Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.
Hronisku trofisku čūlu problēmas ir ļoti aktuālas visā pasaulē. Hronisku trofisku čūlu vai ilgstoši nedzīstošu brūču problēma skar apmēram 2 % iedzīvotāju — tas ir vidējais statistikas rādītājs Eiropā.
Aizvadītā gada nogalē Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā veiktas trīs operācijas pacientiem ar retu iedzimtu patoloģiju – Meja Tērnera sindromu.
Ir pavēla pievakare nedēļas nogalē, un Stradiņa slimnīcas ķirurgs, Latvijā līdz šim vienīgās veiktās aknu transplantācijas grupas koordinators JĀNIS VILMANIS var rezumēt dienā paveikto.
Ik gadu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā „Gaiļezers” nonāk vidēji 600 pacientu ar smagu politraumu – divu vai vairāku ķermeņa daļu ievainojumu, kas apdraud dzīvību un prasa pieredzējušu mediķu komandas vienlaikus ātru un pārdomātu rīcību.
Visbiežāk runā par akūtiem un traumatiskiem plexus brachialis (pleca nervu pinuma) bojājumiem. Šo nozoloģiju lielākā daļa medicīnas aprūpes speciālistu atpazīst, tomēr, runājot par hroniskiem un netraumatiskiem bojājumiem, jāsecina, ka patoloģija, kas pēc citējamu autoru domām ir vismaz tikpat izplatīta kā karpālā kanāla sindroms, visbiežāk netiek diagnosticēta un pareizi ārstēta. [1]
Žultsvadu vēzis aprakstīts kā reta patoloģija, nepilni 2 % gadījumu no visiem ļaundabīgajiem audzējiem. [1] Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā pēc uzkrātās pieredzes un pasaules pētījumu datiem izstrādāts multidisciplinārs perihilāras holangiokarcinomas diagnostikas un ārstēšanas algoritms.
Brūču aprūpei paredzēto līdzekļu klāsts ir plašs; dažādām brūcēm piemēroti dažādi līdzekļi. Taču kā šajā plašajā līdzekļu klāstā neapjukt? Šajā rakstā apkopojām jaunākos pētījumus un iespējas brūču kopšanai un dzīšanas procesa veicināšanai.
Profesors, medicīnas zinātņu doktors VIESTURS BOKA darba mūžu veltījis trim svarīgām medicīnas jomām — praktizējis kā ķirurgs, 25 gadus nodarbojies ar medicīnas administrēšanu, kā arī izglītojis nākamās mediķu paaudzes. Desmit gadus viņš ir pie Latvijā lielākās slimnīcas — Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadības stūres.
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
Pētnieki ir veikuši visaptverošu vēža statistikas analīzi dažādām vecuma grupām Amerikas Savienotajās Valstīs un atklājuši, ka no 2010. līdz 2019. gadam vēža sastopamība 14 vēža veidos pieauga cilvēkiem, kas ir jaunāki par 50 gadiem.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Pacienti ar neārstētu vai nekontrolētu hipertensiju, kuri uzsāka antihipertensīvo monoterapiju pirmajā mēnesī pēc diagnozes noteikšanas, biežāk sasniedza asinsspiediena (AS) kontroli pēc 6 mēnešiem nekā tie, kuri uzsāka ārstēšanu vēlāk. Lai arī šī AS kontrole saglabājās 30 mēnešus, vairāk nekā 30 % pacientu pēc trim gadiem hipertensija joprojām nebija kontrolēta.
