Šobrīd pastāv ierobežotas farmakoloģiskas pirmsekspozīcijas profilakses iespējas Covid-19 gadījumā, ja neskaitām vakcināciju. Izpētīts, ka azelastīnam, kas ir antihistamīna intranazāls aerosols, pierādīta in vitro pretvīrusu aktivitāte, t.sk. pret SARS-CoV-2. Lai novērtētu, vai azelastīns var būt efektīvs un drošs līdzeklis Covid-19 pirmekspozīcijas profilaksē, veikts pētījums.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.
Mūsdienu medicīnā antihistamīna līdzekļi, īpaši H1 receptoru blokatori, ieņem būtisku vietu alerģisku slimību ārstēšanā. Tie ir pirmās izvēles medikamenti tādām izplatītām patoloģijām kā alerģisks rinīts, nātrene, angioedēma un alerģisks konjunktivīts.
Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Miega traucējumi, grūtības koncentrēties un veikt darba pienākumus, risks citu atopiju attīstībai — tā ir tikai daļa no neārstēta alerģiska rinīta nevēlamajām blaknēm. Nav nozīmes, vai alerģisks rinīts ir sezonāls vai pastāvīgs, tā pārvaldība pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanai ir svarīgs ārsta uzdevums.
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Graudzāles, skābenes, čemurzieži, balanda, kurvjziežu dzimtas augi, sūreņu dzimtas augi, vībotne, zeltgalvīte, apinis, ambrozija... Nē, jūs nepavisam neesat nonākuši botānikas mācību stundā! Šie augi sagādā rūpes alerģiska rinīta pacientiem augustā.
Saaukstēšanos var izsaukt vairāk nekā 200 vīrusi. Ap 50 % gadījumu izraisītājs ir rinovīrusi, citi biežākie: koronavīrusi, adenovīrusi, respiratori sincitiālais vīruss, paragripas vīrusi, enterovīruss. Cilvēka organisms pret tiem nekad nespēj izveidot imunitāti, tāpēc saaukstēšanās ir tik izplatītas un bieži atgriežas.
Pacientiem ar nekomplicētu apendicītu sākotnēja ārstēšana ar antibiotikām 10 gadu laikā nodrošināja patiesu recidīva biežumu gandrīz 38 % apmērā. Vairāk nekā puse pacientu, kuri tika ārstēti ar antibiotikām, izvairījās no apendektomijas, turklāt viņiem bija mazāk kumulatīvu komplikāciju nekā pacientiem, kuriem tika veikta operācija.
Podagra saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro risku. Trūkst pētījumu, kas apstiprinātu, ka sasniedzot seruma urātu līmeni zem 6 mg/dl ar medikamentozo terapiju, samazinās arī kardiovaskulārais risks. Lai izvērtētu saistību starp mērķa urātu līmeņa sasniegšanu zem 6 mg/dl un kardiovaskulāriem notikumiem pacientiem ar podagru, veikts kohortas pētījums.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
