu seansu izmantošana pēcnāves dzīves izzināšanā, mēģināja padarīt eksaktu, veicot atkārtojamus eksperimentus laboratorijas apstākļos. Viņa sākotnējie eksperimenti koncentrējās uz telepātijas un gaišredzības izpēti, un, lai distancētos no vēsturiskajiem aizspriedumiem, šo fenomenu aprakstīšanai viņš ieviesa jaunu terminu "ekstrasensorā percepcija", ar to saprotot uztveres veidu, kas iespējams bez parasto maņu orgānu starpniecības. Grāmatu ar šādu nosaukumu un savu eksperimentu aprakstiem viņš publicēja 1934. gadā. [1]

Akadēmiskās aprindas kā toreiz, tā tagad "domu lasīšanas" fenomenu jeb ekstrasensoro percepciju gandrīz vienmēr ignorējušas. Parasti šādus fenomenus neuzskata par pētījuma vērtiem un pat to iespējamības pieminēšana akadēmiskajās aprindās izraisa sašutumu. Ekstrasensorās percepcijas fenomenu bērniem ar autismu un garīgu atpalicību, atsaucoties uz citu pētnieku aptaujātiem vecākiem, dažos darbos pieminējis mūsdienu bērnu psihiatrs un autisma eksperts amerikānis Derolds Treferts, par ko gan saņēmis nesaudzīgu kolēģu kritiku. Treferts tomēr min, ka, lai gan akadēmiskās aprindas gluži saprotami pauž skepsi, ir gadījumi, kad garīgi atpalikuši bērni un jo sevišķi autisti reizi pa reizei uzrāda spējas, ko viņu vecāki sauc par "domu lasīšanu". [2]

1936. un 1937. gadā Rīgā notikušais mēģinājums eksakti izpētīt šķietamu domu lasīšanas fenomenu tolaik ieguva plašu publicitāti, par šo savdabīgo notikumu saglabājušās vairākās liecības: divas grāmatas [3; 4], vairāki raksti Vācijas, Francijas un ASV izdevumos ar parapsiholoģisku ievirzi [5] un neskaitāmas publikācijas populārajā presē Latvijā un ārzemēs. References par Latvijā aprakstīto brīnumbērnu saglabājušās arī popkultūrā. [6] Taču paši eksperimentu protokolu oriģināli, video un akustiskie materiāli pagaidām nav atrasti. Tāpat pagaidām neizzināts ir pašas pētījuma vaininieces, tobrīd desmitgadīgas, garīgi atpalikušas latviešu zemnieku meitenes, "domu lasītājas" Ilgas Ķ. liktenis.

Ilgas Ķ. fenomena atklāšana

Meitenes Ilgas Ķ. brīnumainās spējas pirmo reizi dokumentētas 1935. gada 24. martā, kad Latvijas Universitātes Tiesu medicīnas institūta direktoram Dr. med. Ferdinandam Neireiteram (1893—1946) adresēta intriģējoša vēstule no Trapenes rajona ārsta Dr. med. Frideberta Kleinberga (1903—?).

"Ļoti godājamais profesora kungs," rakstīja Kleinbergs, "iedrošinādamies cerēt, ka tamlīdzīgas lietas Jūs interesē, gribu Jums šodien ziņot par kādu — vismaz kā man šķiet — augstākā mērā interesantu gadījumu, ko man šais dienās bija izdevība novērot savās runas stundās." Vēstulē ārsts apraksta garīgi atpalikušu deviņus gadus vecu meiteni Ilgu Ķ., kas kopā ar vecākiem — zemniekiem — dzīvo netālajā Ilzenē. Meitene runāt iemācījusies tikai astoņu gadu vecumā, skolā sākusi iet deviņos gados, kur tad arī skolotāji atklājuši viņas neparastās spējas: Ilga Ķ., kas burtus gan pazinusi, bet lasīt patstāvīgi nav spējusi, varējusi tekoši lasīt vissarežģītākos tekstus gan latviešu, gan krievu, vācu, franču un angļu valodā, ja līdzās stāvējis skolotājs, kas pie sevis domās šo tekstu lasījis līdzi. Turklāt Ilga Ķ. lasījusi, neskatīdamās grāmatā! Līdzīgi meitenei veicies arī ar rēķināšanu: lai gan nav spējusi patstāvīgi veikt pat visvienkāršākos aritmētiskos aprēķinus, Ilga Ķ. varēja nosaukt pareizo atbildi sarežģītu aprēķinu gadījumā, ja blakus meitenei to galvā aprēķinājis skolotājs vai māte. Ilgas Ķ. māte ārstam stāstīja arī to, ka no bērna nav iespējams neko noslēpt — ja kāds priekšmets esot paslēpts, meita to tūlīt atradusi.

Pats Kleinbergs Ilgu Ķ. apskatījis gan tikai vienu reizi. Ārsts meitenes domu lasīšanas spēju testējis, pie sevis lasot ārstniecības līdzekļu sarakstu. Tiklīdz ārsts klusībā izlasījis ac. boric, bērns momentā esot teicis acidum boricum, tieši tā, kā domās bija lasījis ārsts. Meitenei bijusi sasprindzināta sejas izteiksme, it kā viņa ļoti koncentrētos. Kleinbergs vēstulē atzīmēja, ka domu minēšana Ilgai Ķ. padodas vislabāk, ja tās pārraida cilvēks, kam bērns uzticas, proti, māte. Vēstules noslēgumā ārkārtīgi izbrīnītais ārsts rakstīja: "Es personiski gan neesmu nekur neko līdzīgu redzējis, nedz arī sastapis demonstrējam kādā no piecām universitātēm, kurā kā students biju nokļuvis."

Neiretera eksperimenti apstiprina: te darīšana ar paranormālu spēju

Neireiters uz aprakstīto fenomenu sākumā skatījās skeptiski un pat domāja: vai tikai kolēģis nav maldījies vai pat kritis par upuri krāpšanai. Lai izpētītu iespējamo maldu veidu, Neireiters Ilgu Ķ. un viņas māti uzaicināja uz Rīgu it kā konsultācijai par grūtībām mācībās un lasīšanas problēmām. 1935. gada 8. aprīlī Ilga Ķ. ieradās Rīgā, kur Neireiters viņu izmeklēja. Konstatējis meitenei "imbicilitāti", viņš veica arī vairākus eksperimentus tekstu lasīšanā (lasījusi māte; Ilga no viņas vairāku metru attālumā, ar muguru pret māti vai pat ieslēgta citā istabā), kā arī paslēptu priekšmetu meklēšanā. Eksperimentu rezultāti Neireiteru "ārkārtīgi pārsteidza un tiešām pielaida iztulkojumu, ka bērns ir spējīgs bez savu maņu orgānu pastarpinājuma uztvert un reproducēt to, ko māte domā".

Tomēr vēl aizvien Neireiters šaubījās par eksperimentu patiesīgumu. Viņa tālākos pētījumus iniciēja LU Teoloģijas fakultātes mācībspēks Dr. theol. Gustavs Menšings (1901—1978), kas par Ilgas Ķ. fenomenu bija pastāstījis savam draugam Hansam Drīšam (1867—1941), vācu biologam, embriologam, kurš medicīnas vēsturē iegājis ar pirmajiem mēģinājumiem "klonēt" jūras ežus 19. gadsimta 80. gados, bet paralēli dabas zinātnēm strādājis arī filozofijas un parapsiholoģijas sfērā. Uzzinājis par Ilgas Ķ. brīnumainajām spējām, 1935. gada 10. maijā Drīšs nosūtīja Latvijas zinātniekiem iedrošinošu vēstuli: "Novērojumi, kurus Jūs man laipni paziņojāt, katrā gadījumā ir rūpīgas pārbaudes vērti; ja tie, novēršot visas maldīšanās iespējas, apstiprinātos, tiem būtu vislielākā nozīme." Drīšs tomēr ieteica arī rūpīgi izslēgt iespēju, ka bērns nolasa vārdus mātei no lūpām vai ka māte, pašai to neapzinoties, klusi saka bērnam priekšā lasītos vārdus.

Šis ievērojamā vācu dabas zinātnieka un filozofa iedrošinājums rosināja profesoru Neireiteru ķerties pie atkārtotas Ilgas Ķ. izpētes, fiksējot "domu pārraides" un apslēpto priekšmetu meklēšanas eksperimentus. To novērošanai Neireiters pieaicināja arī citus zinātniekus, starp tiem LU Farmakoloģijas institūta direktoru Dr. med. Cēzaru Amsleru (1881—1965), LU Mehānikas fakultātes elektrotehnikas nodaļas profesoru Dr. ing. Aleksandru Brikmani (1880—?), LU Higiēnas institūta direktoru Dr. med. Ernstu Fērmani (1872—1947), bijušo Baldones sēravotu direktoru Dr. med. Alfonu Kleinbergu (1864—1938) un jau minētos — Trapenes rajona ārstu Fridebertu Kleinbergu un teologu Gustavu Menšingu. Šīs nopietnās komisijas klātbūtnē sākotnēji nekas neesot izdevies: bērns sabijās un pat sāka raudāt, kad māte sadusmojās par neveiksmi. Bet, kad saspīlējums atslāba, meitene paēda, kļuva jautrāka, mēģinājumi izdevās spīdoši — meitene "lasīja" nesakarīgus tekstus, minēja skaitļus un atrada apslēptus priekšmetus. Tā kā klātesošie nav varējuši konstatēt "domu pārnešanu" normālā veidā — ar maņu orgānu palīdzību —, atlicis vien konstatēt, ka notikusi "tieša domu pārnešana".

Tās pašas dienas vakarā veikts vēl viens mēģinājums plašākā un ievērojamākā parapsiholoģijas interesentu kompānijā: pētniekiem pievienojušies vēl divpadsmit, starp tiem tiesu varas un baznīcas pārstāvji, uzņēmēji un diplomāti, piemēram, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs (1870—1862) un Argentīnas konsuls G. Kellers. Ārstus novērotāju komandā pārstāvēja LU profesors un Fakultātes terapijas klīnikas vadītājs Dr. med. Mārtiņš Zīle (1863—1945), vairāki praktizējoši nervu ārsti un psihiatri: Dr. med. Hermanis Idelsons (1869—1944), Dr. med. Isidors Krons (1874—1941) un Dr. med. Otto Stenders (1871—?). Pēc tam kad Neireiters ar dažiem pavadoņiem apmeklējis Ilgu Ķ. arī viņas mājās, viņš galīgi pārliecinājies par meitenes spējām lasīt citu cilvēku domas bez parasto maņu orgānu iesaistes.

Eksperimentu rezultātus viņš pavisam drīz, 1935. gadā, Vācijā publicēja nelielā brošūrā vācu valodā ar nosaukumu "Wissen um fremdes Wissen" ("Zināšana par svešu zināšanu"). Grāmatā Neireiters publicējis 42 eksperimentu aprakstus, no kuriem lielākā daļa traktēta kā pārliecinoša, secinot: "Ceļš, kādā norisinās zināmu apziņas saturu pārraidīšana Ilgai, ir nezināms un nenoskaidrots, un šajā nozīmē tas apzīmējams kā paranormāls."

Brošūras izdošana vienā mirklī padarīja Ilgu Ķ. pasaulslavenu. Kaut arī plašākai publikai eksperimentus profesors Neireiters prezentēja piesardzīgi un 1936. gada sākumā intervijā laikrakstam Rīts atzina, ka domu pārraidīšanai nav neviena lietišķa skaidrojuma un jāmeklē "citas ticamas iespējas", Latvijas un pasaules prese tik sensacionālu ziņu uztvēra tik kāri, ka stāsts par Ilgu Ķ. sāka dzīvot pats savu dzīvi.

Ilga Ķ. iemanto popularitāti Latvijā un visā pasaulē

Visplašāk Ilgas Ķ. gaitas atspoguļotas Latvijas presē. Laikraksts Brīvā Zeme jau 1935. gadā rakstīja: "Tagad arī Latvijā nejauši atrasta kāda meitene, kas spēj izzināt pa mums vēl nezināmiem ceļiem citu domu un zināšanu saturus. Šīs spējas viņai ir tik lielas, ka līdzīgu gadījumu parapsīcholoģiskā literatūrā neatrodam." Īsāki vai garāki Ilgas spēju apraksti parādījās teju visos Latvijas populārajos preses izdevumos. Piemēram, laikraksts Psihe atbilstīgi sava izdevuma interesēm ("žurnāls miesas, gara un dvēseles attīstībai") 1936. gada vasaras sākumā šo gadījumu atspoguļoja vēl sensacionālākā veidā: "Gadījums ir tik raksturīgs un neapšaubāms, kāda nav otra parapsīcholoģijas vēsturē. Zinātnieki še stāv neizprotamas parādības priekšā, kas acīmredzot ieraus jaunus ceļus tik maz vēl pazīstamās cilvēka psīches pētīšanā." Parapsiholoģijas entuziasti uzskatīja, ka Ilga Ķ., iespējams, būs atslēga viņu uzvaras gājiena sākumam, liekot smīkņājošajiem akadēmiķiem beidzot atzīt: ne viss ir eksakti skaidrojams. Piemēram, laikraksts Psihe pārpublicēja laikraksta Rosenkreuz Zeitchrift 1936. gada 2. numura rakstu par Ilgu Ķ., kurā apgalvots, ka zinātnieki šo fenomenu, lai kā cenzdamies, nespēs izskaidrot, "iekams viņi nepievērsīs vērību okultām mācībām un patiesībām par dvēseles dzīvi un tās cēloņiem, kas bieži vien atrodami kādā no agrākām dzīvēm uz šīs zemes".

Ziņas par Ilgas spējām izplatījās ārpus Eiropas, sasniedzot Ameriku, Indiju, Austrāliju un britu koloniju Malaju salās. Britu laikraksts Sunday Express jau 1935. gadā ziņoja par to, ka latviešu meitenei Ilgai esot "radio smadzenes", bet Austrālijas laikraksts Gipsland Times 1936. gadā virsrakstā skaļi apgalvoja: domu lasīšanas fenomens! Eiropas zinātnieki nesapratnē! Savukārt no tajā pašā gadā Malaju salās izdotā britu laikraksta Sunday Times uzzinām, ka par Ilgas Ķ. spējām interesējies un uz Rīgu 1936. gada septembrī pošas braukt arī visietekmīgākais pētnieks parapsiholoģijā, slavenais britu spoku mednieks un viltus spirituālistu atmaskotājs Harijs Praiss (1881—1948). Nav gan atrasti pierādījumi, ka viņš patiešām būtu atbraucis, taču Londonas Universitātes vēstures arhīvā glabājas Harija Praisa arhīvs, kur atsevišķa lieta veltīta arī Ilgas Ķ. pētījumiem: spoku mednieks noglabājis Neiretiera grāmatu, izgriezumus no žurnāliem un laikrakstiem par Ilgas Ķ. fenomenu, kā arī 12 fotogrāfijas ar Ilgu mājas apstākļos un Neireitera eksperimentu laikā. Latvijas zinātnieki esot saņēmuši arī vairākus piedāvājumus vest Ilgu Ķ. uz Vāciju vai Angliju, lai tur demonstrētu un pētītu "latvju brīnumbērna paranormālās spējas".

Par to, ka Ilgas Ķ. vārds bija pazīstams plašā pasaulē, liecina vēl kāds interesants fakts: viņa pieminēta Ērika Frenka Rasela (1905—1978) zinātniskās fantastikas grāmatā "Ļaunā barjera" ("Sinister Barrier", pirmizdevums 1939. gadā). Romāna autors aprakstījis utopisku nākotnes pasauli, kurā cilvēkus kontrolē neredzami Vitoni — parazīti, kas barojas no cilvēku sāpēm un ciešanām. Rasels aprakstījis latviešu ganu meiteni Ilgu Kirps, kam piemītot ekstrasensorās uztveres spējas un kas esot Vitona hibrīds.