Pēdējā laikā pieaudzis kā pieaugušo, tā bērnu skaits, kas "slimo bieži un ilgstoši" un cieš no recidivējošām akūtām dažādas etioloģijas augšējo elpošanas ceļu infekcijām (ARVI). No infekciju ierosinātājiem organismu parasti nosargā imūnsistēma. Nav noslēpums, ka apkārtējās vides piesārņojums, neveselīga un/vai nepilnvērtīga pārtika, tārpu invāzija, stress, kaitīgie ieradumi, pārmērīga vai neadekvāta medikamentu lietošana atstāj negatīvu iespaidu uz mūsdienu cilvēka imūnsistēmu un tā nespēj vairs pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.
Vēsturiski iezīmējusies samērā vienkārša shēma: brīvie radikāļi ir slikti, antioksidanti ir labi un tāpēc tie pastiprināti jālieto kā veselību uzlabojošas vai nostiprinošas vielas. Veidojas pat farmakoloģijas nozare – antioksidatīvā farmakoloģija. Savukārt tas kopumā veicina intensīvu dažādu veselību uzlabojošu “brīnumlīdzekļu” ražošanu un komerciju. To aktīvo reklāmu ļoti bieži gan pamato zinātnisko pētījumu ne visai korekta citēšana. Tāpēc šajā rakstā apkopoti tipiskākie mīti un šodienas uzskati.
Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Vitamīni pasaulē zināmi jau kopš XIX gadsimta otrās puses. Vārdu "vitamīni" dzīvē ieviesa poļu bioķīmiķis Kazimirs Fanks. XX gadsimta sākumā vitamīnu nozarē bija daudz jaunu atklājumu. C vitamīns ir svarīgākais vitamīns, jo tas ir galvenais dzīvasbūtnes balsts, saistībā ar C vitamīna atklājumiem piešķirtas pat trīs Nobela prēmijas. Šajā rakstā vairāk par dabīgajiem vitamīniem un to nozīmi veselības saglabāšanā.
Praksē reti sastopam primāru (jeb iedzimtu) imūndeficītu ne tikai tā retās sastopamības dēļ, bet arī tāpēc, ka šo slimību biežāk diagnosticē agrīnā vecumā (bērniem) un bieži neiedomājas pārbaudīt imūnās sistēmas rādītājus pieaugušiem cilvēkiem. Šīs diagnozes – vispārējā variablā imūndeficīta – agrīna atpazīšana ir panākumu ķīla savlaicīgai aizvietojošai imūnterapijai, lai novērstu infekcijas sindromu, uzlabotu dzīves kvalitāti un rūpīgi novērotu un diagnosticētu iespējamās šīs pamatslimības attālinātas sekas.
21. gadsimta problēma – pavājinoties iedzīvotāju kopīgajam imunoloģiskajam reaktivitātes fonam, nemitīgi pieaug saslimšanas gadījumu skaits ar infekcijas slimībām (īpaši vīrusu infekcijām), ļaundabīgiem audzējiem, autoimūnām un alerģiskām slimībām. Lielpilsētas (megapoles) apstākļos uz imūnsistēmu iedarbojas ne vien stress, bet arī virkne nelabvēlīgu eksogēnu un endogēnu faktoru. Palūkosimies uz mūsdienu cilvēka un industriālās pasaules attiecībām caur imūnsistēmas prizmu!
Ar pacientu saistītie faktori kā būtiska preanalītiskā posma sastāvdaļa noteikti jāņem vērā, veicot laboratorijas sniegto testēšanas pārskatu interpretāciju. Būtiskākie un biežāk sastopamie faktori, kas saistīti ar pacientu, ir šādi: vecums, dzimums, rase, grūtniecība, ēšanas un fiziskās aktivitātes ieradumi, alkohola, nikotīna, medikamentu, narkotiku un citu ķīmisku vielu, kā arī blakusslimību ietekme. Kāda ir šo faktoru ietekme uz dažiem relatīvi bieži veicamiem bioķīmiskiem testiem?
Pretvīrusu imunitāti nodrošina nespecifiskās un specifiskās – šūnu un humorālās – imūnsistēmas harmoniska kopdarbība. Rakstā aplūkoti humorālās un šūnu imunitātes veidošanās mehānismi atbildē pret vīrusu infekciju organismā, ieskicējot mūsdienās aktuālu vīrusu (B hepatīta, gripas u. c.) un organisma savstarpējās iedarbības modeļus.
Mūsdienās ir zināmas apmēram 50 autoimūnslimības. Pēc amerikāņu autoru datiem, tās skar 1-2% no pasaules iedzīvotājiem, bet Eiropā – apmēram 3% iedzīvotāju. Autoimūnslimību patoģenēze saistīta ar imūnsistēmas atbildi pret paša organisma autologajiem antigēniem, kas rezultējas ar autoantivielu produkciju un to izraisītu audu bojājumu. Konkrētās antivielas ir saistītas ar noteiktu slimību spektru – autoantivielas palīdz diferencēt slimības, noteikt to apakštipu, prognozēt slimības gaitu.
Antiagregantu terapija pacientiem pēc koronāro artēriju šuntēšanas akūta koronāra sindroma dēļ tiek indicēta un ir zināmi skaidri klīniskie ieguvumi. Tajā pašā laikā nav skaidrs, vai tikagrelora pievienošana aspirīnam šiem pacientiem samazina nevēlamu kardiovaskulāro notikumu risku salīdzinājumā ar aspirīnu monoterapijā.
Onkoloģe ķīmijterapeite SIGITA HASNERE ir aizrautīga, ambicioza, gudra, tieša. Deg par jauno onkologu skolu, par jaunajiem onkologiem, kuri mēdz izdegt, par pacientiem, kuriem gribētu nodrošināt pasaules līmeņa medikamentus. Šogad Dr. Hasnere sāka vadīt Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas un hematoloģijas centru un ir apņēmības pilna sniegt pacientiem visaugstākā līmeņa aprūpi, balstoties uz jaunākajām medicīnas vadlīnijām un personīgu pieeju ikvienam pacientam.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Cilvēkiem, kuri neārstē obstruktīvu miega apnoju, ir lielāka iespēja saslimt ar Parkinsona slimību. Nepārtraukta pozitīva elpceļu spiediena jeb CPAP lietošana var palīdzēt samazināt šo risku, uzlabojot miega kvalitāti un saglabājot vienmērīgu gaisa plūsmu visas nakts garumā.
Glaukoma ir hroniska progresējoša optiska neiropātija, kam raksturīga neatgriezeniska redzes pasliktināšanās vai pilnīgs zudums. Glaukoma ir viens no vadošajiem redzes traucējumu iemesliem pasaulē. 2020. gadā aptuveni 76 miljoni cilvēku bija glaukomas skarti; no tiem aptuveni 4,5 miljoniem konstatēti vidēji līdz smagi redzes traucējumi, un 3,2 miljoniem tika konstatēts redzes zudums. Tiek prognozēts, ka glaukomas prevalence pieaugs līdz pat 112 miljoniem cilvēku 2040. gadā. [1; 2]
