Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
Akselerometra mērītā fiziskā aktivitāte (FA) viegla, mērena, intensīva — ir saistīta ar mazāku sirds mazspējas (SM) risku vecākām sievietēm, savukārt mazkustīguma laiks ir saistīts ar lielāku SM risku sievietēm.
Hroniska sirds mazspēja ir slimība, kuras sastopamības rādītājs pieaugušiem pacientiem Eiropā ir 1—2 %. [4] Palielinoties iedzīvotāju vecumam, uzlabojoties ārstēšanas iespējām un sirds mazspējas pacientu dzīvildzei, pieaug arī galēji smagas (progresējušas) sirds mazspējas sastopamība. [7]
Saskaņā ar statistikas datiem no sirds mazspējas cieš vairāk nekā 60 miljoni pasaules iedzīvotāju. Sirds mazspējas sastopamība pieaug līdz ar vecumu un, ņemot vērā pasaules datus un tendences, aprēķināts, ka Latvijā sirds mazspēja varētu būt vairāk nekā 50 000 cilvēku. Sirds mazspēja ir biežs hospitalizācijas un diemžēl arī nāves iemesls.
Analizējot datus no ilgstoša pētījuma, kurā piedalījās vairāk nekā 11 000 pieaugušo no četrām dažādām kopienām Amerikas Savienotajās Valstīs, atklājās, ka pieaugušajiem, kuriem bija augsts asinsspiediens, gan sēdus stāvokļi, gan guļus stāvoklī (līdzeni uz muguras), ir lielāks risks sirds slimības, insults, sirds mazspēja vai priekšlaicīga nāves risks, salīdzinot ar pieaugušajiem bez augsta asinsspiediena, atrodoties stāvus un guļus.
Kad mūsu aprūpē nonāk pacients ar sūdzībām, kas saistītas ar paātrinātu sirdsdarbību, vai arī paši esam konstatējuši pacientam paātrinātu sirdsdarbību, ir jānosaka tahikardijas iespējamais cēlonis un jāvienojas par piemērotāko terapiju.
Klīniskajās vadlīnijās sirds mazspējas pacientiem ar samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju (HFrEF, angl.) tiek rekomendēti SGLT2 inhibitori, lai mazinātu kardiovaskulārās mirstības un/vai hospitalizācijas risku sirds mazspējas dēļ. Lai noskaidrotu, kāda ir klīniskā prakse dažādās ASV klīnikās, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums par 49 399 stacionētiem HFrEF pacientiem.
Simptomātiska hroniska sirds mazspēja ar saglabātu kreisā kambara izsviedes frakciju (HFpEF — angl.) ir sarežģīts patofizioloģisks stāvoklis, kura ārstēšanas rezultāti lielā mērā atkarīgi no savlaicīgas diagnostikas. Savlaicīgas HFpEF diagnostikas un ārstēšanas nodrošināšanai kritiski svarīga ir starpdisciplināra speciālistu sadarbība, plašas piekļuves nodrošināšana mūsdienīgiem diagnostikas testiem un ar pierādījumiem pamatotai terapijai.
Cilvēkiem, kuri tika izrakstīti pēc hospitalizācijas ar sepsi, bija lielāks kardiovaskulāru notikumu, atkārtotas hospitalizācijas risks jebkāda iemesla dēļ vai nāves risks 12 novērošanas gadu laikā, salīdzinot ar tiem, kuri tika hospitalizēti, bet kuriem nebija sepses.
Vakcinācija pret gripu var pasargāt dzīvības cilvēkiem ar sirds un asinsvadu slimībām, samazinot kardiovaskulārās komplikācijas, kā arī pasargājot no gripas.
Sirds mazspējas sastopamība arvien pieaug, teju vienlīdz bieži tā sastopama abiem dzimumiem. Slimība ievērojami pasliktina pacienta dzīves kvalitāti, bet īpaši slikta prognoze ir izteiktās sirds mazspējas stadijās, nozīmīgi saīsinot dzīvildzi. Sirds mazspēja ir viens no galvenajiem stacionēšanas iemesliem. Nākamajos sešos mēnešos pēc izrakstīšanas vairāk nekā puse sirds mazspējas pacientu atkārtoti nokļūst stacionārā.
Dapagliflozīns zināms kā medikaments, kas uzlabo klīnisko iznākumu 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem ar sirds—asinsvadu sistēmas un nieru slimībām. Tomēr kādas ir dapagliflozīna attiecības ar citiem medikamentiem, ko izmanto kardiovaskulāru slimību ārstēšanā šai pacientu grupai?
BNP un NT–proBNP ir vērtīgi prognozes marķieri dažādu smaguma pakāpju sirds mazspējas gadījumos. To līmeņa noteikšana plazmā kā papildinājums konvencionālai klīniskai novērtēšanai var klīnicistiem palīdzēt veiksmīgākas ārstēšanas izvēlē.
Nekontrolētas arteriālas hipertensijas (AH) biežums un komplikāciju risks ir pretrunā ar mūsdienu slimību profilakses un ārstēšanas iespējām. Plaši pieejamās un drošās informācijas rezultātā ārsti atrodas labu teorētisko zināšanu pozīcijās, bet sadarbības procesā starp ārstu un pacientu iezogas uzticēšanās, izpratnes, laika un iniciatīvas trūkums.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.