Vecums. Viedums. Medicīna. VALDIS PĪRĀGS

Pacienti manos gados — man šobrīd ir piecdesmit seši — bieži vien, kad viņiem jautāju, kā viņi šodien jūtas, saka: kā gan manā vecumā var justies?!

Darbojas iekšējais cenzors, kaut būtībā runa ir par spēju priecāties kā bērniem.

Bērniem katra diena sākas kā jauna dzīve. Ar gaidāmajiem piedzīvojumiem. Vecu cilvēku pie zemes spiež tas, ka viņš jūt — labākais aiz muguras, dzīve vairs nav kā agrāk, kad ik diena bija notikums. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo diena it kā kļūst īsāka. Liekas, nenotiek nekas jēdzīgs. “Agrāk vasaras bija garas, bet tagad Jāņos vasara jau beigusies.” Dominē pesimistiskais scenārijs, kura jēga ir tajā, ka vasara jau beigusies, kaut īstenībā vasara tikai sākas. Vispār šī skaitīšana, ka vasara sākas aiz Jāņiem, ir galvenais vēstījums. Arī īstā gara dzīve bieži vien sākas pēc piecdesmit gadiem.

Vai pesimistiskais skatījums raksturīgs mūsu platuma grādiem vai tā ir laikmeta iezīme?

Tā ir mūsu gadsimta problēma, ka eksistenci reducējam līdz fiziskam ķermenim. Gluži dabiski, ka novecošanās sākas jau — kā saka modernie pētījumi —, tiklīdz sasniegts reproduktīvais vecums, proti, astoņpadsmit deviņpadsmit gadi. Bet novecošanos var aizkavēt ar dažādām izmaiņām dzīvesveidā, ar pareizu ēdienu, ar jogu, ar emocionālu inteliģenci. Tas, kas nāk galvenokārt no Savienotajām Valstīm un ir pārņēmis visu Rietumu civilizāciju, ir jaunības kults. Jauna ķermeņa kults. Varbūt tas nemaz nav tik slikti, jo līdz ar to nāk paradums, ka ik dienu jāiet dušā, labi jāizskatās, labi jāsmaržo, no rītiem jāskrien un, iespējams, arī vakaros, zobi jātīra pēc katras ēdienreizes. Skandināvi, piemēram, dodas garās pastaigās, kāpj kalnos un izskatās jauneklīgi līdz teju septiņdesmit gadu vecumam.

Iesaldēšanas princips?

Arī tā. Jo siltāk ģērbjas un siltākā istabā uzturas, jo ķermenis ātrāk noveco. No endokrinoloģiskā viedokļa svarīgi, lai brūnie taukaudi, kas ir bērniem un jauniem cilvēkiem un ar vecumu atrofējas, saglabātos. Nopietni pētījumi rāda, ka ar noteiktu dzīvesveidu un uzturēšanos zemākā temperatūrā brūnos taukaudus var pat atjaunot.

Bet ko darīt, ja cilvēks tuvojas septiņdesmit gadu atzīmei? Bioloģiskās ķermeņa rezerves reti kuram izdodas pavilkt pāri astoņdesmit. Septiņdesmit — ja ir slikta iedzimtība, un astoņdesmit — ja ir laba iedzimtība. Neviens nopietns zinātnieks vairs neapstrīd faktu, ka pēc noteikta dalīšanās skaita šūnas atmirst, arī cilmes šūnu spēja reģenerēties izsīkst. Labā ziņa — šūnu nomaiņa tomēr turpinās līdz pat nāvei. Vidēji septiņos gados viss ķermenis pārbūvējas. Izņemot dažas ļoti augsti specializētas šūnas, piemēram, nervu šūnas, kas atjaunojas ļoti lēni, tomēr atjaunojas. Tātad, ja cilvēks nedara sev pāri, astoņdesmit gadi nav grūti sasniedzams mērķis. Mums vienmēr ir hroniskās slimības, bet ar tām medicīna ļauj sadzīvot.

Runas par paredzamo dzīves ilgumu nākotnē — simt divdesmit gadi — ir utopija vai realitāte?

Te atkal jārunā par diviem dzīves aspektiem. Viens ir ārējais — Japānā un Norvēģijā jau ir pārsniegts vidējā mūža slieksnis astoņdesmit gadu. Esmu bijis veco ļaužu slimnīcās Norvēģijā un Zviedrijā, un grūti šo eksistenci nosaukt par ļoti pievilcīgu. Vecais cilvēks ir ļoti labi aprūpēts, bet viņš tiek visur stumdīts: no rīta viņu aizstumj tur, kur ir rīta saule, dienu viņš pavada kaut kādās savās domās, tad ir atkal vakara saule. Sasniegt simt divdesmit gadus nemaz nešķiet tik pievilcīgi.

Gribu uzsvērt, ka ir arī otrs aspekts — metodes, kā uzturēt iekšējo prāta skaidrību. Un tās civilizācija līdz šim lielā mērā ir ignorējusi. Kā endokrinologs varu teikt: ir ļoti stingrs pamats teorijai par to, ka ar īpašu iekšējo mentālo vingrinājumu palīdzību, kurus varētu nosaukt par jogu (bet man šķiet, ka Latvijā labāk būtu lietot vārdu salikumu “īpašas meditācijas tehnikas”), var atjaunot hormonu līdzsvaru. Katram vecumam ir sava ķermeņa hormonu partitūra, un šo partitūru var pareizi nospēlēt. Tas notiek, ja ir hormonu līdzsvars: ne tikai absolūtais, bet arī — kādās proporcijās tie ir attiecībā cits pret citu un kādā pulsējošā ritmā darbojas. Skaidri zināms, ka to regulē caur hipotalāmu — dziļo smadzeņu komandpunktu, kas atbild par veģetatīvajām funkcijām. Vedinu uz to, ka ir garīgās prakses, ar kuru palīdzību — ne uzreiz, bet vairākos mēnešos — var atjaunot ķermeņa dabisko hormonu līdzsvaru.

Te ir tas fenomens, ka daži cilvēki ar smagām slimībām spēj atgūties, paši iegūt kontroli pār sevi, pār savu dzīvi, bet ir tādi, kas sabrūk. Kā pieredzējis ārsts varu pateikt, kuram pacientam izdosies labāk tikt pāri krīzei, kas saistīta ar vecumu. Un parasti tie ir cilvēki, kurus sauc par viediem, ar dzīves gudrību apveltītiem. Ne vienmēr tas saistīts ar formālo izglītību, bieži tās ir vecākas sievietes no laukiem, kam ir kaut kāds iekšējs starojums. Tie ir diezgan inteliģenti cilvēki, kas novecojot spēj iegūt iekšējo apskaidrību. Fizioloģiski tas ir stāvoklis, kad jūs “necepaties” par apstākļiem, pārtraucat bažīties par to, kas notiks, paļaujaties, ka ir kaut kādas lielākas lietas, kas vienkārši notiek. Tas ir prāta apskaidrības stāvoklis, iekšējā realizācija: to iegūstot, sajūt vienotību ar kādu lielāku kosmisku kārtību. Esmu ar šiem cilvēkiem runājies, nereti viņi to nespēj vai negrib noformulēt, lai neizrādītos smieklīgi, jo mūsdienās ārstam tādas lietas vairs nestāsta.

Kāpēc dažiem izdodas nodzīvot ilgi? Vai tie ir tikai gēni, veselīgs dzīvesveids un pilnvērtīgs uzturs vai laimīga dabas nejaušība?

Tā ir saspēle starp iedzimtību un vidi jeb zinātniski var teikt — starp ģenētiku un epiģenētiku. Nav tā, ka mēs esam mūsu gēnu vergi. Mums ir ļoti elastīgs, ļoti gudrs genoms, kurš visu laiku mijiedarbojas ar vidi, kas ir ne tikai uzturs, bet arī emocijas, seksualitāte, izgulēšanās. Izgulēšanās ir dabisks reģenerācijas periods cilvēka dzīvē, un, jo sarežģītāks organisms, jo vairāk vajag miega, lai reģenerācija varētu notikt pilnībā. Cilvēka smadzenes tieši miegā spēj gan pārstrādāt iepriekšējās dienas informāciju, gan atjaunoties.

Foto: www.pixabay.com

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada novembra numurā