Novembris 2018

Dainis Krieviņš, asinsvadu ķirurgs, LU profesors, Paula Stradiņa KUS Zinātniskā institūta direktors

“Pacients atnāk pie ārsta uz pieņemšanu un rāda savas analīzes.

Ārsts: “Labi, labi, labi...”

Pacients: “Kas ir labi? Vai tiešām man viss kārtībā un esmu vesels?”

Ārsts: “Nē, nē, nē... Labi, ka tas nav man.”

Ar interesi šajā Doctus numurā lasīju trīs ārstu viedokļus par vadlīnijām un to nozīmi pacientu ārstēšanā.

Vadlīnijas nav panaceja visām kaitēm un slimību kombinācijām. Tomēr slimību diagnostikas, ārstēšanas vai profilakses vadlīnijas palīdz mums orientēties pārbagātajā medicīnas informācijas plūsmā. Tās vajadzīgas gan jaunam, gan pieredzējušam speciālistam.

Tajā pašā laikā nav universālu vadlīniju individualizētai medicīnai — un nekad arī nebūs, jo nekad nesasniegs statistisko ticamību, lai mēs to uzskatītu par evidence based. To plašākais mērķis ir lielāks par atbalstu konkrētam ārstam konkrēta pacienta ārstēšanā. Tās kalpo sabiedrībai kopumā.

Vadlīnijas, līdzīgi kā jebkuru likumu, veido cilvēki, tāpēc nav iespējams izvairīties no dažādu interešu ietekmes. Nereti industrija, konkrētas specialitātes (profesionālās asociācijas) merkantilās intereses ietekmē gan vietējo, gan starptautisko vadlīniju izstrādes procesu. Taču mūsdienu vadlīnijas arvien vairāk tiek veidotas pēc stingri ētiskiem, zinātniski pamatotiem principiem.

Diskusija ir atvērta. Daudzām šo trīs vadošo un pieredzējušo ārstu izteiktajām tēzēm varu piekrist, par atsevišķām varētu strīdēties. Taču tas parāda diskusijas nepieciešamību ārstu sabiedrībā. Varbūt tas ir pavērts logs turpmākām publikācijām Doctus nākamajos izdevumos.

Sinerģiski savienot pieredzējuša ārsta intuīciju un pieredzi, personalizēto medicīnu ar šodienas modernajām vadlīnijām un evidence based medicīnu ir liela māka. Un to nemāca nevienā augstskolā vai pēcdiploma kursos. Bet varbūt vajadzētu...”