Šajā pētījumā tika novērtēti rutīnas laboratoriskie izmeklējumi vecāka gadagājuma sieviešu populācijā primārajā aprūpē. Laboratorisko anomāliju izplatība bija zema, un klīniskās sekas novērošanā bija ierobežotas. Tika novērota vāja laboratorisko anomāliju saistība ar osteoporozi, bet netika novērota saistība ar skriemeļu lūzumiem un neseniem lūzumiem.
D vitamīna deficīts ir neatkarīgi saistīts ar diabētiskās perifērās neiropātijas (DPN) risku, potenciāli ietekmējot lielas nervu šķiedras gados vecākiem pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
GLP–1 receptoru agonistus plaši izmanto ASV un pasaulē ne tikai hiperglikēmijas pārvaldībā pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, bet arī svara samazināšanas nolūkā. Šo medikamentu perioperatīvais drošuma profils, īpaši aspirācijas risks anestēzijas laikā, nav pilnībā skaidrs.
Pētnieki skaidroja, kāds ir ilgtermiņa ieguvums (glikēmiskā kontrolē un drošumā) bariatriskai ķirurģijai salīdzinājumā ar farmakoterapiju/dzīvesstila izmaiņām 2.tipa CD pacientiem. Līdz šim veiktie klīniskie pētījumi par bariatrisko ķirurģiju ir bijuši ierobežotā pētāmās kopas skaitā un novērošanas ilgumā.
Cilvēkiem, kuri lieto metformīnu ir par 5 % zemākas izredzes, ka attīstīsies ar vecumu saistīta makulas deģenerācija, salīdzinot ar tiem, kuri nelieto metformīnu.
Cukura diabēts bieži tiek atklāts novēloti, kad jau ir bojāt orgāni vai nervi. Daļēji tas ir saistīts ar faktu, ka diagnostika agrīnā stadijā ir laikietilpīga un sarežģīta. Starptautiska pētnieku komanda ir pierādījusi, ka matemātisks aprēķins, kas balstīts tikai uz divām vērtībām, kas ņemtas no asins parauga, ļauj droši un lēti diagnosticēt cukura diabētu agrīnā stadijā.
Šobrīd grūtniecēm ar zināmu 2.tipa cukura diabētu vai gestācijas diabētu tiek rekomendēts insulīns glikēmijas kontrolei. Tiek spriests, vai metformīna pievienošana insulīnam varētu uzlabot neonatālos iznākumus šo grūtniecību gadījumā.
Ar 2. tipa cukura diabētu sirgst aptuveni 7 % iedzīvotāju pasaulē, un paredzams, ka līdz 2025. gadam to skaits pieaugs līdz 300 miljoniem pacientu, [1] tāpēc joprojām, ņemot vērā šīs slimības patoģenēzes mehānismus, tiek radītas arvien jaunas preparātu grupas, kas pazeminātu ne tikai glikozes līmeni asinīs, bet palēninātu arī cukura diabēta vēlīno komplikāciju progresēšanu un mazinātu mirstību no tām.
D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, bet sastopams tikai dažos pārtikas produktos. D vitamīna un tā metabolītu loma kalcija homeostāzē un kaulu metabolismā ir nenovērtējama, jo tā deficīts pieaugušam cilvēkam var rezultēties ar osteoporozi un kaulu lūzumiem! Katru gadu 2. novembrī atzīmējam Pasaules D vitamīna dienu, tādējādi sabiedrībai atgādinot par D vitamīna nozīmīgumu un par riskiem tā deficīta gadījumā.
Laikā ierobežota ēšana, kas pazīstama arī kā intermitējoša badošanās, var palīdzēt cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2D) zaudēt svaru un kontrolēt cukura līmeni asinīs.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) kopumā ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā — 2022. gadā tās izraisīja 52 % no visiem nāves gadījumiem, kas ir aptuveni 16 000 cilvēku gadā. [1] Hroniska sirds mazspēja (SM) ir būtiska SAS komplikācija.
Pasaulē aptaukošanās ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pētījuma mērķis bija izpētīt ilgtermiņa svaru samazinošu medikamentu (SSM) ietekmi uz ķermeņa svaru un noteikt svara izmaiņu trajektoriju pēc šo medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Dzemdes kakla vēzis (DzKV) ir ļaundabīga slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma sievietēm. Lai gan DzKV ir novēršams, pasaulē tas ir ceturtais izplatītākais vēža veids sievietēm. Latvijā DzKV ir otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam un joprojām ļoti aktuāls un satraucošs gan biežuma, gan mirstības ziņā. [1; 2]
Līdz šim izpratne par vēža risku attiecībā uz retiem patoģenētiskiem variantiem (rare pathogenic variants [RPV]) izgūti pārsvarā no ģimeņu pētījumiem, kuros varam sagaidīt ierobežotus rezultātus un neobjektivitātes riskus. Lai kvantificētu asociāciju starp RPV iepriekš zināmos vēža predispozīcijas gēnos pacientiem ar vienu vai vairākiem primāriem ļaundabīgiem audzējiem, veikts plašs ģenētisko saistību pētījums no Apvienotās Karalistes Biobankas datiem.
