Gausais profilakses ritenis

Pērnā gada nogalē valsts ir parādījusi labu žestu: apstiprinājusi profilaktisko apskašu programmu un nosaukusi profilakses cenu. Ģimenes ārstam par katru veikto vakcināciju un profilaktisko apskati samaksā atbilstoši tarifiem (piemēram, par pieaugušo vispārējo veselības pārbaudi – 3,03 latus, par apskati pirms vakcinācijas 92 santīmus, par ginekoloģisko profilaktisko apskati – 2,96 latus). Tāpat par katru pacientu, kurš ar ģimenes ārsta nosūtījumu saņēmis profilaktiskos izmeklējumus, tiek vienreizējs maksājums – 50 santīmi. Taču jau vairākus gadus netiek izlietoti profilaktiskajām apskatēm atvēlētie līdzekļi – 2006. gadā no 2,7 miljoniem latu iztērēti tikai 625 tūkstoši. Kas ir slimību profilakses šaurais kakls? Kāds ir scenārijs labākai rītdienai? Par to diskutē ģimenes ārsti un speciālisti.

Pieaugušo profilaktiskās apskates

  • ģimenes ārsta veiktā vispārējā veselības pārbaude (pacienta sūdzības, ķermeņa svars un garums, ādas un gļotādu stāvoklis, mutes dobuma apskate, kakla, padušu, cirkšņu limfmezglu apskate un palpācija, vairogdziedzera projekcijas novērtēšana, krūšu dziedzeru izskats un palpācija, arteriālā asinsspiediena, pulsa, ķermeņa temperatūras noteikšana, sirds darbības un plaušu auskultācija, vēdera palpācija, rektālā digitālā palpācija pacientiem no 50 gadu vecuma, redzes, dzirdes, psihes, jušanas, kustību, neiroloģisko traucējumu, traumu seku novērtēšana), izņemot gadījumu, ja ģimenes ārsts pacientu ir izmeklējis slimības laikā - reizi gadā;
  • ģimenes ārsta vai ginekologa veikta ginekoloģiskā apskate (pacientes sūdzības, reproduktīvā anamnēze, ieskaitot kontracepcijas metožu izmantošanu, dzemdes novērtēšana bimanuāli, olnīcu palpācija, krūšu dziedzeru palpācija un izskats, dzemdes kakla un mugurējo velvju stāvoklis, rektālā digitālā palpācija no 50 gadu vecuma) - reizi gadā;
  • imūnprofilakse atbilstoši vakcinācijas kalendāram
  • vēža skrīnings:

Dzemdes kakla vēža skrīnings ar onkocitoloģisko izmeklējumu sievietēm no 25 līdz 70 gadiem reizi trijos gados

Krūts vēža skrīnings ar mamogrāfijas metodi sievietēm no 50 līdz 69 gadiem reizi divos gados

Kolorektālā vēža skrīnings ar slēpto asiņu izmeklējumu fēcēs pacientiem vecumā no 50 gadiem reizi gadā

 _____________________________

 Cik daudz apzinīgo veselo pacientu ierodas uz profilaktisko apskati no galvas līdz kājām?

Vēsma Meļņika, ģimenes ārste no Rīgas: Nāk tie, kuriem kaut ko vajag. Piemēram, sakārtot sanitāro grāmatiņu. Nenāk jau vienkārši tāpat. Redzot to, cik ģimenes ārsts noslogots, iespējams neatnāk tie, kuri to gribētu.

Mirdza Stare, ģimenes ārste no Līvāniem: Pacientu, kuri paši aizdomātos, ka reizi gadā jāpārbaudās, kaut arī nekas nekait, ir ļoti maz. Manā praksē tie ir jaunieši no 18 līdz 25 gadiem.

Inese Legzdiņa, osteoporozes speciāliste, slimnīca Gaiļezers: Manā nelielajā privātajā praksē ir apmēram divdesmit šādu pacientu. Interesanti, ka tie ir vīrieši, vecumā ap 40 gadiem, kuriem svarīgi, lai visas orgānu sistēmas būtu kārtībā. Viņi grib pakalpojumu saņemt maksimāli ātri, vienalga, cik tas maksā. Un, ja tiek atrastas kādas novirzes, tās ātri koriģēt. Dr. med. Ludmila Eņģele

Līga Kozlovska, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja: Uz profilaktiskajām pārbaudēm gadā atnāk apmēram 50 procenti no maniem 2 700 pacientiem. Tā kā veicu sieviešu ginekoloģiskās profilaktiskās apskates, tad aktīvākas noteikti ir sievietes. Tas ir ilglaicīgs rezultāts. Es pacientus audzinu, un viņi paši mācās. Katru gadu rajona avīzei gatavoju rakstus par slimību profilaksi. Atnāk pacients: dakter, jūs rakstījāt par zarnu vēža jauno diagnostiku - vai es šajā grupā ietilpstu?

Kā apzināt pacientus, kuri pie apvāršņa neparādās divus, trīs gadus?

V. Meļņika: Ja pie manis nāk kāds no ģimenes locekļiem, šādus pacientus ir viegli aizsniegt, bet, ja tā nav, tad mums vienkārši nav laika viņus apzināt.

L. Kozlovska: Likumdošana neparedz, ka mums būtu pienākums šos pacientus kaut kā īpaši izsaukt. Ja būtu lielāka komanda, būtu reģistrators un papildu finansējums - vēstuļu rakstīšanai, telefona zvaniem - tad to varētu darīt.

Veselības ministrija sev sit pa plecu un saka, ka ar jaunajiem finansēšanas noteikumiem ģimenes ārsts ir materiāli motivēts veikt profilaktisko darbu.

M. Stare: Post factum skatoties, reizēm šķiet, vai tiešām es to esmu izdarījusi? Pat lieliski apzinoties, kas pacientam pienākas pēc Ministru kabineta noteikumiem un pašai sirdī esot pārliecinātai par to, tik un tā nespēju visu izdarīt... Diena par īsu, un komanda par mazu.

Cik pacienti ir gatavi uzticēties ģimenes ārstam, nevis doties pie speciālista ginekoloģiskās apskates gadījumā, kas arī ietverta profilakses programmā?

M. Stare: Sev vienmēr jautāju: vai drīk­stu uzņemties atbildību, ja kāds to māk izdarīt perfektāk. Paņemt onkocitoloģijas iztriepi ir vienkāršākais - droši vien nemaz nav jābūt mediķim. Bet izvērtēt dzemdes kaklu, velves, gļotādu - neuzņemšos, ja kāds to var paveikt daudz labāk. Drīzāk pacientam ir jāuzticas manis teiktajam: ja Stare teica, ka jāiet pie ginekologa, tad tas jādara. Un man jāizskaidro, kāpēc tas vajadzīgs.Dr. Mirdza Stare

Ieva Daize, ginekoloģe no Rakstnieku poliklīnikas un Rīgas 1. slimnīcas: Es savām pacientēm stāstu, ka reizi gadā no valsts paredzēta apmaksāta vizīte pie ginekologa. Taču viņas saka: nē, apiet loku caur ģimenes ārstu ir sarežģītāk nekā samaksāt desmit latus par vizīti un zināt, ka viss tiks izdarīts vislabākajā veidā.

L. Kozlovska: Bet parādās problēma - nav atgriezeniskās saites ar privāto sektoru. Privāto ginekologu veiktā onkocitoloģija valstī netiek uzskaitīta. Savukārt mūs, ģimenes ārstus, daudzus gadus sit - caur finansēšanu, caur statistiku, ka neveicinām onkocitoloģiskos izmeklējumus.

I. Daize: Informācijas līmenī sadarbība notiek. Man ir laba atgriezeniskā saite ar konkrētiem ģimenes ārstiem, rakstiski sazināmies. Taču gribu pievērst uzmanību vēl kādam aspektam - jau piecus gadus strādāju slimnīcā, un pēdējos mēnešos redzu dramatiski daudz smagu, ielaistu slimnieku.

V. Meļņika: Tie ir pacienti, kas ārstu neapmeklē.

I. Daize: Nē, arī tādi, kuri apmeklē un tajā pašā nedēļā bijuši pie ģimenes ārsta, bet situācija nav novērtēta.

L. Kozlovska: Protams, esam ļoti aizņemti, bet esmu arī dzirdējusi no kolēģiem, ka jau gadiem viņi savu pacientu nav noģērbuši. Statistika norāda - saslimstība ar mutes dobuma vēzi pieaugusi. Kā to diagnosticēsim, ja cilvēkam nepalūdzam atplest muti!Dr. Inese Legzdiņa

I. Daize: Slimnieki nereti zvana un stāsta, ka brīvdienās un vakaros ģimenes ārsts iesaka nākt uz slimnīcu, kas veic apjomīgu profilaktisko darbu, ko mūsu uztverē būtu jādara ģimenes ārstam. Viņi ir tik pārslogoti, ka nevar pacientus pieņemt.

V. Meļņika: Ir daudz papīru rakstīšanas.

I. Daize: Mēs redzam papīrus, nevis cilvēkus...

L. Kozlovska: Vēl jāmācās organizēt savu darbu. Piemēram, ja tehniski jāizraksta kādu veidlapu, nevajag pacientu pierakstīt rindā. Tas var būt māsas kompetencē.

Par uzticēšanos ģimenes ārstam runājot, pirms dažiem gadiem Latvijas osteoporozes pacientu un invalīdu asociācija veica aptauju, kas atklāja - 42 procenti osteoporozes pacientu kaulu veselības pārbaudi veikuši pēc savas iniciatīvas, nevis ārsta rekomendācijas. Tas ir liels skaitlis.

I. Legzdiņa: Mans subjektīvs skatījums - apmēram 70 procenti pacientu kaulu veselības pārbaudi veic pēc savas iniciatīvas. Pirms desmit gadiem kolēģi ārsti teica - nu ko jūs, osteoporoze nav slimība, tā ir fizioloģiska novecošanās. Tagad tādus komentārus gan vairs nedzird.

M. Stare: Praksē novēroju, ka stājas problēmas un sāpes mugurā kļūst arvien jaunākas...

I. Legzdiņa: Ja vecāki ievēro un sūdzas ārstam par bērna kaulu sāpēm, stājas defektiem, būtu ļoti svarīgi nosūtīt uz centrālo densitometriju ar bērnu programmu. Esmu ievērojusi, ka reizēm veselības aprūpes ie­stādes vadās pēc striktiem priekšrakstiem - densitometrija veicama cilvēkiem vecumā no 65 gadiem. Bet pie manis ar sūdzībām nāk pacienti, kas nav sasnieguši šo vecuma robežu. Ģimenes ārstam vajadzētu izvērtēt, ņemot vērā sāpes mugurā, skriemeļu kompresijas, kustību ierobežojumus, gaitas, stājas defektus, Dr. Ieva Daizeauguma samazināšanos. Alkohola, kafijas lietošana, D vitamīna, kalcija deficīts arī jāņem vērā.

V. Meļņika: Katrai trešajai sievietei klimaktēriskā vecumā ir vērojama auguma samazināšanās. Vai tas ir normāli, ka viņas uz primāru densitometriju nosūtīt nevaru garās rindas dēļ, jo tiek orientēts, ka pēc gada pacientiem atkārtoti jāveic izmeklējums. Vai atkārtota densitometrija nav naudas izšķiešana, ja zāles pacientam tāpat jāturpina dzert?

I. Legzdiņa: Iedomājieties sevi šī pacienta vietā...

V. Meļņika: Nevaram domāt katra pacienta vietā, es vēlos runāt par pieeju.

I. Legzdiņa: Mēs strādājam ar dzīviem cilvēkiem. Nevar taču rīt zāles desmit gadus no vietas, kamēr nieru funkcijas apstājas un kaulu masas sabrukums turpinās. Vai uzskatāt, ka neadekvāta terapija ir normāla?

V. Meļņika: Es runāju par ko citu - kaut kas organizatoriski nav kārtībā, jo nevaram veikt primāro diagnostiku. Jūs droši vien savā kabinetā uzskaitāt, cik ir primāru un cik atkārtotu pacientu. Domāju - to, kuri nāk atkārtoti, ir vairāk.

I. Legzdiņa: Man personīgi nav bijis pasūtījuma šādu uzskaiti veikt. Protams, ģimenes ārsts var skatīties kaulu metabolisma bioķīmiskos marķierus, gada laikā bioķīmiju šūpināt, mainīt medikamentus, bet tomēr jāredz - kauls paliek trauslāks vai nē.

I. Kozlovska: Uz terapijas fona visiem saviem pacientiem novēroju pozitīvu dinamiku.

V. Meļņika: Man arī nav neviena pacienta, kuram būtu atkārtots lūzums.

I. Legzdiņa: Par to priecājos, laikam tikai man ir negatīvie piemēri.

V. Meļņika: Ja jūs neizrakstāt kompensējamos medikamentus, kā varat kontrolēt, vai pacients tiešām tos lieto? Pacients pie manis ierodas pēc receptes kā pēc maizītes veikalā, un es redzu, vai viņš tos lieto. Man nav pacientu, kas ļoti akurāti šīs zāles dzertu.Dr. Līga Kozlovska

L. Kozlovska: Valsts atbalsts osteoporozes programmai ir labs, man nav neizmeklētu pacientu, ja tikai viņi ir gatavi gaidīt rindā un aizbraukt uz izmeklējumu.

V. Meļņika: Primāri un atkārtoti veikto densitometriju būtu jāregulē valstij, taču arī osteoporozes kabineti varētu izstrādāt priekšlikumus.

Pēdējā laikā ar dažādu kampaņu palīdzību plaši popularizēta tiek sirds-asinsvadu slimību profilakse. Vai darbs ir saskaņots?

V. Meļņika: Man zvanīja no Rīgas Domes - Veselības namā 5 atvērs sirds profilakses kabinetu. Mērīs spiedienu, noteiks cukuru un holesterīnu. Un tālāk - es vaicāju? Nosūtīs pie ģimenes ārsta vai kardiologa. Kur paliek uzskaite? Dinamiska novērošana? Mēs pēc tam savā praksē atkārtosim šo darbu. Un kāds cilvēks uz kabinetu aizies - paēdis... Nesaprotu, kam šī ideja vispār radusies.

L. Kozlovska: Centralizētā pieeja par sirds veselības kabinetiem ir diskutabla. Vienreizējiem pasākumiem nav citas jēgas, izņemot to, ka aktīvi pievērš uzmanību problēmai. Asinsspiediena mērīšanu šajos kabinetos un aptiekās atbalstu, jo tā var novērst hipertoniskās krīzes, bet kāda nozīme vienreizējai cukura, holesterīna mērīšanai, kardiogrammai?

Ludmila Eņģele, onkoloģe, Rīgas Austrumu slimnīcas Metodikas un stratēģijas daļas vadītāja: Un vidukļa mērīšanai?

M. Stare: Nekas slikts jau nenotiek, bet ko mēs iegūstam? Tā ir vējā izmesta nauda.

Profilaktisko apskašu programma paredz ar skrīninga palīdzību novērst saslimšanu ar dzemdes kakla vēzi. Valsts saka - pacientēm pienākas, taču tikai 36 no 500 ginekologu ir līgums ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru (VOAVA) un 30 no 1 470 ģimenes ārstiem veic ginekoloģiskās apskates.

L. Eņģele: 2006. gadā onkocitoloģiskajā aptverē bija apmēram 14 procenti sieviešu, kas saņēmušas valsts apmaksāto pakalpojumu. Domāju, pie privātārsta iet mazāk. Onkocitoloģiskā iztriepe no dzemdes kakla īstenībā pat nav ginekologa darbs, to var izdarīt apmācīts feldšeris, vecmāte, medmāsa. Līdzīgi kā tas notiek Igaunijā. Lūk, rezerve, kā palielināt pieejamību šim izmeklējumam.Dr. Vēsma Meļņika

Sabiedrībā valda priekšstats: ja eju pie ārsta, eju arī aprunāties par veselību.

L. Eņģele: Mēs runājam par 500 tūkstošiem sieviešu, kas jāskrīnē un cilvēkresursu mums ir tik, cik ir. Ko tad mēs gribam: nodrošināt visām sievietēm onkocitoloģisko izmeklējumu vai lai ārsts ar sievieti aprunājas, lai patur rociņu, nomierina.

M. Stare: Kā uzrunāsim daudzos tūkstošus sieviešu?

L. Eņģele: Pašlaik mums ir oportūnistiskais skrīnings. Valsts saka - apmaksāsim, bet pacientam jābūt pietiekami izglītotam, atbildīgam, aktīvam. Taču  realitātē aptverē ir vienas un tās pašas sievietes. Organizētais skrīnings atšķiras ar vienotu reģistru, no kura izdala kohortas trim dažādiem valsts noteiktiem skrīningiem. Dzemdes kakla vēža skrīninga gadījumā vēl smalkāk no šīs kohortas atlasa sievietes, kurām veikta histerektomija, lai lieki netraumētu ar informāciju, pārējās saņem individuālu tipveida uzaicinājuma vēstuli, kas ir reģistrēts nosūtījums. Pēc citu valstu pieredzes, uz šādu vēstuli atsaucas vismaz 50 procenti pacientu.

V. Meļņika: Daktere uzbūra brīnišķīgu vīziju!

I. Daize: Sapņu vīziju daudzu gadu garumā! Ir sievietes, kurām trīs reizes gadā tiek paņemta onkocitoloģija. Ja sieviete staigā no viena ārsta pie cita, tad jebkurš sevi cienošs ginekologs, ja ir mazākās aizdomas par patoloģiju, veic šo izmeklējumu.

L. Eņģele: Jo nav reģistra. Tas ne tikai saņemtu, bet arī uzkrātu datus par klīniskajiem izmeklējumiem, kas pašlaik nenotiek.

V. Meļņika: Kāpēc maksas ginekologs nevarētu veikt skrīningu?

L. Eņģele: Varētu, ja viņam samaksātu par šo pakalpojumu. Finansēšanas noteikumi nosaka - ja nosūtījumu dod ārsts, kuram nav līguma ar slimokasi, tad pacientam visi pārējie pakalpojumi ir par maksu. Tas ir pilnīgi ačgārni! Ja Latvijas iedzīvotājs ietilpst attiecīgajā vecuma grupā, būtu taču vienalga, kas viņu nosūta uz izmeklējumu.

Tukšs lauciņš ir arī stacionētie pacienti. Kamēr nav reģistra, nevaram pārliecināties, vai skrīnings jau nav veikts. Otrkārt, finansēšanas noteikumi paredz, ka visi izmeklējumi stacionārā ir gultas dienas vērtībā, tāpēc neviena slimnīca lieki netērēsies. 

V. Meļņika: Šogad cenšamies arī attiecīgās grupas sievietes profilaktiski sūtīt uz mamogrāfiju. Taču varbūt viņām jau konstatēta kāda krūts problēma, un mēs viņas nevajadzīgi iemetam šajā profilakses programmā.

L. Eņģele: Reģistrs atkal atrisinātu problēmu. Tas ļautu noteikt 300 tūkstošus sieviešu, kurām nepieciešama mamogrāfija, un skatīties, vai pēdējo divu gadu laikā tā nav veikta.

Kurš koordinēs šo pasākumu?

L. Eņģele: Vēstuli varētu centralizēti sagatavot VOAVA, bet izsūtīt ģimenes ārsts.

I. Daize: Ņemot vērā ģimenes ārsta noslogojumu?

L. Kozlovska: Manuprāt, vajadzīga personiskā attieksme. Ja pacients vēstuli saņems no manas prakses, atsaucība būs daudzkārt lielāka nekā ja starp avīzēm atradīs kādu lapiņu no VOAVA. Protams, tam ir jāparedz resursi un līdzekļi.

L. Eņģele: Ir ierosinājumi, ka koordinēšanas darbu varētu veikt pašvaldība.

L. Kozlovska: Skrīnings kā sekundārā profilakse ir viena profilakses programmas sastāvdaļa. No ģimenes ārsta viedokļa pareizāk būtu, ja pacientu izsauktu ne tikai uz skrīninga testu. Statistika rāda, ka cilvēks ģimenes ārstu apmeklē vidēji 1,3 reizes gadā - tad nu gribētos, lai reizi gadā varu viņam veikt kārtīgu profilaktisku pārbaudi. Mums jāstrādā ne tikai ar onkoloģiskajām slimībām. Visvairāk cilvēku mirst no sirds un asinsvadu slimībām. No vienas puses ģimenes ārstiem tas papildus būtu milzīgs slogs, taču no otras puses - vai nebūs tā - paciente aizies uz skrīningprogrammu, viņu izmeklēs uz dzemdes kakla vēzi, bet viņai varbūt ir ādas vēzis? Ja atnāktu pie ģimenes ārsta, es ieraudzītu - re, tur ir vēl tā pumpa!

L. Eņģele: Uzaicinājuma vēstulē varētu atgādināt, ka jāapmeklē ģimenes ārsts reizi gadā. Bet padomājiet, ja ir 500 tūkstoši sieviešu, kam jāveic onkocitoloģija, 300 tūkstoši sieviešu, kam jātaisa mamogrāfija, un ap 400 tūkstošiem vīriešu, kuriem būtu jāiziet kolorektālā vēža skrīnings, vai reāli tos visus varat izsaukt?

M. Stare: Šobrīd noteikti nevaram!

L. Eņģele: Ja gribam sasniegt skrīningu, tad maksimāli jānoņem visi šķēršļi. Un ģimenes ārsta institūcija šai sistēmai ir šķēr­slis. Saprotu, ka jūs ļoti gribētu - hops - to slimnieku noķert un apskatīt, jo viņam tāpat jāiet uz skrīningu. Taču liela daļa cilvēku neveic izmeklējumu, ja viņiem jāiet pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma. Pieņemsim, reģistrā parādās, ka divas reizes pacientam sūtītas vēstules un viņš tik un tā nav veicis izmeklējumu. Nākamais etaps - identificēt, kurā ģimenes ārsta praksē viņš ir. Tad, lūdzu, meklējiet rokā, izsauciet.

No šā gada janvāra ir jauns skrīnings - kolorektālā vēža jomā, ko var veikt laboratorijā vai ģimenes ārsta praksē.

L. Kozlovska: Piedāvāju šo izmeklējumu pacientiem savā praksē. Manuprāt, esam arī finansiāli motivēti to veikt. Es šai lietai ļoti ticu. No 250 pacientiem, kuri manā praksē ir veikuši šo testu, piecus aizsūtīju uz izmeklējumiem un vienam tika atklāts vēzis. Pirmajā etapā skaidrošanas darbu veicu pati, un man nav neviena pacienta, kurš nebūtu atnesis teststrēmeles desmit dienu laikā.

L. Eņģele: Bet jums ir garantija, ka pacients patiešām izmeklējumu atnes no trim sekojošām vēdera izejām?

L. Kozlovska: Garantijas nav, bet tad jau mēs neko nevaram darīt. Tomēr Latvijā kolorektālais vēzis no visām onkoloģiskajām slimībām ir trešajā vietā, kamēr dzemdes kakla vēzis ieņem devīto.

V. Meļņika: Es savā praksē šo skrīningu nepiedāvāju, tas prasa ļoti daudz darba, turklāt vajadzīga liela pacienta līdzestība.

L. Kozlovska: Man kā lauku ārstam ir vēl jāpavaicā: vai jums ir āra tualete? It kā vienkārša lieta, bet ļoti būtisks sīkums.

L. Eņģele: Kolorektālā vēža skrīnings tāpat kā dzemdes kakla vēža tests, ļauj vispār izskaust saslimšanu. Atrast asiņojošos polipus, tādējādi novērst audzēja veidošanos.

No skrīninga programmas izņemta prostatas specifiskā antigēna noteikšana. Vai vīrieši nav profilakses jomā diskriminēti?

L. Kozlovska: Skrīningi ir uz pierādījumiem balstīti izmeklējumi, un šis nav pierādījis savu efektivitāti citās valstīs.

Kādi ir neatliekamie darbi slimību profilakses laukā?

M. Stare: Ja gribam kaut ko izdarīt ne tikai ķeksīša dēļ, vajadzīga lielāka komanda. Bet lielākai komandai vajag vairāk naudas!

V. Meļņika: Kamēr nebūs cepures, sistēma netiks organizatoriski sakārtota, nekas nemainīsies.

L. Eņģele: Skrīninga programma jānostiprina ar likumu, ar finansēm, un ļoti daudz jāinformē. Jau gadiem ilgi gaisā karājas Ministru kabineta noteikumi par vadlīniju izstrādi. Ja nebūs skrīninga vadlīniju, radīsies daudz jautājumu. Piemēram, ja sievietei pirms desmit gadiem izoperēta viena krūts, vai viņa jāaicina uz skrīningu. Būs ārsti, kas teiks - viņa jau izoperēta, tātad tiek novērota un nav jāaicina.

I. Daize: Kopš 2002. gada kopā ar Papardes ziedu piedalos dzemdes kakla vēža informatīvajā kampaņā, kas noris visā Eiropā. Kā jaunie trieciennieki gājām uz Labklājības ministriju, taču mums atbildēja: profilakses programmas ir, bet tās nedarbojas. Komunikācija ar presi, lai publicētu kādu rakstu, bija smagnēja - ar paziņu starpniecību, lielu lūgšanos. Tikai tagad, pateicoties vakcīnai, problēmai pievērsta uzmanība. Cik gadu vēl paies, līdz saņemsim uzaicinājumu uz skrīningu?

L. Eņģele: Informāciju par profilaksi ir grūti izplatīt, nav atbalsta no valsts medijiem. Katra institūcija strādā autonomā režīmā. Arī skolās nav veselības mācības stundas.

L. Kozlovska: Nesen kādā lauku skolā runāju ar 7.-12. klašu meitenēm par sieviešu veselības problēmām. Viņas šādu lekciju klausījās pirmo reizi, kaut ko mazliet bija lasījušas, kādu bukletu skatījušās. Zinu, ka Nīderlandē ir ļoti labi rezultāti - ir maz abortu, nevēlamo grūtniecību jauniešu vecumā, jo ir veselības mācības stundas, kur ģimenes ārsts bērniem vada diskusijas jau no pirmās klases.

L. Eņģele: Daudzas labas lietas jau ir izdomātas, mums vienkārši jābūt labai gribai tās pārņemt.

Foto: Inese Austruma

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu