No visiem diabēta gadījumiem 1. tipa cukura diabēts (CD) attiecas uz 5—10 %, un tā pīķi novēro pubertātes un jauniešu vecumā. Pirms insulīna izgudrošanas 1922. gadā dzīvildze ar 1. tipa CD bija vien daži mēneši. Lai gan kopš tā brīža insulīna ražošana, zāļu ievades iespējas un tehnoloģijas glikēmijas uzraudzībā tikai attīstījušās, joprojām daļa 1. tipa CD pacientu nesasniedz mērķus un piedzīvo komplikācijas ar lielu klīnisko un emocionālo slogu.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
Kolonoskopiju izmanto gan diagnostikas, gan ārstēšanas nolūkā, lai identificētu un ārstētu dažādas patoloģijas kuņģa—zarnu trakta apakšējā daļā, un tā ir būtiska kolorektālā vēža skrīninga sadaļa. [1; 2] Svarīgi atzīmēt, ka diabēta pacientiem mēdz būt plašs gastrointestinālo simptomu spektrs un ir palielināts risks kolorektālā vēža attīstībai, [3; 4] tāpēc bieži tiek indicēta kolonoskopija.
Otrā tipa cukura diabēts (2TCD) ir heterogēna daudzfaktoru slimība, kam raksturīga hiperglikēmija, relatīvi izmainīta insulīna sekrēcija bēta šūnās un perifēra insulīnrezistence. Lai gan zināma loma ir iedzimtībai, tomēr ievērojams 2TCD sastopamības pieaugums pēdējās desmitgadēs ir tāpēc, ka daudzviet pasaulē uzplaukst “aptaukošanās epidēmija”, ko veicina neveselīgas uztura izvēles, regulāra pārēšanās un mazkustīgs dzīvesveids. Nozīme ir arī sabiedrības novecošanai. [8]
Gan grūtniecība, gan 1.tipa cukura diabēts (CD) paši par sevi ir saistīti ar paaugstinātiem trauksmes un depresijas rādītājiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. Bet vai šo abu lielumu kombinācija risku psihiskās veselības traucējumiem paaugstina? Tas līdz šim nebija skaidrots.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai periodonta slimībām ir pozitīva saistība ar incidentu cukura diabētu, ņemot vērā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) dažādību.
Cukura diabēts ir hroniska slimība, ko raksturo hiperglikēmija un dažādu komplikāciju attīstība. Visbiežākie diabēta tipi ir 1. tipa diabēts un 2. tipa cukura diabēts.
Doctus augusta (2020) numurā asoc. prof. Vitolds Mackēvičs ar kolēģiem iesāka izglītojošu rakstu par potenciālām cukura diabēta mikrovaskulārām komplikācijām. Orgānu bojājums nekontrolēta cukura diabēta gadījumā ir plašs, cieš visas orgānu sistēmas, tāpēc jāatgādina, cik svarīga ir glikēmijas kontrole.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Bērniem un jauniešiem, kuru mātēm ir bijis gestācijas cukura diabēts, ir divreiz lielāka iespējamība, ka attīstīsies cukura diabēts līdz 22 gadu vecumam.
Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 2017. gadā Latvijā bijuši 4283 pirmā tipa cukura diabēta (CD) pacienti. Kaut arī šie dati varētu nešķist ievērojami, jāņem vērā divi aspekti. Pirmais — 1. tipa CD ir jaunu, darbspējīgu cilvēku slimība, kas parasti diagnosticēta no bērna kājas un kas visu mūžu ietekmē dzīves kvalitāti, otrais — nekontrolētas slimības gadījumā komplikācijas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas.
Pētnieki ir analizējuši septiņu dažādu hormonu terapiju ietekmi uz menopauzes simptomiem, trombu, insultu un infarkta risku. Pētījums, kurā piedalījās apmēram miljons sieviešu vecumā no 50 līdz 58 gadiem, ir lielākais un visaptverošākais pašlaik izrakstīto hormonālo vielu pētījums pasaulē. Rezultāti rāda, ka riski atšķiras atkarībā no aktīvās vielas un tā, kā zāles tiek lietotas.
Nelīdzestība pret izrakstītajiem medikamentiem ir bieži sastopams fenomens medicīnā. Tas ietekmē klīnisko iznākumu un pacienta dzīvildzi kopumā. Īsziņas arvien biežāk tiek izmantotas ikdienas praksē, lai mainītu pacienta uzvedību. Tajā pašā laikā šī metode nav izpētīta – vai tiešām tā nes ieguvumu?
Hroniskas sāpes ir galvenais invaliditātes iemesls pasaulē. Vairākos pētījumos ziņots par hronisku ne–vēža sāpju izplatību 8,7—64,4 %. Tādi hronisku sāpju stāvokļi kā muguras, iegurņa sāpes un fibromialģija saistīti ar kardiovaskulāru slimību attīstību. Kaut saistības mehānisms vēl ir maz pētīts, tiek pieņemts, ka iemesls jāmeklē hroniska iekaisuma virzienā, kas negatīvi ietekmē arī vaskulāro funkciju. Šajā pētījumā analizēts, kā plašas hroniskas sāpes ietekmē kardiovaskulārās disfunkcijas attīstību.
Jauns populācijas pētījums par vīriešiem, kas vecāki par 45 gadiem, norāda, ka insulīna rezistence var būt nozīmīgs riska faktors visbiežāk sastopamās sirds vārstuļu slimības pasaulē – aortas stenozes (AS) – attīstībai.
