PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Sporta traumas un to risku mazināšana

S. Rozenštoka, F. Pētersone
Sporta traumas un to risku mazināšana
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.

Skriešana un sporta traumas

AVOTS: Zão, A.; Barros, P. Long–distance runners injuries: Treatment based on anatomobiomechanical issues. Sport Medicine. Annals of Physical and Rehabilitation Medicine, 2014: 267–281.

Silti laikapstākļi rosina arvien aktīvāk pievērsties sportiskām nodarbēm arī cilvēkus, kas ikdienā sporto mazāk vai fiziskām aktivitātēm pievēršas tikai pavasara—rudens periodā. Sezonas sākums, cilvēki dodas sportot, piedalās maratonos — un nenoliedzami, ka dažkārt straujas, neprecīzas treniņu programmas dēļ var gūt arī traumas. Muskuļu savilkumi, sāpes kājās un locītavās, nobrāzumi, sasitumi, mežģījumi un pietūkumi — šīs ir tikai dažas no iespējamajām aktīva dzīvesveida sezonālam/nesezonālām blaknēm (traumām).

Pilsētvidē daudzi dod priekšroku skriešanai. Speciālisti bieži iesaka skriešanu kā indivīda veselības stāvokļa uzlabošanas veidu, tomēr jāņem vērā, ka tas uzreiz nenozīmē arī veselīgu dzīvesveidu, jo skriešana pieskaitāma traumatiskākajiem sporta veidiem. Īpaša uzmanība jāpievērš skriešanas tehnikai. Par ideālu skriešanas tehniku ar mazāku spiedienu uz locītavām uzskata skriešanas tehniku, kad zemei vispirms pieskaras pēdas priekšējā daļa (forefoot) vai pēdas vidusdaļa (midfoot), nevis papēža daļa (heel running). Traumatisma risks ir ne tikai iesācējiem, bet arī garo distanču skrējējiem un tiem, kas nedēļā noskrien vairāk nekā 60 kilometru. Traumatisma risku var mazināt, pilnveidojot skriešanas tehniku, samazinot triecienu pret zemi, skrienot saglabājot stāju, neveicot garus izklupienus, pilnvērtīgi atjaunojoties un fiziskos treniņus sabalansējot ar atpūtu. Lai mazinātu traumatisma risku, skriešanai jāizvēlas pareiza izmēra apģērbs, kas atbilst laikapstākļiem, un piemēroti apavi, jāapgūst skriešanas tehnika.

Gadu desmitiem veikti dažādi pētījumi, lai noskaidrotu un izceltu galvenos ieteikumus, kas jāņem vērā, sākot fiziskās aktivitātes. Visbiežākais skriešanas dēļ gūto traumu iemesls ir pieļautās kļūdas trenējoties. Piemēram, aktivitātes izvēle, kas neatbilst fiziskās sagatavotības līmenim, nepietiekama iesildīšanās pirms slodzes, skriešanas distances palielināšana neatbilstīgi fiziskajai sagatavotībai, tādējādi radot pārpūli balsta un kustību orgānu aparātam. Lai mazinātu šādu traumu risku, pētnieki neiesaka palielināt skriešanas ilgumu vai intensitāti vairāk kā par 10% nedēļā.

 

Dr. S. Rozenštokas komentārs: Arī Latvijā skriešanas popularitāte pavasara un vasaras sezonā ik gadu pieaug. Tāpat bieži vien tiek popularizēts maldīgs viedoklis, ka neko lielu jau nevajag — uzvelc tikai skriešanas apavus un skrien! Gribētu atzīmēt, ka skolā bērniem sporta stundās māca lēkt tālumā, dot piespēles un citas svarīgas kustību iemaņas, bet neviens nemāca, kā skriet vai kā elpot fiziskas slodzes laikā. Tāpēc nav jābrīnās par pārslodzes radītu sporta traumu lielo skaitu. Skriešanas tehnika, soli vispirms liekot uz pēdas priekšējās daļas, piemērota profesionāliem sportistiem un augstas klases amatieriem, kam ir labi attīstīti apakšstilba muskuļi ar spēcīgām cīpslām, piemēram, Ahileja cīpslu, nevis iesācējiem. Lai skrietu šādā tehnikā bez pārslodzes, jāiegulda regulārs, liels un tehniski pareizs darbs.

Akūtas muskuļu traumas sportojot

AVOTS: Do novice runners have weak hips and bad running form? Anne Schmitz, Kelsey Russo, Lauren Edwards, Brian Noehren, Gait&Posture, 2014; 40: 82–86. http://dx.doi.org/10.1016/ USA

Trauma ir ārēja faktora radīts audu un orgānu bojājums (brūce, ievainojums). Pēc traumas var rasties specifiska vietēja un/vai vispārēja organisma reakcija — sāpes, pietūkums, asiņošana u.tml. Sportistiem visbiežāk konstatē mehāniskas traumas — sasitumus, saišu sastiepumus, locītavu mežģījumus, lūzumus, ādas nobrāzumus, brūces, krampjus, zemādas asinsizplūdumus, muskuļu plīsumus u.c. Lai izvairītos no pieaugoša traumu riska, Zviedrijas Nacionālais sabiedrības veselības institūts 2010. gadā izdevis fizisko aktivitāšu vadlīnijas, kur izskaidrots, kā kļūt fiziski aktīvākiem, izmantojot treniņu biežuma, intensitātes, laika un veida plānošanu, — FITT (Frequency, Intensity, Timing, Type), kas tiešā veidā jau sākotnēji ļauj mazināt traumu risku. Akūtas muskuļu sporta traumas var iedalīt divās grupās: tiešie muskuļu bojājumi/traumas un netiešie muskuļu bojājumi/traumas. Pie tiešajām muskuļu traumām pieskaita sasitumus, hematomas un brūces (nobrāzumus, dziļus savainojumus).

Sasitumi

Sasitumi ir slēgts, mehānisks mīksto audu (šajā gadījumā muskuļu) bojājums, ko radījis sitiens vai trieciens. Pēc sasituma virspusējo audu bojājumi parasti nerodas un pazīmes attīstās pakāpeniski. Sasituma pazīmes ir sāpes, traucētas sasistās ķermeņa daļas kustības un funkcijas. Sasituma izraisītā sāpju intensitāte ir tieši atkarīga no kaula, nervu un locītavas tuvuma: ja sasitums ir tuvu šīm vietām, sāpes būs izteiktākas. Sasitumu bieži vien pavada pietūkums un asins izplūdums, kas var veidoties 24—72 stundās. Ja sasitums ir liela apjoma un augstas smaguma pakāpes, mēdz novērot arī paaugstinātu ķermeņa temperatūru, kas var liecināt par iekaisīgu procesu sasituma vietā.

Ārstēšana

Lai mazinātu tūsku, skartajai ķermeņa daļai nodrošina mieru, sasistajai vietai iespējami drīz pieliek ledu vai aukstu ūdeni. Sāpju un temperatūras gadījumā primāri var lietot paracetamolu saturošus medikamentus. Ja sasituma vietā nav brūces, tuvākajās dienās var lietot lokāli uzklājamus gelus vai plāksterus ar atsāpinošu, atvelkošu un asinsizplūdumu uzsūkšanos veicinošu darbību.

Zilumi jeb hematomas

Hematoma ir norobežots asinsizplūdums audos, kas rodas, kad plīst kāds traumas bojāts asinsvads, asinis neiesūcas apkārtējos audos, bet tos atstumj, veidojot dobumu. Hematoma pēc sporta traumas un kritiena var rasties zemādā, muskuļos vai zem kaula plēves. Neatkarīgi no hematomas veida var rasties sāpes, pietūkums un ādas krāsas izmaiņas.

Ārstēšana

Hematomas palielināšanos var aizkavēt vēsinoša, tūsku mazinoša komprese, piemēram, ledus komprese. Var lietot atvēsinošus gelus, piemēram, ibuprofēnu vai heparīnu saturošos gelus.

Brūces

Brūce (arī nobrāzums, skrāpējums) ir ārējs mehānisks ķermeņa audu bojājums, kam raksturīgs ādas virsējo un dziļāko slāņu defekts, ko var pavadīt asiņošana un sāpes. Fizisko aktivitāšu laikā brūces biežāk rodas mehāniskā veidā — plēstas, uzberztas, durtas, sistas.

Ārstēšana

Brūces dzīšana atkarīga no tās smaguma pakāpes, organisma vispārējās un vietējās atbildreakcijas. Nelielu brūci sākotnēji var apstrādāt ar tekošu ūdeni, ūdeņraža pārskābi (H2O2), tādējādi atbrīvojot brūci no mikroorganismiem, lai novērstu infekcijas attīstību. Joda šķīduma un briljantzaļās tinktūras izmantošana var radīt kolagēnu rētu veidošanos.

Krampji

Krampji biežāk rodas tieši sportistiem: sastopamība ir 1,2 gadījumi uz 1000 sacensību dalībniekiem. Maratonu un triatlonu dalībniekiem krampju izplatība ir 6—67%, bet komandu sporta veidu pārstāvju vidū šis rādītājs ir 30—50% robežās. Tā kā krampju pamatā var būt ne tikai fiziskas aktivitātes, bet arī metaboliskā disfunkcija, neiroloģiski traucējumi vai grūtniecība, tad, lai attiecīgi ārstētu, ir būtiski atrast krampju cēloni. Seruma elektrolītu un dehidratācijas teoriju krampju izcelsmē pamato šķidrumu un elektrolītu līdzsvara izmaiņas sportošanas laikā. Pētījumā, kurā novēroja sportistu treniņus (viens no rādītājiem bija svīšana), tika pierādīta nātrija, kālija, magnija un hlora, dažkārt arī kalcija samazināšanās asinīs, šķidrumu pāreja starpšūnu telpā no iekššūnu telpas; ķermeņa masas, asiņu un plazmas apjoma samazināšanās atbilst elektrolītu un dehidratācijas teorijai. Bez elektrolītu un dehidratācijas teorijas literatūras avotos minēta arī mainītās neiromuskulārās darbības teorija, ko pamato pastiprināta alfa–motoro neironu darbība un izmainīta refleksu aktivitāte, tādējādi izsaucot krampjus lielākajās muskuļu grupās, īpaši saspringušu un saīsinātu muskuļu šķiedrās. Izmaiņas neiromuskulārajā darbībā sekmē nogurums muskulatūrā un neirālajā sistēmā (saspringts treniņu grafiks, augsts stresa līmenis u.c.).  Šobrīd tiek izvirzīta vēl trešā krampju rašanās teorija — mīksto audu teorija, taču vēl nepieciešami pētījumi, tomēr šo teoriju izvirza, atsaucoties uz COL5A1 (V tipa kolagēns alfa 1) saistību ar krampju rašanos noteiktā atskaites periodā. Lai gan krampju izcelsmes teorijas ir vairākas, krampju novēršanas terapijas veidi visām ir līdzīgi.

Netiešās muskuļu traumas

Iedala divās apakšgrupās: funkcionālās muskuļu traumas un strukturālās muskuļu traumas.

Funkcionālās muskuļu traumas

  • Ar pārpūli saistītās muskuļu traumas dala divos tipos:
  • ar nogurumu saistīta/ierosināta (enerģijas avotu — glikogēna un ATF daudzuma samazināšanās, pienskābes uzkrāšanās muskuļos),
  • novēloti iestājušās muskuļu sāpes (Delayed–onset muscle soreness — DOMS);
  • neiromuskulārās muskuļu traumas:
  • ar mugurkaulu saistītās neiromuskulārās muskuļu traumas,
  • ar muskuļiem saistītās neiromuskulārās muskuļu traumas.

Strukturālās muskuļu traumas
Akūtu muskuļu traumu klasifikācija Akūtu muskuļu traumu klasifikācija
Tabula
Akūtu muskuļu traumu klasifikācija

  • Daļējs muskuļa plīsums (veidojas pēc pēkšņas un pārmērīgas muskuļu piepūles, izraisa tūlītēju kustību traucējumu):
  • maza izmēra daļējs muskuļa plīsums,
  • vidēja izmēra daļējs muskuļa plīsums;
  • (sub)totāls muskuļa plīsums:
  • subtotāls vai totāls muskuļa plīsums,
  • tendinous avulsion (cīpslas atraušana no kaula) (skat. tabulu).

 

Dr. S. Rozenštokas komentārs: Mehāniski radītās tiešās muskuļu traumas ir biežākās sportā, turklāt katrā sporta veidā ir savas, specifiski raksturīgās konkrētam sporta veidam: cirkšņa muskuļu traumas futbolā vai augšdelma trīsgalvainā muskuļa traumas tenisā. No prakses varu teikt, ka sportists pat ar sākotnēji banālu sasitumu jāapskata vairākkārt, īpaši, ja tuvākajās dienās parādās sūdzības par paaugstinātu ķermeņa temperatūru, ko parasti pat nesaista ar sasitumu. Jāuzmanās, jo nevar izslēgt hematomas radīto compartment sindromu muskulī, kad vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās. Krampju biežākos cēloņus sarindotu šādā secībā: elektrolītu disbalanss, dehidratācija organismā, vielmaiņas galaproduktu radītas bioķīmiskas izmaiņas organismā, neiromuskulārs nogurums, citi iemesli. Daudzus no tiem var paredzēt laikus un profilaktiski novērst jau sezonas sagatavošanās posmā, bet sportisti bieži objektīvi nenovērtē visus apstākļus kopumā: slodzes intensitāti, ilgumu, vides temperatūru, slodzes un atpūtas secīgu maiņu un citus faktorus. Daļējs vai pilns muskuļa plīsums var būt gan tieša, gan netieša muskuļu trauma, kaut bieži vien tas ir vairāku faktoru rezultāts. Iesācējiem biežāk ir funkcionālās muskuļu traumas, bet sportistiem ar stāžu un iespējamām muskuļu traumām anamnēzē biežāk konstatē strukturālās muskuļu traumas.

Akūtu traumu iemesli, novēršana un ārstēšana

AVOTS: Exercise associated muscle trauma: Discussion on causes, prevention and treatment. P. Edouard. 2014.10.13. Science&Sports, 2014; 29: 299–305. France

Terapeitiskas ārstēšanas metodes pēc muskuļu/sporta traumām

Nemedikamentozā terapija

Muskuļu traumu un krampju novēršanā terapiju biežāk sāk ar nemedikamentozām metodēm.

  • Atpūta starp vingrinājumiem vai pauzes treniņu gaitā, lai muskuļos neveidotos pārāk liels stress (brīdī, kad parādās krampji, vislabāk ir treniņu pārtraukt un ļaut muskulim atjaunoties).
  • Treniņiem jābūt mazāk intensīviem, īsākiem, jāsaudzē traumas skartie muskuļi (jāveido treniņu programma ar samazinātu slodzi).
  • Pirms treniņa obligāta ir iesildīšanās un optimāla muskuļu stiepšana.
  • Treniņa sākumposms ne tik intensīvs kā parasti, tā temps — lēnāks.
  • Muskuļu stiepšana (krampju gadījumā muskuļus pēc treniņa iesaka stiept ilgāk, treniņā iesaistītās muskuļu grupas stiept pilnā garumā. Muskuļu stiepšana var atjaunot fizioloģisko līdzsvaru starp kairinājuma un inhibējošā impulsa pārvadi, kavējot alfa–motoneironu, ko izraisa cīpslu (GTO — Golgi tendon organs) aktivācija).
  • Hiperventilācija — viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā atbrīvoties no šāda veida simptomiem. Dziļa, regulāra elpošana ar intervālu 20—30 × minūtē).
  • Ledus kompreses, masāžas, muskuļu sildīšana (krampju gadījumā), staigāšana u.c. var uzlabot muskuļu stāvokli, mazināt tūsku un sāpes, atbrīvot no sasprindzinājuma.

Medikamentozā terapija

Pirms un pēc treniņiem jāievēro dažādi priekšnosacījumi (iesildīšanās, stiepšanās), treniņu procesā būtiski ir saglabāt un uzturēt elektrolītu un ūdens līdzsvaru organismā, uzturā papildus uzņemot ūdeni un sāļus (Na, K un Mg). Dažkārt traumas gadījumā tomēr var nepietikt ar ūdens un sāļu līdzsvara atjaunošanu un ir nepieciešama ārsta ordinēta medikamentozā terapija. Bieži tiek ieteikta nātrija uzņemšana perorāli vai NaCl ievade intravenozi, tomēr šāda metode piemērotāka reģionos ar karstu klimatu (tropos, subtropos un ekvatoriālajā joslā).

  • Magnija un kreatīna (aminoskābju) lietošana perorāli tiek dēvēta par vienu no labākajiem  farmakoloģiskajiem krampju novēršanas veidiem.
  • Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) un lēnas darbības antireimatisko medikamentu perorāla vai intravenoza lietošana vienlīdz labi mazina iekaisuma procesus kā akūtas, tā hroniskas traumas gadījumā.
  • Glikozamīnu saturošu medikamentu lietošana perorāli uzlabo noslogoto locītavu stāvokli (skrējējiem parasti tās ir ceļa un gūžas locītavas, potīte), samazinot kairinājumu un sāpes. Kombinācijā ar atsāpinošiem geliem un geliem pret tūsku sekmīgi veicina locītavu veselības stāvokļa uzlabošanos, mazina sāpes.
  • Glikokortikoīdi kā iekaisīgu procesu novēršanas līdzekļi ir ļoti labi locītavu sāpju, saišu sastiepumu un muskuļu, cīpslu iekaisuma procesu ārstēšanā, tomēr ir pētījumi, kur pierādīta glikokortikoīdu ietekme uz prostaglandīnu sintēzi, tādējādi kavējot atjaunošanās procesus.
  • Citu medikamentu (kalcija sāļu, nātrija bikarbonāta, B un E vitamīna) lietošana krampju novēršanā — pētījumos nav pierādīta to savstarpējā korelācija.
  • Lokāli uzklājamas ziedes/geli novērš sāpes un to atjaunošanās risku, ja gelu uzklāj uzreiz pēc traumēšanās (sasitumi, tūska, hematomas, sastiepumi), pētījumu dati rāda, ka geli ir ļoti dziedinoši un palīdz saglabāt traumētās vietas funkcionalitāti. Tomēr jāņem vērā, ka ilgstoša lokāli uzklājamo gelu lietošana var mazināt terapeitisko efektu. Vairākos testos pierādīts, ka priežu skuju ekstraktu saturoši izstrādājumi (piemēram, Pycnogenol) var mazināt varbūtību, ka treniņā vai pēc treniņa attīstīsies krampji.

 

Dr. S. Rozenštokas komentārs: Nevar nenovērtēt iesildīšanās un stiepšanās vingrojumu fundamentālo ietekmi sporta traumu profilaksē. Muskuļa traumas gadījumā ārstēšanas taktika atkarīga no traumas smaguma pakāpes. Pirmais un vissvarīgākais līdzeklis muskuļa traumas gadījumā — ledus komprese, izvairoties no muskuļa sildīšanas, kas var izraisīt simptomu pasliktināšanos. Glikokortikoīdi jālieto uzmanīgi, izvērtējot tūlītējos ieguvumus un riskus strukturālām muskuļu traumām nākotnē. Jāatgādina, ka jebkura šķidruma intravenoza ievade vairāk nekā 50 ml apjomā tiek uzskatīta par dopingu, proti, aizliegtu metodi sportā, ja vien sportists nav saņēmis atļauju, kas pamato medikamentu (arī NaCl) ievadi ārstnieciskos nolūkos.

Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana pēc sporta traumām

AVOTS: Sport and exercise medicine. Stephen Chew, Roger Wolman, J Sports and Medicine, Elsvier Ltd, 2014: 220–224.

Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) ietekmi uz miosatelītu aktivitātes ciklu skat. attēlā.

Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) ietekme  uz miosatelītu aktivitātes ciklu Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) ietekme  uz miosatelītu aktivitātes ciklu
Attēls
Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) ietekme uz miosatelītu aktivitātes ciklu

Miosatelīts jeb muskuļa pavadšūna, atrodoties aktīvā stāvoklī, spēj vairoties, sintezēties un likt šūnām atgriezties atslābuma (miera) stāvoklī vai atjaunot tās. Pierādīts, ka vairāki augšanas faktori spēj aktivēt miosatelītus, ja tos konkrēti stimulē, piemēram, trenējoties, kā arī kalpo par potenciālu galamērķi NSPL iedarbībai. Prostaglandīnu sintēze ir svarīga mioblastu kustībai, kas tiek ierosināta NSPL iedarbībā, jo mioblasti ir galamērķis NSPL iedarbībai skeleta muskuļos.

Skeleta muskuļaudu, kaulaudu un saistaudu ārstēšana pēc traumas ir iespējama, pateicoties arahidonskābju (ArA) saitēm, pastiprinot un regulējot prostaglandīnu izdali (skat. attēlu).

NSPL lietošana sasitumu, sastiepumu, zem-ādas asinsizplūdumu, sāpju un tūsku gadījumā lielākoties palīdz aizsargāt organismu no tālākiem bojājumiem, tomēr, ja iekaisīgā reakcija audos norit hiperaktīvā formā, NSPL var veicināt jaunu audu bojājumu. NSPL darbojas pret ciklooksigenāzes un lipooksigenāzes enzīmiem ArA saišu ceļā, veidojot atbildreakciju un samazinot prostaglandīnu produkciju, tādējādi mazinot sāpes un pietūkumu traumas vietā. Muskuļaudu miosatelīti ir būtiski traumēto/bojāto muskuļu un muskuļu šķiedru atjaunošanās procesā, un NSPL lietošana veicina šos procesus.

Ordinējot terapiju ar NSPL, ārstam jāņem vērā konkrētā NSPL iedarbība un indivīda veselības stāvoklis, īpaši pievēršot uzmanību iespējamajām medikamenta blaknēm, kas var rasties pēc ilgstošas lietošanas. Ne mazāk svarīgi paturēt prātā NSPL un antireimatisko medikamentu iedarbību uz šūnu proliferāciju un prostaglandīnu sintēzi. NSPL devai jābūt samērīgai traumas smaguma pakāpei un optimālai audu atjaunošanai, izslēdzot medikamenta kaitīgu iedarbību, kāda var rasties, ja medikamenta deva ir pārāk liela. Īpaši jāuzmanās gadījumos, kad izraudzīts komplekss ārstēšanas kurss.

 

Dr. S. Rozenštoka: Sporta ārsti praksē NSPL izmanto tikai vidēji smagu un smagu sporta traumu gadījumā un īslaicīgu kursu veidā. Šāda taktika novērš traumas pāriešanu hroniskā procesā, jo traumēto ķermeņa daļu līdz ar sāpju sajūtas mazināšanos sportists noslogo vairāk, nekā vajadzētu, tādējādi paildzinot atveseļošanos. Sporta traumu ārstēšana ir komplekss pasākums, kas saistīts ar traumu cēloņsakarību meklēšanu, muskuļu atslābināšanu un citiem faktoriem.

Raksts žurnālā