PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Mazliet netradicionālāk par vitamīniem

L. Līcītis
Vitamīni pasaulē zināmi jau kopš XIX gadsimta otrās puses. Vārdu "vitamīni" dzīvē ieviesa poļu bioķīmiķis Kazimirs Fanks. XX gadsimta sākumā vitamīnu nozarē bija daudz jaunu atklājumu. C vitamīns ir svarīgākais vitamīns, jo tas ir galvenais dzīvasbūtnes balsts, saistībā ar C vitamīna atklājumiem piešķirtas pat trīs Nobela prēmijas. Šajā rakstā vairāk par dabīgajiem vitamīniem un to nozīmi veselības saglabāšanā.

Antioksidanti

1920. gados sāka runāt par antioksidantiem, pie kuriem pieder arī vitamīni. Antioksidantu galvenais darbības mehānisms ir spēja pārvērst brīvos radikāļus reducētās formās, tādējādi pasargājot šūnas no brīvo radikāļu graujošās iedarbības, kam ir būtiska nozīme vismaz 50 slimību patoģenēzē. Brīvie radikāļi saistās ar citiem šūnas struktūras komponentiem un enzīmiem, deaktivizē šo komponentu darbību, tāpēc šūna iet bojā. Brīvie radikāļi veidojas bioenerģētiskajos procesos un vairākumā gadījumu veidojas kā endogēni superoksīdi, kuru avots ir skābeklis un tā atvasinājumi, kā arī slāpekļa oksīds un tā metabolīti. Brīvie radikāļi var deponēties atsevišķos orgānos, piemēram, aknās, smadzenēs, nierēs, muskuļaudos un citur. Kā antioksidanti var būt:

  • lielmolekulāri savienojumi- superoksīda dismutāze, tās izoformas atšķiras ar mikroelementiem molekulu uzbūvē: Cu, Zn un Mn, peroksidāzesu.c.;
  • mazmolekulāri savienojumi- vitamīni atbilstīgi savām fizikāli ķīmiskajām īpašībām (taukos vai ūdenī šķīstoši) lokalizējas vai nu šūnu membrānu struktūrās, vai citosolā. Vitamīni, kas lokalizējas šūnu membrānās (Evitamīns un karotenoīdi), novērš lipīdu peroksīdu veidošanos, kas bloķē šūnu enzīmus, bet vitamīni, kas lokalizējas citosolā (Cvitamīns), pilda savas antioksidantu īpašības.

Vitamīni

C, E, A un D vitamīni ir svarīgākie organisma vitamīni, un jābūt līdzsvaram starp šiem vitamīniem. Šo vitamīnu aprite ikdienā ir ļoti svarīga, jo tie spēj cits citu reģenerēt un, savstarpēji mijiedarbojoties, pastiprināt vai pavājināt cits cita iedarbību. Dabā pastāvošais līdzsvars starp vitamīniem organismam palīdz izvairīties no toksiskām reakcijām.

C vitamīns jeb askorbīnskābe

Ir zināmas divas askorbīnskābes formas:

  • L forma- aktīvā forma, ko organisms var izmantot;
  • D forma- neaktīvā forma, ko bioloģisks organisms izmantot nevar.

Bez šīm divām formām zināms vairāk nekā 200 000 optisko izomēru, no tiem 12 izomēri ir bioloģiski aktīvi. L izomērs ir viens no neaktīvākajiem izomēriem. Pārējie aktīvie izomēri ir sastopami tikai dabīgajos produktos, tos nevar iegūt sintēzes procesā. Tāpēc dabīgās vielas nevar aizstāt ar sintētiskajiem vitamīniem. Sintētisko C vitamīnu var lietot lielās devās, ārstēšanas nolūkos pat līdz 6 g dienā, bet jāatceras, ka sintētiskajam C vitamīnam var būt nevēlamas blakusparādības, piemēram, nierakmeņu veidošanās. Ja izmanto dabīgā C vitamīna formas, piemēram, ester C, blakusparādību riska nav, daudz retāk novēro alerģiskas reakcijas, turklāt nepieciešamās vitamīna devas ir krietni mazākas. Mūsdienās vairs nav šaubu par C vitamīna efektivitāti, jo C vitamīns darbojas ne tikai kā bioloģiskais katalizators, bet arī kā antioksidants, kas cīnās ar brīvajiem radikāļiem. Efektivitāte atkarīga no C vitamīna formas: sintētiskajiem C vitamīniem efektivitāte var būt zemāka nekā dabīgajiem vitamīniem. Efektivitātes izvērtēšanā svarīgi ir zināt vitamīna izoformas, jo no tām atkarīga vitamīna stabilitāte un bioefektivitāte, piemēram, dabīgais C vitamīns saglabā īpašības arī tad, ja tiek karsēts virs 100ºC, pārtikas termiskā apstrādē dabīgais C vitamīns savas īpašības zaudē minimāli. Oksidatīvā stresa apstākļos, piemēram, slimības gadījumā, ļoti svarīgi lietot antioksidantus, papildus jāuzņem C vitamīna deva, kas palīdz mazināt oksidatīvo stresu. C vitamīnam ir viszemākā toksicitāte, salīdzinot ar visiem pārējiem vitamīniem. A vitamīns jeb retinols A vitamīnam ir visaugstākā toksicitāte, savukārt A vitamīna atvasinājumam β karotīnam toksicitāte ir niecīga, tam ir antioksidatīvas īpašības. Jāšķir A vitamīns no tā atvasinājumiem, jo A vitamīnam ir teratogēna iedarbība uz augli un A vitamīna lietošana grūtniecības laikā ir aizliegta. A vitamīnam konstatēta arī kancerogēna iedarbība uz smēķētājiem: augstas A vitamīna devas veicina karcinomas veidošanos. A vitamīna atvasinājumiem šādu efektu nav. Pašlaik visnozīmīgākie karotinoīdi ir β karotīns, luteīns, zeaksantīns, astaksantīns, tie uzrāda vislielākās antioksidantu spējas karotinoīdu plejādē un ir neatsverami gan oftalmologa, gan ginekologa praksē.

D vitamīns

D vitamīnam ir būtiska nozīme osteoporozes attīstības procesā. Amerikas Savienotajā Valstīs veiktā pētījumā secināts, ka 77% iedzīvotāju ir D vitamīna deficīts. Vidējais D vitamīna daudzums populācijā ir 10-20 μg, bet, lai kaulu vielmaiņas procesi noritētu atbilstīgi normai, nepieciešami vismaz 30 μg. Dienā jālieto vismaz 2000 IU D vitamīna. Pierādīts, ka pat 30 000 IU organismam nekaitē. Aterosklerotiskie procesi organismā tiek saistīti arī ar samazinātu D vitamīna daudzumu organismā. Pierādīts arī tas, ka samazināta D vitamīna koncentrācija sievietēm paaugstina krūts vēža risku. Lai uzņemtu nepieciešamo D vitamīna daudzumu, uzturā jālieto eļļas, kur ir izšķīdināts D vitamīns, piemēram, zivju eļļa, jūras produkti, treknās zivis.

E vitamīns

Ir četras E vitamīna formas: α, β, δ, γ. Sintezētajos vitamīnos ir α forma, kas ir ar viszemāko antioksidatīvo aktivitāti. Visaugstākā antioksidatīvā aktivitāte ir γ formai, un šī aktivitāte tad arī nosaka E vitamīna efektivitāti un nozīmi audzēju ārstēšanas procesā.

Vitamīnu lietošana

Kad sākt vitamīnu lietošanu?

Vitamīni, vitamīniem līdzīgās vielas un antioksidanti jālieto visu mūžu - no bērna ieņemšanas līdz sirmam vecumam. Lai embrijs mātes organismā varētu attīstīties, svarīgi, lai māte uzņemtu visas nepieciešamās uzturvielas. Bērna attīstībā liela nozīme ir nepiesātinātajām taukskābēm, kas piedalās centrālās nervu sistēmas attīstībā, ādas un asinsvadu veidošanā. Attīstoties bērns cieš no oksidatīvā stresa, turklāt jāņem vērā arī apkārtējās vides stress un nepilnvērtīgais uzturs, tāpēc nevar rasties jautājums par vitamīnu nelietošanu. Ar uzturu nav iespējams uzņemt visus nepieciešamos vitamīnus un antioksidantus, jo mūsdienās uzturs kļūst arvien nepilnvērtīgāks un vitamīniem trūcīgāks. Pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) apkopotie dati liecina, ka no nepilnvērtīga uztura attīstās neskaitāmas saslimšanas:

  • ik gadu no Avitamīna trūkuma cieš 28miljoni iedzīvotāju;
  • no joda deficīta cieš 740miljoni;
  • no proteīna enerģijas malnutrīcijas cieš 149,6miljoni;
  • vēzis nekvalitatīva uztura dēļ veidojas 10,3miljoniem cilvēku gadā;
  • veco ļaužu malnutrīcija- 540miljoniem;
  • osteoporoze, kas ir saistīta ar Ca un D3 deficītu, ir 2miljoniem cilvēku, no tiem ap 80% ir sievietes.

Vitamīni un vitamīniem līdzīgās vielas (piemēram, koenzīms Q10) ir nepieciešami salīdzinoši nelielā daudzumā, miligramos un mikrogramos, bet bez šiem mikrogramiem organisms nevar funkcionēt, tāpēc būtiski svarīgi ir lietot vitamīnus visu dzīvi. Vitamīni nav jālieto lielā daudzumā, jāņem vērā organismu sugu un pat dzimuma īpatnības, piemēram, daudziem dzīvniekiem C vitamīni veidojas gremošanas traktā, diemžēl cilvēkiem tie tikpat kā nesintezējas organismā, tāpēc nepieciešama to papildu uzņemšana ar uzturu.

Vitamīnu programma pacientam ar ļaundabīgu audzēju Vitamīnu programma pacientam ar ļaundabīgu audzēju
Tabula
Vitamīnu programma pacientam ar ļaundabīgu audzēju

Vitamīnu lietošana dažādās vecumgrupās

Neatšķiras nepieciešamo vitamīnu lietošana dažādos vecuma posmos, atšķiras tikai nepieciešamās vitamīnu devas. Jebkurā vecumā jālieto viss vitamīnu komplekss. Vit­amīnu lietošanas devu nevar noteikt tikai pēc vecuma, jāņem vērā gan ķermeņa masas indekss (ĶMI), gan vecums, gan apstākļi, kad tiek nozīmēti vitamīni (uztura papildināšanai, ārstēšanas procesā). Vitamīnus var izmantot kā zāles ar noteiktu koncentrāciju. Katrā individuālā gadījumā profesionāli jāizvērtē, kad un cik daudz jālieto vitamīni. Nozīmējot vitamīnus, jāņem vērā arī pacienta vispārējais stāvoklis, kādā stāvoklī ir gremošanas trakts, no tā vislielākajā mērā būs atkarīgs, kā vitamīni iedarbosies uz organismu. Ir pierādījumi tam, ka zarnu mikroflorai ir tieša patoģenētiska saikne ar tādām saslimšanu grupām kā gremošanas trakta orgānu saslimšanas, sirds un asinsvadu slimības, vielmaiņas saslimšanas, alerģiskās un auto­imūnās saslimšanas, ginekoloģiskās saslimšanas un daudzas onkoloģiskas patoloģijas. Pasaulē ir atsevišķa specialitāte - nutriceptologi, kas ik pacientam piemēro individuāli nepieciešamos vitamīnus un to devas. Diemžēl Latvijā šādas specialitātes nav, tās pārstāvji nav sertificēti.

Profilakse un ārstēšana

Pirms vitamīnu lietošanas jāsaprot, kādu efektu vēlas panākt. Slimību profilaksē būtiska nozīme ir dabīgajiem preparātiem. Uztura bagātinātājiem, ko izmanto slimību profilaksē, ir jāatbilst farmakopejas prasībām. Piemēram, aterosklerozi var sekmīgi ārstēt, lietojot vitamīnus un nepiesātinātās taukskābes, neizmantojot antihiperlipidēmiskos preparātus (statīnus). Augu valsts produktus ļoti sekmīgi var izmantot onkoloģisko saslimšanu, astmas un boreliozes ārstēšanā. Ir pētījumi, kur pierādīts, ka augu valsts produkti ir efektīvāki par sintētiskajiem medikamentiem vai līdzvērtīgi pēc efektivitātes un tajā pašā laikā uzrāda salīdzinoši zemu toksicitāti. Tabulā apkopots piemērs vitamīnu programmai vienai dienai pacientam ar onkoloģisku saslimšanu, kurš saņem ķīmijterapiju un/vai staru terapiju.

Vitamīni un vakcinācija

Latvijā ir augsta zīdaiņu mirstība, šis rādītājs ir viens no augstākajiem Eiropā, un viens no šā augstā rādītāja iemesliem varētu būt neattaisnoti agresīva vakcinācijas politika zīdaiņiem. Latvijā ir izveidojušās divas frontes: vakcinācijas atbalstītāji un vakcinācijas noliedzēji. Vakcinācijas noliedzēji uzskata, ka vakcinācija ir finansēts process, kura efektivitāte nav pierādīta. Ir pierādīts, ka vakcinācija nav izmainījusi saslimstību līknes, un tiek uzskatīts, ka pētījumi par vakcīnu efektivitāti ir falsificēti (viens no vadošajiem ekspertiem Pols Hansens, kas vadīja slimību kontroles centru un deva savu slēdzienu par to, ka autismam nav nekādas saistības ar vakcināciju, pašlaik izsludināts starptautiskajā meklēšanā - esot piesavinājies 16,2 miljonus dolāru un viltojis pētījumos iegūtos rezultātus...). Problēma ar vakcināciju rodas ne tik lielā mērā vakcīnas aktīvās vielas dēļ, bet gan piemaisījumu, konservantu un adjuvantu dēļ (alumīnija un dzīvsudraba sāļi, formalīna savienojumi). Amerikāņu zinātnieki konstatējuši, ka pēc 18 mēnešos veiktas vakcinācijas (DTaP, B hepatīts, A hepatīts, Hib) alumīnija toksiskā deva organismā var sasniegt 4925 mikrogramus, bet pieļaujamā alumīnija deva zīdainim ir 10-20 mikrogrami. Šie sāļi ļoti slikti izvadās no organisma un var radīt toksiskas reakcijas, tāpēc bērniem var novērot hiperaktivitāti, veidojas autisms, bronhiālā astma, autoimūnas neirodeģeneratīvas patoloģijas un citi psihosomatiski traucējumi. Lai pasargātu bērnus no vakcīnu radītām toksiskām blaknēm, pirms vakcinācijas jālieto antioksidanti, kas palīdzēs no organisma izvadīt toksiskās vielas un mazinās nevēlamo toksisko ietekmi uz organismu.

Literatūra

  1. Harold M. The Vitamin Book, 3rd edition.
  2. McOhara A. The gut flora as a fortgottenorgan. EMBO rep., 2006; 7. 01.
  3.  The Free Radical Theory of Aging. Antioxid Redox Signal, 2003 Oct 5; (5): 557-561.
  4. Langseth L. Oxidants, antioxidants and desiease prevention. Intern Life Science Institute, 1996, Belgium.
  5. Calder PC. n-3 Polyunsaturated fatty acids, inflammation and inflammatory diseases. Am J of Clin Nutr, 2006 Jun; 83(6).
  6. Koch C, et al. Docosahexaenoic acid (DHA ) supplementation in atopic eczema; a random, double-blind, controlled trial. Brit J of Dermatol, 2008 Apr; 158(4).
  7. National Institute of Health (US), National Institute of Arthritis and Musculoskeletal and Skin Diseases; www.niams.nih.gov/Health_Info/
  8. Devaraja S, et al. Supplementation with a Pine Bark Extract Rich in Polyphenols Increases Plasma Antioxidant Capacity and Alters the Plasma Lipoprotein. Profil Lipids, 2002; Vol 37; 10.
  9.  The Life Extension Disease Prevention and Treatment.