Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.
[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
Ja šajā vecumā kāds no pastāvīgajiem priekšzobiem vēl nav izšķīlies, zobi šķiļas neparastā secībā vai arī visi zobi ir izšķīlušies izņemot vienu, ir svarīgi noskaidrot iemeslu. [2] Tas palīdz saprast, ar kādām ortodontiskām problēmām var nākties saskarties un kurās situācijās nepieciešama tūlītēja ārstēšana, bet kurās iespējama novērošana. Ja līdz 9 gadu vecumam bērnam nav izšķīlušies visi augšžokļa un apakšžokļa priekšzobi (incisīvi), mūsu klīnikā šim nolūkam izmantojam 3D digitālo diagnostiku un obligāti rentgenoloģisku izmeklēšanu.
Etioloģiskie faktori un biežākie traucējumu iemesli
Vietas trūkums zobu lokā
Viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc pastāvīgais zobs vēl nav parādījies, ir vietas trūkums zobu lokā. To var veicināt vairāki faktori:
- Priekšlaicīga piena zobu zaudēšana. Piena zobi nav tikai pagaidu zobi. Tie saglabā vietu pastāvīgajiem zobiem un uztur žokļu alveolāro loku apjomu. Ja piena zobs tiek zaudēts priekšlaicīgi, piemēram, dziļa kariesa dēļ, blakus esošie zobi var pārvietoties un aizņemt vietu, kas paredzēta pastāvīgajam zobam. [3] Tāpēc svarīgas ir regulāras vizītes pie zobu higiēnista un zobārsta.
- Miofunkcionāli traucējumi. Pie tiem pieder, piemēram, elpošana caur muti, mēles nepareiza miera pozīcija, nepareiza muskuļu darbība rīšanas laikā un citi funkcionāli traucējumi. Ja bērns ilgstoši elpo caur muti, mēle atrodas zemākā pozīcijā un nepietiekami balsta augšžokli. Vienlaikus vaigu muskulatūra rada spiedienu uz augšžokli no ārpuses. Rezultātā augšžoklis var kļūt šaurāks, bet apakšžoklis relatīvi platāks. Šādos gadījumos papildus ortodontiskai ārstēšanai bieži nepieciešama arī otorinolaringologa un audiologopēda konsultācija.
- Ģenētiski noteikta zobu un žokļu disproporcija. Dažkārt pastāvīgie zobi ir ģenētiski lielāki nekā pieejamā vieta žoklī. Visās šādās situācijās var būt nepieciešama augšžokļa paplašināšana vai regulāra novērošana.
Virsskaita zobi (Hiperdontija/mesiodens)
Otrs biežs iemesls pastāvīgo zobu aizkavētai šķilšanai ir papildu zobi jeb virsskaita zobi. Visbiežāk sastopamais virsskaita zobs ir meziodens – papildu zobs starp augšžokļa centrālajiem priekšzobiem. Zinātniskajā literatūrā tas sastopams aptuveni 0,15–3,8 % populācijas. [4]
Papildu zobu aizmetņi var atrasties ne tikai priekšzobu rajonā, bet arī premolāru zonā. Retāk sastopami arī papildu gudrības zobi. Bieži virsskaita zobs fiziski traucē pastāvīgā zoba šķilšanos, un šādos gadījumos nepieciešama tā ķirurģiska izņemšana. [5] Ortodonts šādā situācijā pacientu nosūta pie mutes, sejas un žokļu ķirurga.
Operācijas laikā iespējams pie neizšķīlušā zoba piestiprināt ortodontisku ķēdīti. Pēc šķēršļa likvidēšanas zobs bieži izšķiļas pats, tomēr dažreiz tas notiek lēni vai nenotiek vispār. Tad ar ortodontisku vilkšanas spēku iespējams palīdzēt zobam ieņemt pareizu pozīciju zobu lokā. Ja problēma tiek diagnosticēta novēloti, vieta zobam var būt jau zaudēta. Tad papildus ķirurģiskai ārstēšanai nepieciešama vietas atvēršana un bieži arī augšžokļa paplašināšana.
Pastāvīgo zobu aizmetņu neesamība (hipodontija)
Hipodontija ir viena no biežākajām zobu attīstības anomālijām, un tā sastopama aptuveni 4–8 % cilvēku, neieskaitot gudrības zobus. [6] Statistiski visbiežāk trūkst:
- augšžokļa sānu priekšzobi,
- apakšžokļa otrie premolāri,
- otrie premolāri kopumā.
Svarīgi atcerēties: ja nav izveidojies piena zoba aizmetnis, nebūs arī attiecīgā pastāvīgā zoba. Ja vecākiem vai citiem tuviem radiniekiem ir bijuši trūkstoši pastāvīgie zobi, ieteicams bērnu pārbaudīt agrāk, pat tad, ja priekšzobi šķiļas normāli. Šādu pacientu ārstēšana parasti prasa starpdisciplināru pieeju un ilgtermiņa plānošanu. [7] Atkarībā no klīniskās situācijas iespējami divi galvenie risinājumi:
- aizvērt trūkstošā zoba vietu, pārvietojot citus zobus;
- saglabāt vai atvērt vietu nākotnes implantācijai.
Samazināts zobu šķilšanās potenciāls un sistēmiskie faktori
Vēl viens iemesls, kāpēc zobi nešķiļas paredzētajā laikā vai bērnam saglabājas pārāk daudz piena zobu, ir samazināts zobu šķilšanās potenciāls. Šādos gadījumos rūpīgi jāizvērtē bērna vispārējā attīstība, jo zobu šķilšanās ir cieši saistīta ar visa organisma augšanas procesiem. [2]
Klīniskajā intervijā un izmeklēšanā svarīgi noskaidrot:
- Vai bērns atpaliek auguma vai svara ziņā no vienaudžiem?
- Vai nav augšanas hormonu deficīta vai citu endokrīnu traucējumu?
- Vai bioloģiskais vecums atbilst hronoloģiskajam vecumam? [8]
Nereti bērns izskatās ievērojami jaunāks par savu vecumu, ir mazāka auguma, un arī mutes dobumā novēro zobu attīstību, kas neatbilst hronoloģiskajam vecumam. Šādos gadījumos ļoti svarīga ir detalizēta anamnēze un endokrinologa konsultācija.
Noslēgumā
Lai gan daudzos gadījumos aizkavēta zobu šķilšanās nav saistīta ar dzīvībai bīstamām veselības problēmām, savlaicīga diagnostika ir kritiska sekmīgam ārstēšanas iznākumam. Pirmais ortodonta apmeklējums 7–9 gadu vecumā ļauj laikus pamanīt vietas trūkumu, papildu zobu aizmetņus, hipodontiju vai vispārējus augšanas traucējumus. Jo agrāk tiek noteikts cēlonis, jo lielākas ir iespējas izvēlēties efektīvāko un saudzīgāko ortodontiskās ārstēšanas metodi, nodrošinot stabilu un veselīgu smaidu ilgtermiņā.
