Arteriālā hipertensija līdz ar koronāro sirds slimību ir biežākā sirds-asinsvadu slimība. Arteriālās hipertensijasizplatība progresīvi palielinās, cilvēkiem novecojot. Izplatība pasaules iedzīvotāju vidū ir aptuveni 25%, bet vecumā no 50 līdz 65 gadiem tā jau pārsniedz 50%, bet pēc 65 gadu vecuma sasniedz 65%. Framinghemas pētījumā hipertensija pēc 55 gadu vecuma attīstījās 90% pacientu, kuriem līdz tam asinsspiediens bija normāls.
Gados veci cilvēki ir lielākie zāļu patērētāji, jo ar gadiem pieaug saslimšanu daudzums, mazinās organisma aizsargspējas, bet uz šā fona zāļu lietošana kļūst problemātiskāka. Zāļu lietošanu lielā mērā ietekmē arī sociālie apstākļi, slimnieka psihiskais stāvoklis, taču noteicošais faktors ir ar vecumu saistītās izmaiņas organismā, kas nosaka preparātu farmakokinētikas un farmakodinamikas izmaiņas. Šajā rakstā aktualizētas šīs īpatnības, kas noderēs kolēģiem praksē.
Saskaņā ar statistikas prognozi attīstītās valstīs, arī Latvijā, iedzīvotāju skaits grupā no 65 gadiem un vecākiem turpmākajos 25 gados palielināsies par vairāk nekā 30%, vidējais dzīves ilgums pieaugs no 76 līdz 80 gadiem. Jau tagad Latvijā palielinās gados vecu, bet vēl darbspējīgu cilvēku skaits, kuriem ir teicamas profesionālās īpašības un pēc kuriem ir pieprasījums darba tirgū. Mūsdienu gerontoloģija būtisku nozīmi piešķir indivīda normālas, fizioloģiskas jeb bioloģiskas novecošanas traucējumiem saistībā ar neproduktīva stresa un sociālās adaptācijas problēmu ietekmi uz organismu: indivīdam attīstās neirotisks stāvoklis, trauksme un depresija, kognitīvi traucējumi. [1; 2]
Tāpat kā citur pasaulē arī Latvijā pārejas vecums mūsdienās ir darbspējas vecums. Daudzi vīrieši un sievietes savā profesionālajā izaugsmē ir sasnieguši teicamu līmeni, vienlaikus ģimenes dzīvē ciešot no zemas dzīves kvalitātes. Partneru attiecībās var prevalēt konflikti vai samierināšanās ar patiesību: ”Vairs neesam jauni!” Zi nātniskajā literatūrā un seksuālās veselības medicīnas kongresu atziņās būtiska nozīme tiek piešķirta negatīvu stresa faktoru ietekmei laulātā pāra attiecībās. Konsultācijā abi sūdzas par seksuālu disharmoniju, savstarpēju nepatiku, ģimeniskās adaptācijas traucējumiem, zaudētu kopdzīves perspektīvu. Šie pāri nonāk konfliktsituācijās saskarsmē ar tuviniekiem, kolēģiem, sabiedrību. Daži no pāriem šķiras, citos gadījumos viens no pāra meklē savas seksuālās kvalitātes apliecinājumu dzimumsakaros ar gados jaunāku partneri, dzīvo dubultu dzīvi.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
Standarta aprūpē prostatas vēža (PV) recidīvam pēc staru terapijas tiek rekomendēta sistēmiska terapija. Tomēr daži pacienti vēlas izvairīties no nevēlamajām blaknēm, kas saistītas ar androgēnus nomācošu terapiju. Lai izvērtētu lokālas terapijas klīniskos iznākumus šai pacientu grupai, veikts prospektīvu un retrospektīvu pētījumu sistēmisks pārskats un metaanalīze.
Akūts sinusīts ir viens no biežākajiem iemesliem antibiotiku izrakstīšanai pieaugušajiem līdz 65 gadu vecumam. Joprojām nepastāv vienprātība par pirmās līnijas terapiju – vai tas ir amoksicilīns, vai varbūt tomēr amoksicilina-klavulānskābes kombinācija? Lai salīdzinātu akūta sinusīta ārstēšanas neveiksmes riskus pieaugušajiem starp abām bieži parakstītām antibiotikām standarta devās, veikts pētījums.
Saskaņā ar aptaujas datiem atopiskais dermatīts (AD), kas sācies bērnībā, ir saistīts ar noturīgāku ādas jutīgumu un lielāku ilgtermiņa psihosociālo slogu nekā slimība, kas sākusies pusaudža vecumā.
Jaunā, vairāk nekā 25 gadus ilgā pētījumā atklāts, ka bieži sastopami bezmiega simptomi ir saistīti ar vairāk nekā 50 % paaugstinātu Parkinsona slimības (PS) risku. Arī ģenētiskā nosliece uz bezmiegu parādīja saistību ar jaunatklātu PS risku, kas liecina — bezmiegs var būt riska faktors, nevis tikai agrīns (prodromāls) simptoms.
