Latvietis, kuru vecā Eiropa nedabūja

Invazīvais kardiologs OSKARS GĀLIŅŠ neslēpj, ka studiju gados Rīga tā arī nav spējusi iepatikties un viņš gribējis atgriezties tieši Liepājā. Taču šogad – pēc stažēšanās Eindhovenas klīnikā Nīderlandē un pāris intensīva darba mēnešiem Velsā – viņa vēlme atgriezties bijusi tik stipra, ka vilcis krustiņus kalendārā, atzīmējot, cik dienu vēl palicis. “Citi domā, ka man gāja slikti un tāpēc es atgriezos. Nē, man gāja ļoti labi, bet ļoti gribēju atgriezties.”

Meklējot gandarījumu, atrod specialitāti

Lai varētu atgriezties dzimtajā pilsētā, O. Gāliņš 2003. gadā gāja apspriesties ar toreizējo Liepājas slimnīcas galveno ārstu Egilu Freidenfeldu, kādas specialitātes ārsti slimnīcai nepieciešami, un kļuva par anesteziologu reanimatologu. "Īpaši laimīgs nebiju, lai gan tā piespiedu brīvprātība man sāka jau patikt. Vēl nebiju sevi dzīvē atradis, vēl gribēju ko mācīties." Liepājas reģionālajā slimnīcā tad jau bija izveidota sirds kateterizācijas laboratorija un angiogrāfijas kabinets, kur strādāja kardiologs Alfreds Lībiņš. "Es ar viņu aprunājos, dakteris Lībiņš izskaidroja, kāda ir situācija - jābrauc aprunāties ar dakteri Ērgli."

Kardioloģijas centra vadītājs Andrejs Ērglis atbalstījis jaunā ārsta vēlmi apgūt invazīvo kardioloģiju, un 2007. gadā sākusies specialitātes maiņa, anestezioloģija "pieturēta" tikai iztikas pelnīšanai.Dr. Gāliņš Liepājas Sirds kateterizācijas laboratorijā. “Izmantoto materiālu un tehnoloģiju ziņā Liepājā viss ir tāpat kā Eindhovenā. Tāds pats Philips aparāts ir pat Liepājā”

Rīgā, Kardioloģijas centrā stingrā apmācībā pavadīts pusotrs gads, apgūtas prasmes, kā atpazīt, atrast bojāto asinsvadu, kā līdz tam nokļūt, ko darīt. Iegūtas tiesības veikt invazīvas manipulācijas - "pa rokas vai cirk­šņa artēriju iekļūst sistēmā, tad aiziet līdz sirsniņai un vajadzīgo vietu salabo".

"Ja vīrietis, tas ir, dakteris zina, ko grib sasniegt, tad algoritmu, kā nokļūt pie mērķa, var izdomāt," teic dr. Gāliņš. Latvija ir maza valsts, kur tehnoloģijas progresējot ātrāk, nekā birokrāti spējot izdomāt standartus. Pirmo angioplastiju Latvijā veica A.  Ērglis 1990. gadā. Tāpēc vēl nav strikta algoritma, kā tikt pie izglītības, toties ir prakse sūtīt stažēties uz ārzemēm. O. Gāliņš uzrakstīja pieteikumu Zariņu stipendiju fondam un saņēma atbalstu. "Arī dakteris Ērglis Eindhovenā ir stažējies vairākus mēnešus, vēl citi ārsti, tāpēc zināju, uz kurieni braucu."

Ar Philips kaimiņos

Katarinas slimnīca Eindhovenā zināmā mērā ir tāda pati daudzprofilu reģionālā slimnīca kā Liepājā, raksturo O. Gāliņš, tikai mazliet lielāka - ar 700 gultasvietām - un specializējusies kardioloģijā. Tas ir klīnikas lepnums. Vienā stāvā izvietojies gan kardioloģijas centrs un nodaļa, gan četras invazīvās kardioloģijas laboratorijas.“Šo “datčiku” es nododu reizi ceturksnī. Ar tādu strādājot, iemācās, kā pareizi “staroties””

Eindhovenas kā pilsētas vēsture būtiski mainījās 1891. gadā, kad tur radās uzņēmums Philips. Tā ražotnei joprojām ir liela nozīme. "Zinātnieki no Philips apmeklē slimnīcu un visu laiku domā, ko vēl varētu uzlabot. Tas varbūt netieši ietekmē medicīnas aprūpes kvalitāti, bet viņi vismaz mēģina. Piemēram, pacients guļ un skatās griestos, kur ekrānā zivtiņas peld."

Tā kā tur no visas pasaules ierodas skatīties, kā tāda laboratorija tiek veidota, ārsti strādā pēc rotācijas principa - parasti divas dienas nedēļā. "Tā, lai visi tiek "pie šprices". Bet ir arī otrs aspekts - starošanās. Philips jau ir ieviesis dažādus uzlabojumus, lai angiogrāfs nav tik kaitīgs kā agrāk, tomēr jārēķinās, ka pacientu var starot tikai zināmu laiku, arī personāls nedrīkst sevi pakļaut riskam."

Sākumā skatīšanās ir neizbēgama, jo pat vienas valsts robežās dažādās slimnīcās "virtuve" atšķiras, kur nu vēl citā valstī. Faktiski - ja esi stažieris, jābūt gatavam, ka tikai skatīsies, jo valstī nereģistrēts ārsts pacientam nedrīkst ne pirkstu piedurt, norāda dr. Gāliņš. Zinādams, ka decembrī būs Nīderlandē, jau jūlijā viņš sācis kārtot dokumentus ārstu reģistrā, tas maksājis ap 60 latu. Un pirmās nedēļas beigās jau ticis pie diagnostikas. "Kopumā, vērtējot kā pacientam, atšķirību nav. Taču ir tīri tehniskas lietas - citas projekcijas izmanto, cits kontrastu daudzums, citi medikamenti. Tās ir lietas, kas tur iegājušās un nav apspriežamas."

Faktiski tie labākie mācītāji esot nevis ārsti, bet asistenti ar stāžu. "Tāpat kā pie mums - ja māsa ķirurģijā nostrādājusi 20 gadu, viņa jaunajam dakterim var pateikt, kā to apendicītu atrast. Tur ir tieši tas pats, tikai tur asistenti ir vīrieši. Tā ir diezgan smaga profesija."Eindhovenas Katarinas slimnīcas kardioloģijas laboratorija

Strādā nesteidzoties un komandā

Asistentu apmācība augstā līmenī ļauj darbu organizēt raiti, komandas darbam esot liela nozīme - dakteris savu padara, iet rak­stīt papīrus, bet cirksni "nospiež" asistents. Viņš arī pasūta nākamo pacientu, kārto rindu, punktē nākamo cirksni. Tikmēr dakteris iedzer kafiju un nāk atkal strādāt. Asistenti mainās, turklāt viņi ir trīs - viens pie pults, viens operāciju zālē, viens palīdz padot instrumentus. Kādu palaiž uz stundu pārtraukumā, pa vidu ir vēl viens pusstundas pārtraukums.

"Viņi strādā nesteidzoties, konsultējoties. Ir plāns, ko viņi nesasteidz. Piemēram, astoņas procedūras dienā. Tātad līdz pusdienām būs četras. Ja pirmās divas iegadās ļoti garas, pusstundas pārtraukuma nebūs. Tā nemēdz notikt, ka visu izdara uzreiz un divpadsmitos iet mājās, kā mēs varbūt Latvijā darītu. Tur tā mierīgi." Steiga ir nevietā, zinot, ka ieliktu stentu neizņemsi.

Dr. Gāliņš salīdzina, ka Eindhovenā biežāk nekā Stradiņa slimnīcā redzējis, ka ārsti apspriežas, arī ar asistentiem, kopīgi pieņem lēmumu. "Ja ir četras zāles, iespējas konsultēties ir lielākas. Latvijā arī uz to pamazām iet, zina, kur kāds ārsts strādā, ar ko varētu konsultēties, bet - ne ar asistentu. Jāņem vērā, ka Latvijā jau tā komanda ir gaužām maza. Cik tad mēs te esam?!"

Ārsti un pacienti, savējie un svešie

"Ir ārsti, kas nedod savus pacientus. Viņi nāk, piemēram, reizi nedēļā tikai tādēļ, lai uzturētu praksi. Un ir ārsti, kam pacientu ir atliku likām, viņiem patīk tas darbs, un viņi grib kādu arī "dresēt". Ne visi var būt pedagogi. Bet, ja trāpies pie kāda pedagoga, viņš tevi arī dresē. Ar koronarogrāfijām man nebija problēmu, tad sekoja pāris vieglāku gadījumu, un beigās es jau biju "listē". Man bija savi pacienti, ar kuriem strādāju." Pacientiem sākumā pateikts, ka tas ir ārsts no Latvijas, viņš runās angliski, tulkos asistents. Neviens pacients savas tiesības atteikties neesot izmantojis.Oskars Gāliņš sievu Elīnu, kura Liepājā strādā par zobārsti, ņem līdzi visos ceļojumos. Viņa kādu laiku dzīvoja arī Eindhovenā

"Svešā valstī ar savu operāciju sarakstu - sākumā es domāju, ka viņi ir traki, ja tā ļauj, bet laikam jau var redzēt, kas kurš ir. Tur bija tāda riktīga skola," atzīst dr. Gāliņš. Uz darbu gājis katru dienu, ne noteiktās divas nedēļā - lai intensīvāk izmantotu laiku. Tad ārsts, kuram pacients skaitījās, dzēris kafiju vai vērojis manipulāciju, pieslēgdamies nepieciešamības gadījumā. Dr. Gāliņš nav atradis skaidru atbildi, vai tas ir labākais variants - braukt mācīties uz citu valsti, uz citas valsts pacientiem, kuru valodu nezina. "Ne jau tas, ka "trusīšiem" vajadzētu būt Latvijas pilsoņiem, bet pats psiholoģiski labāk jūties. Mājas ir mājas - ne tikai futbolistiem mājās sienas palīdz."

Ātri iemācījies pamatfrāzes - "mani sauc Oskars", "es nāku no Latvijas", "te būs mazs dūrieniņš" un "vai jums nesāp". Sarežģītākas lietas tulkojis asistents.

Otrajā prakses mēnesī gadījusies arī satraukumā negulēta nakts - kādai cienījama vecuma kundzei radušās komplikācijas. "Visa tā invazīvā kardioloģija ir diezgan agresīva. Ja nesanāk palīdzēt - pacients aiziet tāds, kāds atnāca, tas ir mazākais no ļaunumiem. Viņai komplikācijas varēja izvērsties plašas. Faktiski visu to nakti negulēju, no rīta jau septiņos biju klāt."

Dr. Gāliņš vērtē, ka tā viņam bijusi laba mācība, par laimi, viss beidzies pat ļoti labi. "Pretējā gadījumā tā noteikti būtu trauma gan man, gan pārējiem. Tādos brīžos saskrien visi un mēģina kaut ko glābt. Ja situācija kļūst pacientam bīstama, to pārņem gados vecāks kolēģis." Ārsts spriež, ka viņa gadījums noteikti ticis pārrunāts arī ikrīta piecminūtē, taču, tā kā tās notiek holandiski, viņš devies strādāt laboratorijā.

Cilvēku vājībām nav tautības

Lai cik raiba būtu pasaule un Eiropa dažāda, slimnīcā strādājuši tikai holandieši. Tā esot darbavieta, kur nav viegli tikt. Dr. Gāliņš zina stāstīt par kolēģi no Sudānas, kurš pat bija iemācījies holandiešu valodu, vairākus gadus strādājis, bet tad "nospļāvās un aizbrauca uz Angliju, jo tur ārzemniekus akceptē".

Atbraukušam stažierim pašam ir jāmeklē, kur dzīvot. Iepriekš it kā veiksmīgi rezervētajā viesnīcā izrādījies, ka neviens par misteru Gāliņu tomēr nezina. Ar firmas starpniecību īrējis istabu. "Nezinu, vai maksāt firmai man bija izdevīgāk. Nākamreiz laikam netaupītu uz viesnīcu, tas man ietaupītu nervus."

Lai arī Nīderlande nav ziemeļnieku zeme, plaša saviesīgā dzīve neesot raksturīga. Taču, ja vienā vietā strādā padsmit ārstu, viņi sāk veidot tādu kā ģimeni. "Es gribētu lielāku robežu, bet tās nav ne Latvijā, ne Holandē. Ir diezgan liela čupošanās. Visi visu zina, kas kuram ģimenē. Latvijā tiek tā robeža pārkāpta, un tur arī ir līdzīgi." No katra stažiera paša esot atkarīgs, kā viņš sevi pasniedz, vai vēlas iesaistīties.

Brīvais laiks izmantots ceļošanai, Ziemassvētkos pat redzēta Parīze. Ar vilcieniem divu stundu laikā var izbraukāt visu Eiropu, secina dr. Gāliņš. Taču tajā pašā laikā, runājot par darbu Velsā, viņš to nosauc par vienu no mīnusiem - pēc darba tu esi tikai tūrists.

Sala nav kontinents, kontrasti izbrīna

Pēc Holandes sekoja divi mēneši Velsā kā anesteziologam - aizvietotājārstam vecākā rezidenta statusā. Dr. Gāliņš skaidro, ka Anglijā var strādāt bez sertificēta ārsta statusa, rezidentūra ilgst desmit gadu, tāpēc puse nemaz līdz sertificēta ārsta vārdam netiek. Turklāt var izveidoties situācija, ka pēc sertifikācijas ārsts pelna mazāk nekā vecākais rezidents. "Kaut ko sasniedzot, ir vairāk atbildības, vairāk administrējoša darba. Iespējams, augšā esot, viņš pat saņems mazāk nekā tas darba zirgs, kuram maksā pēc izstrādes."

Situācija Latvijā bijusi labvēlīga bezalgas atvaļinājumam un braucienam - kvotas iestiprinātas dzelžaini, skaidrības par nākotni maz, aktīvi izvērsta aģitācijas kampaņa darbam Anglijā. Iebildumu nebija arī Liepājas reģionālās slimnīcas vadītājam Jurim Bārzdiņam.

"Es neredzu, kur Latvijā vēl var optimizēt. Ko te dara divi ārsti, Holandē četri pieci, Anglijā - desmit. Tur darbs tiek sadalīts, rēķinoties, ka ir jāvelta laiks izglītībai, zinātniskam darbam. Viņi strādā tikpat intensīvi, bet daudzpusīgāk - arī zinātnei, pētījumiem. Latvijā ir tikai atsevišķi cilvēki, kas to dara. Liepājā vispār mēs darām tikai melno darbu," secina dr. Gāliņš. Tikpat neparasti kā divi krāni izlietnei un ceļu satiksme pa kreiso pusi ir fakts, ka narkozi dod divi anesteziologi un māsa nedrīkst laist vēnā zāles - tikai ārsts. Sistēma esot "uzaudzēta" tāda, ka viens ārsts visu nevar izpildīt, tiešām ir vajadzīgi četri. "Viņi jau arī grib optimizēt, bet nevar," smaida dr. Gāliņš. Nacionālais veselības aprūpes dienests ar miljons darbiniekiem esot ceturtais lielākais darba devējs pasaulē - aiz Wool­worths, Ķīnas armijas un Indijas dzelzceļa. Tik lielu kuģi pagriezt ir grūti, tas pretojas.

Tomēr tam, ka narkozi dod divi anesteziologi, ir vairāki plusi. Dr. Gāliņš atzīst - domājis, ka anestezioloģijā daudz ko zina, bet šajā laikā ļoti daudz iemācījies papildus. Strādāt paralēlās operāciju zālēs viens ārsts tur nevar arī tāpēc, ka pacienti ir daudz vecāki nekā Latvijā. "Mums deviņdesmitgadīgām omītēm neliek ne gūžas, ne ceļa protēzes. Cilvēki te tik ilgi nenodzīvo, viņi nenopelna naudu protēzēm un mokās. Tur ir resnāki pacienti un daudz alerģiskāki, katram otrajam ir astma. Tas darbu tiešām apgrūtināja."

Naudas lietas un bēdu stāsti

Hāverfordvesta atrodas Velsas rietumos, turienes slimnīca ar 500-600 gultasvietām apkalpo reģionu ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju. 50 metru no slimnīcas ir dienesta viesnīca, dzīvoklīši. Ļoti daudziem speciālistiem bijušas mājas dežūras. "Kaut kādā desmit tūkstošu pilsētiņā mēs satiekamies trīs anesteziologi no Latvijas! Neviens jau nebrauc uz tādu Holandi - valodu nezina, nevienam mēs tur neesam vajadzīgi, kontinentā visi meklē labākos robus. Bet uz salas ir citādi. Tur ir ļoti daudzi aizbraukuši: kursabiedreni satiku, daudzi ir no likvidētās 1. slimnīcas. Tur bija vairāki lietuviešu ārsti, arī ārsti no Bulgārijas, es maiņas nodevu krieviski."

Lai kā visi šausminātos par ēdiena kvalitāti ("ēdiens bija šausmīgs, gaļa vienkārši smirdēja, pretstatā Holandei, kur slimnīcā katru dienu ēdu sulīgu steiku par diviem eiro!), algas nevarot salīdzināt - četras piecas reizes lielākas. Jāņem vērā, ka aizvietotājārsts pelna vairāk, īpaši tad, ja iekārtojies darbā caur "vervētājiem". Tad statuss ir līdzīgs kā pašnodarbinātajam, bet pašam arī jākārto nodokļu lietas. Likums nosaka 38 stundu darba nedēļu - ja trūkst darbinieku, savējiem piedāvāt nedrīkst.

"Privātārsti nevar izkonkurēt valsts sistēmu - kāpēc iet pa maksu, ja var dabūt par velti? Lai kāds ir tas nacionālais dienests, bet tas ir bez maksas," - teiktais skan neticami. Velsā pat recepšu zāles esot bez maksas - jūs vienkārši aizejat un aptiekā samaināt recepti pret zālēm. Visi maksā no ienākumiem deviņus procentus tieši veselības aprūpei, un tā ir bez maksas.

"Man nebija mērķis palikt," uzsver dr. Gāliņš. "Ja man ir iespēja aizbraukt mācīties un nopelnīt, es to izmantoju. Es gribu strādāt Latvijā. Tur jau tā "nelaime", ka esmu latvietis, nevaru tur iedzīvoties. Ceru, ka man tā nauda nekad nebeigsies, bet man ir trumpis. Priekšnieks akceptē, ka es reizi gadā varētu aizbraukt. Tas ir risinājums uz šo brīdi, tad var strādāt arī par dempinga cenu. Es jau arī neko vairāk neprasu, mani apmierina tā alga. Gribu doties uz darbu, kur man patīk strādāt."

Foto: Ilze Vainovska no personīgā arhīva

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu