Svara pieaugums pēc krūts vēža diagnosticēšanas ir saistīts ar paaugstinātu sirds mazspējas risku, risks pieaug līdz ar svara pieaugumu, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā JAMA Oncology.
Raksta mērķis ir aplūkot dažas jaunākās terapijas kombinācijas pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. 2021. gadā veiktā apkopojumā ziņots gan tas, ka ~ 10,5 % pieaugušo vecumā no 20 līdz 75 gadiem slimo ar 2. tipa cukura diabētu, gan tas, ka gandrīz puse nezina — viņi dzīvo ar šādu slimību (latenta gaita). Tiek prognozēts, ka līdz 2045. gadam ar cukura diabētu slimos viens no astoņiem pieaugušajiem.
Pacienti ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS), kuriem ir paasinājumi, kuru dēļ nepieciešama hospitalizācija, ir jāuzrauga, vai nerodas arī ātriju fibrilācija (AF), secināts pētījumā.
Sakubitrils/valsartāns ir indicēts kardiovaskulāras nāves riska un hospitalizāciju skaita mazināšanai pacientiem ar hronisku sirds mazspēju pamatslimības dēļ. Tomēr lielai daļai šo pacientu cienījamā vecuma dēļ ir vairākas blakusslimības, kas paaugstina hospitalizācijas risku ārpus sirds mazspējas ietvariem.
Biežākais iemesls neatliekamai hospitalizācijai kardiovaskulāru iemeslu dēļ rietumu pasaulē šobrīd ir priekškambaru mirdzēšana (PM). Izvēloties PM ārstēšanas stratēģiju konkrētam pacientam, jāizvērtē simptomi, slimības ilgums, blakusslimības un pacienta vēlmes, līdzestība, kā arī ar ārstēšanas metodi saistītie riska faktori.
Jauns, spēcīgs MI (mākslīgā intelekta) rīks var paredzēt prognozēt sirds mazspējas iznākumus konkrētiem pacientiem, palīdzot ārstiem uzlabot sniegtās aprūpes kvalitāti.
Kā viena no nozīmīgām primārās profilakses stratēģijām ir identificēt indivīdus ar augsta riska aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību. Šā pētījuma mērķis bija novērtēt rutīnā pieejamu kardiovaskulāru biomarķieru prognostisko vērtību, tos pievienojot jau zināmajiem riska faktoriem.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Akselerometra mērītā fiziskā aktivitāte (FA) viegla, mērena, intensīva — ir saistīta ar mazāku sirds mazspējas (SM) risku vecākām sievietēm, savukārt mazkustīguma laiks ir saistīts ar lielāku SM risku sievietēm.
Hroniska sirds mazspēja ir slimība, kuras sastopamības rādītājs pieaugušiem pacientiem Eiropā ir 1—2 %. [4] Palielinoties iedzīvotāju vecumam, uzlabojoties ārstēšanas iespējām un sirds mazspējas pacientu dzīvildzei, pieaug arī galēji smagas (progresējušas) sirds mazspējas sastopamība. [7]
Saskaņā ar statistikas datiem no sirds mazspējas cieš vairāk nekā 60 miljoni pasaules iedzīvotāju. Sirds mazspējas sastopamība pieaug līdz ar vecumu un, ņemot vērā pasaules datus un tendences, aprēķināts, ka Latvijā sirds mazspēja varētu būt vairāk nekā 50 000 cilvēku. Sirds mazspēja ir biežs hospitalizācijas un diemžēl arī nāves iemesls.
Analizējot datus no ilgstoša pētījuma, kurā piedalījās vairāk nekā 11 000 pieaugušo no četrām dažādām kopienām Amerikas Savienotajās Valstīs, atklājās, ka pieaugušajiem, kuriem bija augsts asinsspiediens, gan sēdus stāvokļi, gan guļus stāvoklī (līdzeni uz muguras), ir lielāks risks sirds slimības, insults, sirds mazspēja vai priekšlaicīga nāves risks, salīdzinot ar pieaugušajiem bez augsta asinsspiediena, atrodoties stāvus un guļus.
Kad mūsu aprūpē nonāk pacients ar sūdzībām, kas saistītas ar paātrinātu sirdsdarbību, vai arī paši esam konstatējuši pacientam paātrinātu sirdsdarbību, ir jānosaka tahikardijas iespējamais cēlonis un jāvienojas par piemērotāko terapiju.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.
