Vīriešu veselība. Kad stiprais dzimums kļūst vājš

Vidusmēra vīrieša ikdienas darbu saraksts ir plašs, taču rūpes par savu veselību, visticamāk, ir šā saraksta pašā apakšā. To pierāda novēlotā onkoloģisko slimību atklāšana, ielaistas problēmas reproduktīvajā veselībā un dzīves kvalitāti ietekmējošās un neatrisinātās problēmas.

Pēc SPKC 2017. gada datiem atklātie prostatas vēža gadījumi Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir 144,1, pīķi sasniedzot 70—74 gadu vecumā. Erektilā disfunkcija un citas ar seksuālo funkciju saistītās problēmas vizītē pie ģimenes ārsta tiek noklusētas.

Sūdzības par biežāku urināciju, sāpēm urinācijas laikā, seksuālo disfunkciju labākajā gadījumā uzklausa aptiekārs, izsniedzot kādu līdzekli no aptiekas preču klāsta (un nopietnākos gadījumos iesaka apmeklēt ārstu), bet ir reizes, kad vīrietis drošāk runā ar alternatīvās medicīnas pārstāvi, un tas varētu liecināt par komunikācijas defektu starp ārstu un pacientu.

Erektilā disfunkcija — pārskats no kardiovaskulāro slimību perspektīvas

AVOTS: Baumann F, et al. Erectile Dysfunction - Overview from a Cardiovascular Perspective. VASA. Zeitschrift Fur Gefasskrankheiten, 2017; 5(46): 347–353

Erektilā disfunkcija (ED) kļuvusi par pieaugošu veselības problēmu vīriešu populācijā, īpašs izplatības kāpums vērojams vecumposmā pēc 40 gadiem. Vīriešiem, kas sasnieguši vismaz 80 gadu slieksni, ED ir attīstījusies 86 % gadījumu!

ED bieži tiek saistīta arī ar sirds—asinsvadu sistēmas slimību risku, piemēram, koronāro artēriju slimību. Īpaši svarīgi tas ir jauniem ED pacientiem (pirms 40 gadu vecuma), kam, salīdzinot ar veselīgu kontroles grupu, varbūtība kardiovaskulāro notikumu attīstībai ir septiņas reizes lielāka.

Diagnostika

Anamnēzes dati

Precīzi ievākta anamnēze ir svarīgākā neinvazīvās diagnostikas metode. Galvenie punkti, kas ar pacientu jāizrunā, ir viņa sirds—asinsvadu sistēmas stāvoklis un riski, ģimenes ED anamnēze, kā arī ar ED saistītās funkcionālās problēmas un to apraksts.

Svarīgi atcerēties — ja saglabājusies regulāra rīta un nakts erekcija, var izslēgt vaskulogēnas izcelsmes ED.

Tāpat nedrīkst aizmirst, ka jānoskaidro gan medikamenti (antihipertensīvie līdzekļi, antidepresanti, antiandrogēnie līdzekļie), ko pacients lieto, gan iepriekšējie terapijas veidi ED ārstēšanai (fosfodiesterāzes inhibitori, vakuuma sūkņi, intrakvernozās injekcijas).

Klīniskā izmeklēšana

Šajā diagnostikas fāzē jānovērtē dzimumceļu un urīnceļu sistēmas stāvoklis (atceroties arī par prostatas palpāciju), jāizslēdz hipogonādisma pazīmes (ķermeņa apmatojums, dzimtas vīriešu līdzības, muskuļu attīstība, balss, sēklinieku, dzimumlocekļa izmērs, ginekomastija, garo kaulu garums).

Pacienti jāizmeklē arī neiroloģiski, jānosaka perifērais pulss un potītes—brahiālais indekss. Diabētiķiem un augstas riska pakāpes kardiovaskulāro slimību pacientiem indekss zem 0,9 var būt faktors, kas prognozē ED attīstību.

Laboratoriskā izmeklēšana

Galvenie izmeklējumi: LH, FSH, testosterona līmenis, GnRH. Papildus vēlams noteikt glikozes, lipīdu profilu.

Ārstēšanas iespējas

Arī ED gadījumā svarīga ir dzīvesveida maiņa: jāatmet smēķēšana, jāmazina svars, jāpilnveido ikdienas fiziskās aktivitātes, jāsamazina alkohola patēriņš, jāatrisina attiecību problēmas.

Izzinot ED etioloģiju, iespējams, vajadzēs izraudzīties medikamentozu terapiju. Piemēram, fosfodiesterāzes inhibitori ir visbiežāk lietotie līdzekļi vaskulogēnai ED. Ja perorālie medikamenti nelīdz, iespējami citi terapijas varianti, piemēram, intrakavernozas injekcijas, dzimumlocekļa sūknis, ķirurģiska iejaukšanās. Tomēr jāatceras, ka bieži vien ED iemesls ir bēta blokatoru lietošana. Ja bēta blokatori ir vitāli nepieciešami citu slimību terapijā, tad lietotais bēta blokators jāmaina uz nebivololu, kas ir trešās paaudzes β1 blokators ar mazāku iespējamību, ka blakņu spektrā būs seksuāla disfunkcija.

Statīnu lietošanas efekti ED pacientiem ir diezgan konfliktējoši. Dzīvnieku modeļu pētījumos terapija ar statīniem uzrādījusi pozitīvu efektu uz endotēliju, kā arī paaugstinājusi NO koncentrāciju, kas veicina PDE–5 inhibitoru lietošanas efektivitāti. Tajā pašā laikā terapija ar statīniem kavē testosterona sintēzi, attiecīgi traucējot erektilajai funkcijai.

Tātad statīnus nevar uzskatīt par erektogēnu līdzekli, taču kombinācijā ar PDE–5 inhibitoriem tie var uzlabot to ED pacientu dzīves kvalitāti, kam apstiprināta endotēlija disfunkcija.

_____________________________________________________________

Dr. I. Celmiņa: “Ļoti labi, ka ED problēma tiek skarta no kardiovaskulāro slimību skatpunkta, jo šeit patiešām ir cieša korelācija, un par to nevajadzētu aizmirst pat tad, ja ED pacients ir gados jauns cilvēks, kuram subjektīvi varbūt pat vēl nav nekādu sūdzību no sirds—asinsvadu sistēmas puses. ED var būt viens no pirmajiem signāliem par problēmām šajā sistēmā. Tas pats attiecas uz cukura diabētu. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākotnēji sīki izmeklēt ED pacientu, nevis uzreiz izrakstīt erekciju stimulējošus līdzekļus, nemeklējot ED cēloņus. Tāpat vēl un vēlreiz jāuzsver precīza anamnēzes ievākšana, jo par to bieži tiek piemirsts un palaists garām, ka ED pacients lieto medikamentus, kam viena no blaknēm var būt ED. Būtu absolūti nepareizi viena medikamenta blakni ārstēt ar citiem medikamentiem, ja preparātu, kas, iespējams, izraisījis ED, var nomainīt pret citu.”

Vai par seksuālās dzīves problēmām pacienti konsultējas ar ģimenes ārstu?

AVOTS: Vik A, Brekke M. Do Patients Consult Their GP for Sexual Concerns? A Cross Sectional Explorative Study. Scandinavian Journal of Primary Health Care, 2017; 4(35): 373–378

Apmierinoša seksuālā dzīve ir viena no labas dzīves kvalitātes sadaļām. Seksuālā disfunkcija, dažādas ar to saistītās problēmas, neskaidrība un rūpes ir biežas problēmas, taču saziņā šī joprojām saglabājas kā intīmi trausla tēma.

Kādā pētījumā Dānijā 11 % seksuāli aktīvu vīriešu (16—95 gadus veci) atzīmēja vismaz vienu seksuālās disfunkcijas problēmu pēdējā gada laikā, kas traucējusi regulārai seksuālai dzīvei, 68—69 % pieredzējuši vismaz viegla rakstura seksuālas grūtības ik pa laikam.

Visbiežākās vīriešu problēmas ir priekšlaicīga ejakulācija un trauksme/uztraukums par savu sniegumu.

Tā kā seksuālai disfunkcijai var būt gan psihogēns, gan organisks iemesls, ģimenes ārstam būtu jābūt pirmajam, kas izvērtē simptomus un izvēlas tālāko ārstēšanas/diagnostikas taktiku.

Materiāli un metodes

Pētījumā piedalījās 22 ģimenes ārsti no Norvēģijas dienvidiem. Trīs secīgas darbdienas šie ģimenes ārsti pēc konsultācijām pildīja aptaujas anketas, kur bija jānorāda informācija par sevi (vecums, dzimums, speciālista statuss), kopējais konsultāciju skaits dienā un skaits konsultācijām par seksuālu disfunkciju. Tāpat tika noskaidrota ģimenes ārsta taktika šajā jautājumā, kā arī pacienta un paša ģimenes ārsta izjūtas konsultācijas laikā. Netika iekļauti jautājumi par kontracepciju.

Rezultāti

Kopējais konsultāciju skaits 22 ģimenes ārstiem trīs dienās bija 1117. No tām 47 konsultācijas (4,2 %) bija saistītas ar seksuālo veselību. No konsultētajiem pacientiem 19 bija vīrieši (40,4 %).

Par erektilo disfunkciju sūdzējās 13 vīrieši, par seksuālās iekāres trūkumu — trīs, četri atzīmēja medikamentu izraisītas blaknes, kas rada seksuālas dabas traucējumus, divi vīrieši palīdzību meklēja STS dēļ, diviem bija seksuālas dabas problēmas citas somatiskas slimības dēļ, vienam — ar psihiatrisku slimību fonā.

Interesanti, ka visbiežāk šāda tipa konsultācijās neērti jutušies tieši jaunie ģimenes ārsti ar mazāku klīnisko pieredzi. Turklāt neērtības iemesls bijušas vecāka gadagājuma vīriešu sūdzības par problēmām.

Secinājumi

Lai mazinātu ģimenes ārstu problēmas vizītes laikā (zināšanu trūkumu šajā jomā, kaunu, nepiemērotības izjūtu), lielākā mērā jāpievēršas seksuālās veselības un seksualitātes jautājumiem jau pamata medicīnas izglītībā un arī tālākizglītībā.

_____________________________________________________________

Dr. I. Celmiņa: “Diemžēl ED vienmēr bijusi tēma, par kuru pacientam runāt grūti un bieži arī ārstam, īpaši, ja tā nav ārsta ikdiena. Tāpēc tiešām būtu nepieciešama primārās aprūpes ārstu papildu izglītošana šajā jautājumā, lai vismaz apzinātu riska grupas, šādiem pacientiem uzdodot uzvedinošus jautājumus un iedrošinot sākt par problēmu runāt. Tālāk jau ģimenes ārsts var pacientam ieteikt, pie kura no speciālistiem doties — pie ginekologa, seksopatologa, urologa, psihoterapeita vai endokrinologa.”

Alfa blokatora un 5α reduktāzes inhibitora kombinācija labdabīgas prostatas hiperplāzijas ārstēšanā

AVOTS: Kang D, et al. Combination of α-Blocker and 5α-Reductase Inhibitor for Treatment of Benign Prostatic Hyperplasia. Clinical and Investigative Medicine. Medecine Clinique Et Experimentale, 2017; 5(40): E200-E210

Labdabīga prostatas hiperplāzija (LPH) biežāk attīstās vecākiem vīriešiem: apmēram 50 % kungu pēc 50 gadu vecumam ir LPH; turklāt risks LPH attīstībai pieaug līdz ar vecumu. Tā kā palielināta prostata spiež uz urīnizvadkanālu, parādās apakšējo urīnceļu simptomi (AUCS), kas ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un ikdienas aktivitātes.

Vadlīnijās rekomendētie līdzekļi LPH ārstēšanai ir α adrenoreceptoru agonisti, 5α reduktāzes inhibitori un antiholīnesterāzes medikamenti.

Pētījuma mērķis bija salīdzināt medikamentu efektivitāti LPH terapijā: α blokatoru lietošanu monoterapijā vai kombinācijā ar 5α reduktāzes inhibitoru.

Metodes

Pētījumā izmantoja datubāzes Medline (PubMed), EMBASE, CENTRAL (Cochrane) un Google Scholar, izraugoties nejaušinātus, kontrolētus pētījumus par vīriešiem, kam diagnosticēta LPH. Derīgiem pētījumiem bija jābūt ar divām pētījuma grupām: α adrenoblokatora lietotājiem monoterapijā un kombinācijas lietotājiem (α blokators + 5α reduktāzes inhibitors).

Rezultāti

Kritērijiem atbilda seši pētījumi. Medikamentu kombinācija ievērojami mazināja urīna retences sastopamības rādītāju (OR = 0,286, 95 % TI: 0,199—0,412, p < 0,001) un nepieciešamību iejaukties ķirurģiski (OR = 0,277, 95 % TI: 0,20—0,384, p < 0,001), kā arī lielākā mērā mazināja prostatas apmēru salīdzinājumā ar monoterapiju (vidējā atšķirība = ‑7,387; 95 % TI: no ‑12,982 līdz ‑1,791, p = 0,01) un palielināja maksimālās urīna strūklas rādītājus (vidējā atšķirība = 0,527; 95 % TI: 0,052—1,003, p = 0,03). Līdzīgus rezultātus kombinācijai konstatēja arī IPSS (International Prostate Symptom Score) skalas izvērtējumā (vidējā atšķirība = ‑0,087; 95 % TI: no ‑0,231 līdz 0,058, p = 0,239).

Secinājumi

Pētījumā konstatētais rāda, ka alfa adrenoblokatora un 5α reduktāzes inhibitora kombinācija ir labvēlīga pacientiem ar LPH un var būt efektīvāka salīdzinājumā ar lietošanu monoterapijā.

_____________________________________________________________

Dr. I. Celmiņa: “Abu medikamentu kombinācija, protams, ir efektīvāka, jo alfa blokatori ir tīri simptomātiska terapija, bet 5–alfa reduktāzes inhibitori darbojas patoģenētiski, reāli samazinot prostatas dziedzera tilpumu un līdz ar to visus obstruktīvos simptomus un LPH komplikāciju risku. Taču jāmin, ka abu medikamentu kombinācija indicēta tikai augsta LPH progresa riska grupas pacientiem ar izteiktiem AUCS, ko izvērtē pēc PSA līmeņa un prostatas tilpuma, IPSS skalas. Pārējiem pacientiem ar izteiktiem AUCS un nelielu prostatas tilpumu terapiju sāk tikai ar simptomu mazināšanu, lietojot alfa blokatorus monoterapijā. Savukārt pacientiem ar viegli izteiktiem AUCS un lielu prostatas tilpumu terapiju sāk ar 5–alfa reduktāzes inhibitoriem monoterapijā.”

Alternatīvā medicīna un papildinošie medikamenti prostatas vēža ilgdzīvotāju terapijā

AVOTS: Egger S, et al. Factors Associated with the Use of Complementary and Alternative Medicines for Prostate Cancer by Long-Term Survivors. Plos One, 2018; 3(13): e0193686

Alternatīvā medicīna onkoloģiskiem pacientiem joprojām ir aktuāla, bieži vien to izvēlas emocionālu faktoru dēļ. Šo līdzekļu kritiķi pārsvarā iebilst klīnisku pētījumu un zinātnisku pierādījumu trūkuma dēļ — trūkst informācijas par to efektivitāti un drošumu. Pētījuma mērķis bija noskaidrot gan to, vai komplementārā un alternatīvā medicīna (CAM) ilgdzīvojošiem prostatas vēža pacientiem saistīta ar sociāli demogrāfiskiem, klīniskiem, psiholoģiskiem faktoriem, gan CAM iespaidu uz dzīves kvalitāti un blakusparādību spektru.

Materiāli un metodes

Prostatas vēža aprūpes un iznākuma pētījums (PCOS) ir populācijas kohortas pētījums par vīriešiem, kam prostatas vēzis diagnosticēts pirms 70 gadu vecuma. Analīzē iekļauti pacienti, kam pagājuši vismaz 10 gadi kopš diagnozes atklāšanas.

Pacienti atgriezušies klīnikā, lai aizpildītu aptaujas anketu, kurā iekļauti jautājumi par alternatīvo medicīnu, dzīves kvalitātes rādījumiem, psiholoģisko labsajūtu.

Rezultāti

No izdzīvojošiem 1634 PCOS dalībniekiem desmitgades aptauju aizpildīja 996 (61 %), no kuriem 168 (17 %) bija izvēlējušies CAM prostatas vēža ārstēšanā, 525 (53 %) to izmantojuši citu iemeslu dēļ (iekļaujot prostatas vēzi).

Lielākā daļa no tiem, kas CAM bija izvēlējušies prostatas vēzim, bija regulāri vai sezonāli atbalsta grupu dalībnieki (vs. tie, kas nav piedalījušies atbalsta grupās, RR = 2,02; 95 % TI 1,41— 2,88), dzimuši citā valstī (vs. dzimušie Austrālijā RR = 1,59; 95 % TI 1,17—2,16), kopš diagnozes pirmsākumiem ārstējušies ar androgēnhormonus deprivējošu terapiju (ADT) (RR = 1,60; 95 % TI 1,12— 2,28) vai lietojuši to pēdējos divos gados (RR = 2,34; 95 % TI 1,56—3,52).

CAM tika saistīta ar lielākām bailēm par vēža recidīvu (RR = 1,29; 95 % TI 1,12—1,48), ar vēzi saistītu distresu (RR = 1,15; 95 % TI 1,01—1,30), ar vēzi saistītu specifisku uzbudinājumu (RR = 1,17; 95 % TI 1,04—1,31), ar mazāku apmierinātību ar standarta terapiju (RR = 0,86; 95 % TI 0,76—0,97), bet ne ar uzmācīgām domām, kognitīviem traucējumiem, depresiju vai citiem ar sliktu dzīves kvalitāti saistītiem faktoriem.

Secinājumi

Šajā pētījumā konstatēja, ka katrs sestais prostatas vēža ilgdzīvotājs bija izvēlējies CAM (arī kombinācijā ar ADT). Galvenie iemesli, kāpēc pacients izvēlas kādu papildterapiju, ir bailes, vēlme pašam kontrolēt audzēju, bailes par tā atgriešanos, aktīva palīdzības meklēšana domubiedru vidē.

_____________________________________________________________

Dr. I. Celmiņa: “Taisnība, ka CAM efektivitāte nav zinātniski pierādīta, tāpēc konservatīvās onkoloģijas pārstāvju attieksme pret to ir skeptiska vai pat noliedzoša. Un daļēji tas ir saprotams, jo diemžēl liela daļa pacientu CAM izvēlas kā vienīgo ārstēšanas ceļu, kas, kā zināms, ved pie tā, ka onkoloģiskais process iet savu gaitu. Taču kā papildu terapija visām konservatīvās ārstēšanas metodēm CAM noteikti nav nosodāma un neko sliktu pacientam nodarīt nevar, drīzāk pat radīt placebo efektu un tīri psiholoģiski palīdz pacientam vairāk justies kā situācijas noteicējam, dot izjūtu, ka lietas labā tiek darīts vēl vairāk. Un, kā jau zināms, pacienta psiholoģiskajai labsajūtai ārstēšanās procesā ir milzīga, pat noteicoša loma.”

Bezrecepšu medikamentu pieejamība un vīriešu pašaprūpes iespējas apakšējo urīnceļu simptomu pārvaldībā

AVOTS: Roehrborn Claus G, et al. Over-the-Counter Medication Availability Could Augment Self-Management of Male Lower Urinary Tract Symptoms. Postgraduate Medicine, 2018; 5(130): 452–460

Spriežot pēc datiem PubMed datubāzē par apakšējo urīnceļu trakta slimībām (LUTS) pēdējā desmitgadē, var secināt, ka šīs slimības globālā līmenī joprojām paliek nediagnosticētas vai tiek diagnosticētas vēlu, jo vīrieši baidās meklēt palīdzību, viņuprāt, apkaunojošu simptomu dēļ. Otrs iemesls — vīrieši uzskata, ka liela daļa LUTS simptomu ir normāla novecošanās parādība.

LUTS izplatība pieaug līdz ar populācijas novecošanos, ietekmē dzīves kvalitāti un seksuālo funkciju. Lai kaut nedaudz veicinātu simptomu pārvaldību un vēlmi meklēt palīdzību, ir jāizstrādā alternatīvas šā brīža aprūpes modelī.

Bezrecepšu medikamenti un to efektivitāte

Pierādījumu daudzums par fitoterapijas un citu zāļlīdzekļu izmantošanu LUTS simptomu pārvaldībai ir ierobežots.

Bezrecepšu līdzekļi ar pierādītu efektivitāti kopā ar veselīgu dzīvesveidu un dzīvesveida modifikācijām, izmaiņām ikdienas uzvedības modelī var būt cerīga metode, lai vīrieši pievērstu uzmanību saviem simptomiem un iespējami drīz sāktu interesēties par terapijas variantiem.

Taču jāņem vērā, ka pacienti par attiecīgajiem simptomiem un to nozīmīgumu ikdienas veselībā ir jāizglīto, lai izvērtētu pašārstēšanās metodes pareizu izvēli un drošumu.

_____________________________________________________________

Dr. I. Celmiņa: “Uroloģijas speciālistu viedoklis ir nepārprotami skaidrs: sabiedrība nav tik izglītota, lai vīrietis pats varētu izvērtēt LUTS nopietnību un to cēloņus, tāpēc bezrecepšu medikamenti, ko pacients lieto bez speciālista konsultācijas, bieži vien ne tikai neārstē, bet pat nodara reālu kaitējumu veselībai, jo iespējams, ka laikus netiek diagnosticēta nopietna un pat dzīvību apdraudoša veselības problēma.”

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti